Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Savukārt Vidzemes ziemeļrietumu pierobežas izloksnēm raksturīgia baltu un Baltijas jūras somu valodu kontaktu mijiedarbe.
6.1. Saistāmība;
Ir zināmi atsevišķi plašāki pētījumi par pierobežas izloksnēm, piem., Rucavu (A.nna Ābele, L.iene Markus-Narvila), Aknīsti (K.rišjānis Ancītis), Gārseni, Lašiem, Prodi (V.ilma Šaudiņa), Ērģemi, Lugažiem, Valku (S.ilvija Raģe), Šķilbēniem (B.eatrise Reidzāne) u.  c., tomēr latviešu lingvistikvalodniecībā joprojām trūkst plaša zinātniska pētījuma par atsevišķu Latvijas pierobežas izlokšņu un to kaimiņvalodu savstarpējo mijiedarbi un ietekmi visos valodas līmeņos.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Svarīgs jautājums ir arī izloksnes administratīvais novietojums attiecībā pret valsti, kas īsteno valodas politiku, jo pierobežas izloksnes iedalāmas divās grupās (Straupeniece 2012, 15): pierobežas izloksnes, kuras funkcionē valsts teritorijā un tās valodas lietojuma telpa sakrīt ar valsts ārējo robežu, piem.,: Dunika, Kalēti, Rucava Kurzemē; Eleja, Īslīce, Rundāle Zemgalē; Asūne, Šķilbēni, Viļaka Latgalē; Ainaži, Ērģeme, Naukšēni Vidzemē. pierobežas izloksnes, kuru valodas lietojuma telpa atrodas ārpus nacionālās valsts robežām, piem.,: Būtiņģe un Sventāja Lietuvā; Veravas rajons Igaunijā; Pleskavas guberņas ciemi Krievijā u.  c. (sk.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Tieši citas valsts pierobežā mītošās latviešu izloksnes mūsdienu lingvistikvalodniecībā ir maz pētītas.
7.3. Neiederīgs vārds;
Piemēram, lietuviešu valodnieks K.Kazimiers Garšva (Kazimieras Garšva) secinājis, ka ārpus Lietuvas teritorijas izdzīvojušas tieši tās lietuviešu izloksnes, kurās tikusi atbalstīta un veicināta kultūra un izglītība dzimtajā valodā (Garšva 2011, 6).
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
XX gs. pirmajā pusē E.milis Melngailis lieto terminu Aizrobežas Rucava (Balčus 2007, 213), tā norādot uz latviešu apdzīvotu ciemu palikšanu aiz Latvijas robežas.
2.2. Saīsinājuma izveide;
No vienas puses, tā ir radniecīga vairākām Dienvidrietumkurzemes izloksnēm, piemēram., Dunikas, Nīcas, Rucavas izloksnēm, no otras puses, to ietekmē ziemeļžemaišu izloksnes un lietuviešu literārā valoda.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Būtiņģes un Sventājas latviešu kopienas identitātes mainīgums saistāms ar daudziem procesiem sabiedrībā: gan iekšējiem (valsts iekšējā migrācija, iedzīvotāju etnisko proporciju izmaiņas, paaudžu novecošanās process, lietuviešu valodas īpatsvars u.  c.), gan ārējiem (starptautiskiem) faktoriem (Latvijas un Lietuvas juridisku valodas un kultūrvides saglabāšanas dokumentu trūkums XX gs. sākumā, Latvijas atbalsta trūkums lingvistiskās situācijas uzlabošanā XX–XXI gs.).
1. Tehniskais noformējums;
Valodas izmaiņu raksturojums Telpiskritoriālā nošķirtība veicinājusi ne tikai arhaisku valodas īpatnību saglabāšanos, bet arī citas lingvistiskas izmaiņas izloksnē.
7.3. Neiederīgs vārds;
Par jaunu parādību izloksnē uzskatāma līdzskaņu g, k, l, n, t mīkstināšana pēc lietuviešu valodas parauga, kad konsonantlīdzskaņi lietuviešu valodā tiek mīkstināti palatālu patskaņu e, ē, i, ī un diftongvskaņa ie priekšā (Straupeniece 2011, 341).
7.3. Neiederīgs vārds;
Tādējādi var sacīt, ka Sventājas izloksnes savdabību, salīdzinot ar citām Dienvidrietumkurzemes izloksnēm, ir veicinājuši gan ārējie (izloksnes izolēšanācija no latviešu valodas attīstības procesiem), gan iekšējie (valodu kontakti, ietekme) faktori.
3. Vārddarināšana;
Visspilgtāk to apliecina retās reizes, kurās parasti klusējošie lingvisti runā publicistikā – parasti bez emocijām neiztiek, un dominē satraukuma un bažu intonācija, sak, cik gan var valodu piesārņot un kropļot. Šajā rakstā, kurā daļa problēmjautājumu nebūt nav jauni (tomēr šķiet, ka būtu jāturpina par tiem reflektēt, izvērtējot gan attieksmi, gan risinājumus), uzmanības centrā ir daži latviešu valodā vērojamie “„spoguļattēli”.
1. Tehniskais noformējums;
Līdztekus mērķis nav arī lingvistiskais “„populisms”, iztapīgi izvairoties no jebkāda kritiska vērtējuma, bet gan analītiski un kritiski iezīmēt dažas norises latviešu valodā, kuru ietekme jau ir izrādījusies vai var izrādīties pietiekami nozīmīga.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Valoda un norma, pareizais un nepareizais – vai un kādā ziņā tas ir būtiski Diskusijas un pat saasināti strīdi par valodas izpārmaiņām un t. s. tīrību nav raksturīgi tikai Latvijai, tomēr te attieksmē pret šo jautājumu reizēm ir vērojams īpašs sakāpinājums.
3. Vārddarināšana;
No vienas puses, nereti izmantojam pamatfaktus, piemēram: cilvēka valoda izsenis ir evolucionējusi (tās vēsturiskā rekonstrukcija aptver ne vairāk kā 7000 gadus, lai gan valodu pirmsākumi iesniedzas vismaz 200 000 gadus senā pagātnē (Tallerman, Gibson 2012, 508)); valodu kontakti ir fundamentāls valodas pilnveides un tātad – arī valodas nākotnes priekšnosacījums; visām valodām ir raksturīgas kopīgas iezīmes, kas izriet, piemēram, no dzīves vides, cilvēka psihoemocionālo un sociālo vajadzību un īpaštnību līdzības (saistībā ar aizguvumiem šis fakts ir gan viens no iemesliem, gan viens no izskaidrojumiem, kāpēc, ņemot vērā valodu atšķirības, aizgūšana tomēr notiek un ir iespējama);); no vienas puses, valodas nenovēršamās pārmaiņas – to atzīst pat lielākie pūristi – nav uzskatāmas nedz par vēlamām, nedz nevēlamām. N; no otras puses, apsvērumi šo atziņu starptelpā ir daudz sazarotāki, komplicētāki un katrā ziņā – ne “„melns” vai “„balts” kategorijās sakārtojami.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Saistībā ar valodas normām, valodas apguvi un izmantošanu Stīvs Klainedlers (Steve Kleinedler) norāda trīs priekšrakstu grupas: dzimtās valodas lietojuma normas (fonētiskās, sintaktiskās, morfoloģiskās) – noteikumi, kurus dzimtās valodas lietotāji zina un izmanto pat tad, ja šie likumi nav īpaši mācīti; didaktikas līmeņa normas: valodas likumi, kuru mācīšana veido priekšstatus par labu/sliktu jeb pareizu/nepareizu valodas lietojumu; ieteikumi pilnvērtīgākai saziņai: stilistiski ieteikumi, lai izteiktos skaidri un saprotami (Kleinedler 2018). Īpaši būtisks ir pirmais līmenis, jo šī kompetence nosaka to, vai dzimto valodu patiešām pārvaldām pienācīgi.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Un tās nebūt neizriet tikai no latviešu valodas mācību satura skolā, bet no vispārējās vides un tajā dominējošajiem apstākļiem, kuros ne mazsvarīgi ir lingvistiskās attieksmes un valodas prestiža aspekti.
7.1. Liekvārdība;
Klainedlers vēl piebilst, ka valoda, kuru mēs ikdienā lietojam, mainās nemitīgi, gadu no gada, un izpārmaiņu vērtējuma aspektā nozīmīgs kritērijs ir saziņas efektivitāte – vai mēs saprotam viens otru. Šo atziņu var aplūkot sasaistē ar valodnieces Maijas Baltiņas lekcijās dzirdēto ne mazāk ietilpīgo atziņu, ka valodā kļūdu nav.
3. Vārddarināšana; 7.2. Mazvārdība;
Valoda “„nepieder” standartam vai normai, vai valodniekiem ar sistēmas ievērošanas prasību.
1. Tehniskais noformējums;
Izmaiņas nevar pārvērst par ļaunuma deēmonu un nevar arī vienkāršot – tāpat kā jebkura norise valodā, arī šī ir daudzveidīga un daudzslāņaina.
2.1. Vārdu pareizrakstība;