Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6806 vienumi
Interesi piesaista vēl daži ar literatūrzinātnes terminoloģiju saistīti izrāžu atslēgvārdi – poēma, leģenda, parodija, fantāzija, improvizācija, dialogs, trilleris, piemēram, muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), muzikāla leģenda (Minhauzena precības 2013), komiska parodija (Atsaldētais 2012), teatrāla fantāzija 2 daļās (Bonžūr, mesjē Pero! 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), dialogs 2 daļās (Rīt 17.04 1984), trilleris 2 cēlienos (Bērniņi 2008).
7.1. Liekvārdība;
Ja izrādes apakšnosaukums uz to tieši vai aplinkus norāda (piemēram, parodija, improvizācija, trilleris u. c.), tas ļauj skatītājam minēt – vai teātra baudījums pārsteigs, smīdinās, stindzinās, šokēs, muļķos, izjokos, mulsinās, provocēs... Vēl daži izrāžu apakšnosaukumus raksturojoši elementi Kā redzams aplūkotajā materiālā, apakšnosaukumi arī pēc uzbūves veidotir ļoti dažādi, tāpēc dodams neliels ieskatsjāanalizē arī terminoloģijas gramatiskajāis aspektās.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Turklāt vienā gadījumā abi termini saistīti kā defissavienojums – luga-romance 3 cēlienos ar priekšspēli (Santa Krusa 1995).
7.1. Liekvārdība;
Pirmkārt, atslēgvārdam tiek pievienots vēl kāds literatūrzinātnes termins, kas kopā ar pamatterminu veido vārdkopterminu, piemēram, muzikāli satīriska komēdija (Ceplis 2010), – muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), komiska parodija (Atsaldētais 2012), romantiska drāma no leišu vēstures 5 cēlienos (Vaidelote 1981).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;
Tie aplūkojami kā metaforiski veidoti nomināli izteikumi, kuru uzdevums ir uzmanības piesaistīšana un skatītāja saintriģēšana, jo tādi atslēgvārdi kā kaislības, tikšanās, ekskursija, atklāsmes, notikums, karnevāls, vakars ir vai nu alūzija, vai metafora par izrādes vēstījumu, piemēram, kaislības senlaiku garā (Ragana 2011), brīva tikšanās pieaugušajiem (Cenzors 2010), ekskursija skolas laikā (Kauja pie... 2009), vīriešu pasaules atklāsmes (Viss par vīriešiem 2007), sieviešu pasaules atklāsmes (Viss par sievietēm 2008), karnevāls latviešu garā (Malēnieši 2012), visādi atgadījumi 2 daļās (Pāris – nepāris 2008), Cēzara Kalniņa atceres vakars muzikālā gaisotnē (Citi balti krekli 2009).
7.1. Liekvārdība;
Atis Rozentāls par izrādi „Malēnieši”, kura nodēvēta par karnevālu, saka: „Klaunāde ir atslēga, ar kādu šis materiāls ir slēgts [..] klaunāde jeb balagāns.” (Rozentāls 2012, 2) Savukārt Ilze Kļaviņa, analizējot izrādi „Ragana”, kuras apakšnosaukums ir kaislības senlaiku garā, lieto tādus izteikumus kā „šausmu pasaka”, „dekadentiski manierīgs” un „grotesks spēles veids”, kas atgādina agrīnā ekspresionisma pirmās „gotiskās” jeb „šausmu filmas” (Kļaviņa 2011, 8).
7.1. Liekvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Kā provokācija vai izaicinājums uztverami tādi visai interesanti, daiļrunīgi un asprātīgi apakšnosaukumi, kuros pat nav jāmeklē atslēgvārds, piemēram, – garnējums franču gaumē 2 daļās (Pidžama sešiem 2009), trīs stundas neziņā – smieties vai raudāt (Trīs māsas 2001), trīs teātrnieku atkalsatikšanās divcēlienu komēdijā (Mīļais melis 2000), mīklains notikums Klusā okeāna salās (Lietus 1999), kāda blēža dzīve un nāve 7 ainās (Lilioms 1997).
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība;
Tāpat arī jāatzīst, ka dažkārt visnetradicionālāk pieteiktā izrāde veidota absolūti tradicionālā manierē, un otrādi – izrāde, kas nosaukta vienkārši par izrādi, iestudēta kā pavisam cits formāts, kas saņem gan nosodījumu un izbrīnu, gan atzinību un balvas, piemēram, režisora Konstantīna Bogomolova veidotā „Stavangera” (2012).
7.2. Mazvārdība;
Nobeiguma vietā Pēc visa iepriekš teiktā var rasties neskaitāmi daudz jautājumu: vVai šis materiāls rāda teātra attīstības iezīmes?, vVai tas ietekmē potenciālā skatītāja izvēli?, vVai izrādes veidotāji apakšnosaukumam veltī pietiekami lielu vērību?, vVai tas atspoguļo teātra repertuāra politiku?, vVai tas ir kļuvis par teātra mārketinga komponentu?, vVai tas vispār ir svarīgi?, kKo ar to visu iesākt? u. tml. Lai arī interesanti liekas visi šie jautājumi, šeitajā vietā liekams punkts. Šī rRaksta iecere bija ieskatīties Liepājas teātra izrāžu žanroloģijas jautājumā tikai lingvistiskajā aspektā, ar interesi vērojot un aprakstot apakšnosaukumu terminoloģiskos risinājumus. Pētījuma aAvoti Advents Silmačos 2012 – melodrāma; Lauris Gundars „Advents Silmačos”; rež. Ģirts Ēcis.
2.3. Sākumburti; 4.3. Īpašības vārds; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Laimes istabiņa 1986 – drāma 2 daļās; Jons Druce „Laimes istabiņa” („Kasa mare”); rež. Nauris Klētnieks.
7.1. Liekvārdība;
Mazais cilvēks 2009 – objektu izrāde bērniem un pieaugušajiem; Ērihs Kestners „Mazais cilvēks”; rež. Mārtiņš Eihe.
7.1. Liekvārdība;
Pūt, vējiņi! 2011 – mūzikls pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem; Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs, Evita Mamaja „Pūt, vējiņi!”; rež. Dž.
Spāņu valodnieks Virhilio Moja (Virgilio Moya) grāmatā “„Īpašvārdu atveide” (Traducción de nombres propios) izdara ļoti trāpīgu secinājumu: “„ .. lLielākā daļa kļūdu, kuras satopamas neprofesionālo tulkotāju lokā, ir saistīta ar īpašvārdu atveidi, kas piešķir šim jautājumam vēl lielāku nozīmi.” (Moya 2000, 8; tulkojums mans – A. P.) Par to, kā pareizi atveidot cittautu īpašvārdus latviešu valodā, varētu rakstīt ļoti daudz, jo šis jautājums ir aktuāls ne tikai mūsdienās, bet nodarbinājis jau 19. gs. domātāju un rakstnieku prātus.
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti;
Zinātņu Aakadēmijas Valodas un literatūras institūts 25 gadu laikā (1960–1985) izdevis 15 biļetenus sērijā “„Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā”.
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti;
Starp tiem ir 1961. gadā izdotie līdz šīim vienīgie “„Norādījumi par spāņu valodas īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu valodā” profesora Laimdota Ceplīša redakcijā.
1. Tehniskais noformējums; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Taču daudzosiem valodniekosiem šie norādījumi izraisījuši pamatotus iebildumus.
6.1. Saistāmība;
Piemēram, Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūta rakstu krājuma “„Latviešu valodas kultūras jautājumi” 5. laidienā varam lasīt Raiņa Remasa rakstu “„Spāņu valodas īpašvārdu pareizrakstības normas un praksi salīdzinot” ar diezgan labi argumentētu minēto norādījumu kritiku.
1. Tehniskais noformējums;
Vai mēs šodien varam balstīties uz L. Ceplīša izstrādātajiem noteikumiem?
1. Tehniskais noformējums;
Jā – tādēļ, ka tie ir vienīgie noteikumi, kuros ir strukturēta un aprakstīta spāņu īpašvārdu atveide.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nē – tādēļ, ka spāņu valodas izrunā kopš 1961. gada ir notikušas pārmaiņas un pēc neatkarības atgūšanas ir izstrādāti jauni normatīvie dokumenti par īpašvārdu atveidi latviešu valodā.
5.3. Pieturzīmes trūkums;