Spānijā šos vārdus izrunā dažādi, taču rakstībā tiek saglabāta oriģinālvalodas grafiskā forma, tādēļ ieteicams šos vārdus atveidot pēc tiem noteikumiem, kas ir paredzēti angļu valodas īpašvārdu atveidei: Dženiferae (vai Dženifera), Džonatans un Džoans.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Tādu vārdu kā Ivan, Katerina, Nina vai Tania atveide neradīs grūtības, jo tie ir atrodami arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personvārdu datu bāzē.
3. Vārddarināšana;
|
Saskaņā ar MK noteikumiem irNr. 114 ieteicams tos pielāgot latviešu valodas fonētiskajai un morfoloģiskai struktūrai: Ivans, Katerīna, Ņina, Taņa.
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Pārējie, kas ir atvasinājumi no vārdiem Jekaterina un Anna, ir jāatveido, ņemot vērā to izrunu krievu valodā: Katiuska – Katjuška un Niurka – Ņurka. Ir sSvarīgi zināt, ka svēto vārdi un svētvietu nosaukumi tiek atveidoti, ņemot vērā latviešu valodā tradicionāli pieņemtos nosaukumus: Santiago el Mayor – Svētais Jēkabs; San Fermín – Svētais Fermins; San Francisco – Svētais Francisks.
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Spāņu valodā pastāv gan salikti personu vārdi, ganersonām var būt vairāki priekšvārdi, arī uzvārdu var veidot divas (Latvijā – dubultuzvārdi) vai vairāk sastāvdaļas (daudzkomponentu uzvārdi). Ikdienā, arīas saziņā, televīzijā un arī citos plašsaziņas līdzekļos bieži vien lieto tikai vienu priekšvārdu un vienu uzvārdu, taču pasē noteikti jābūt diviema komponentu, taču Spānijas pasē noteikti tiek rakstīts vismaz divu vai vairāk sastāvdaļu uzvārdiems, savukārt priekšvārdi var būt divi vai viens. Ņemot vērā, ka antroponīmiem spāņu valodā nav dzimtes kategorijas, tos latviskojot, ir jāpievieno latviešu valodai raksturīgās sieviešu un vīriešu dzimtes galotnes, ja vien personvārds nav nelokāms: Alberto Torres Fernández – Alberto Torress-Fernandess; Pedro Rodríguez Ruiz – Pedro Rodrigess-Ruiss; Miguel Ángel Pérez Sánchez – Migels Anhels Peress-Sančess; Ana María Valdés Pedrosa – Ana Marija Valdesa-Pedrosa.
8. Tekstveide;
|
Saskaņā ar Valsts valodas centra Latviešu valodas komisijas 2013. gada 12. jūnija lēmumu (protokols Nr. 28, 2. §), atveidojot saliktos uzvārdus, latviski tos raksta ar defisi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Līdzīgu situāciju nav daudz, tomēr nākotnē to skaits var pieaugt, tādēļ jautājums paliek atklāts.
7.1. Liekvārdība;
|
Ja uzvārdi ir savienoti ar y vai i, tad tos atveido ar i: Ortega i Gasset – Ortega i Gasets; Rubio y Ors – Rubio i Orss. Šajā rakstā veiktā analīze liecina, ka īpašvārdu atveide ir sarežģīts process, kurā speciālistam jābalansē starp fonētisko atveides principu, vārda oriģinālrakstību, labskanīgumu, pārmaiņu tendencēm valodā un atveides tradīciju.
7.1. Liekvārdība;
|
Noārādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību latviešu literārajā valodā.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Lielākā daļa grūtību, kas skar valodas normēšanu un tās gaitā radušos poroblēmjautājumu risināšanu, nav risināveicami vienatnē, lai cik zinīgs un autoritatīvs lietpratējs kāds arī būtu, bet prasa viedokļu saskaņošanu un nelielus visu iesaistīto personu kompromisus lietas labā.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Tādēļ atbilstošākais veids, kā ne tikai spriest par valodas jautājumiem, bet arī nonākt pie kāda taustāma rezultāta, ir komisijas izveide, kurā tad uzaicināti noteikti speciālisti vai biedrībām un organizācijām lūgts deleģēt savus pārstāvjus dalībāai tajā. Un lLatviešu valodas vēsturē šādu komisiju bijis ne mazums, dažāmas no tām sekmīgi un ilgāku laiku darbojoties, betušās, citāmas tikai piesakotteikušas savas pretenzijas, bet neav spējotušas (tautas vēstures līkloču dēļ bieži vienkārši neav paspējotušas) nonākt pie kā paliekoša. Šī apkopojuma mērķis ir censties hronoloģiski pēc dibināšanas gada vai aptuvenā darbības sākuma kaut īsumā nosaukt visas komisijas, kādas savulaik tikušas izveidotraksturot visas savulaik izveidotās komisijas, mazāk pieskaroties to veikuma detalizētai analīzei, bet atstājot iespēju interesentiem iepazīties ar nozīmīgākajām publikācijām, ja tādas tapušas, kuras tieši aplūko paveikto vai, retākos gadījumos, atspoguļo darbības principus un pamatnostādnes.
6.1. Saistāmība;
6.2. Savrupinājumi;
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Kaut gan daļa šo komisiju minēta līdz šim lielākajā hronoloģiskajā valodniecības vēstures apkopojumā (Bankavs, Jansone 2010), tomēr arī tajā dažas komisijas nav pamanītas.
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Plašajā uzskaitījumā būs arī dažas komisijas būs arī tādas, kuras līdz šim tikpat kā nav minētas, un tas varētu mudināt pētniekus meklēt periodikā vai arhīvos plašāku informāciju par tām.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.2. Sekundāra: vārdu secība;
|
Tāpat tikai dažas no komisijām tā vai cita iemesla dēļ arī oficiāli likvidētas,tika likvidētas arī oficiāli, taču daudz biežāk to darbs pēc kāda laika apsīcis (nereti vērojams, ka pēc būtiska veikuma sekojis atkritienmazāk produktīvs darbs, kas laikam saistāms ar zināmu identitātes krīzi vai sākotnējā uzdevuma vismaz daļēju piepildījumu) vai arī politisko apstākļu maiņas rezultātādēļ kļuvis neaktuāls vai pat neiespējams.
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Definējot, kā izprast pašu jēdzienu komisija, lietderīgi salīdzināt vārda komisija skaidrojumu dažos enciklopēdiskos avotos un skaidrojošajās vārdnīcās. „Latviešu konversācijas vārdnīcā” minētas šādas komisijas pazīmes: (1) lielākas sapulces ievēlēta vai citādi izvirzīta kolēģija kāda jautājuma iepriekšējai izspriešanai; (2) izpildu iestādes parasti komisijās iekļauj speciālistus; (3) bieži tās veido atsevišķa jautājuma apspriešanai, un (4) parasti komisijas nepieņem patstāvīgus lēmumus, bet iesniedz priekšlikumus, kurus apstiprina iestāde, kas to sastādījusi (LKV, 9.).
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Līdzīga izpratne vērojama arī „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”: „Personu grupa, kas ir pilnvarota veikt kādu speciālu uzdevumu vai iepriekš izstrādāt kādu jautājumu.” (LLVV, 4.).) Senākais periods līdz 1918. gadam Par senāko komisiju, kam bija tālejoša loma latviešu valodas vēsturē, uzskatāma 1683. gada Vidzemes un Kurzemes mācītāju konference, kuras rezultātā notika pušu viedokļu saskaņošana par latviešu iespieddarbos lietojamo ortogrāfiju.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Par komisiju šajā rakstā uzskatāma ikviena noteiktā veidā izveidota lietpratēju grupa, kas bijusi pilnvarota lemt kādus jautājumus par vispārīgiem latviešu valodas ortogrāfijas, jeb pareizrakstības, terminoloģijas vai personvārdu lietojuma jautājumiem un uzsākusi savu darbību līdz 1991. gada augustam.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Par komisiju, kas radīta ar īpašu mērķi, nosacīti var uzskatīt sapulces, kurās līdz apsprieda latviešu gramatikās lietojamos terminus.
7.1. Liekvārdība;
|
Pēc skolotāja P. Abula referāta par latviešu gramatikas terminiem Zinību komisijas sēdē 1901. gada 13. septembrī, un šī pārskata publicēšanas atsevišķā brošūrā (Abuls 1901), tika nolemts organizēt šī jautājuma apspriešanu. Īpašas sēdes notika 1902. gada 4. janvārī un 17. jūnijā (Pārskats 1902). 1904. gadā pēc AĀronu Matīsa priekšlikuma Rīgas Latviešu biedrībā tieka nodibināta Valodniecības nodaļa, kurā iecerēts „latviešu valodā jau sastopamos terminiskos nosaukumus cauri lūkot, labākos no šiem izredzēt un atklāti rakstniekiem ieteikt; apkarot mūsu rakstu valodā ieviesušās kļūdas un aizrādīt uz valodas pareizību; aplūkot sinonīmus, viņu vienādību un izšķirību u.t.t.” (Pārskats 1904).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Demokrātiskāka un plašākus inteliģences slāņus aptveroša organizācija par Rīgas Latviešu biedrību bija 1908. gadā dibinātā Latviešu iIzglītības biedrība ārsta Ādama Butuļa vadībā.
2.3. Sākumburti;
|