Patskanis tiek elidēts arī vairākos aizgūtos vārdos, kuros ir vairāk nekā trīs zilbes, piemēram., interesanti, intereses, interesants, interesē (tiek izlaists patskanis e); bibliotēka (tiek izlaists patskanis o); universitātes, oriģināls, oriģināldarbiņš (tiek izlaists patskanis i).
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Atkāpes līdzskaņu lietojumā Atkāpes konsonantismā vērojamas tad, ja netiek ievērotas regulārās pozicionālās pārmaiņas ―– asimilācija balsīguma un artikulācijas vietas ziņā, vokalizācija u. c., piemēram., vārds spožs tiek izrunāts bez gala līdzskaņu asimilācijas, t. i., [spuožs], nevis [spoš:], vārds atbraukt tiek izrunāts, priedēkļa līdzskanim [t] neasimilējoties balsīguma ziņā.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tā kā aplūkotajā audiomateriālā ir iekļauta to cilvēku runa, kuru izrunā jūtama dzimtās izloksnes ietekme, tika novērota neliterāra [n] izruna pozicionālā varianta [ŋ] vietā, piemēram., vārdus konkrēts, banka, anglis izrunā ar priekšējo mēleni, nevis ar pakaļējo atbilstoši literārās normas prasībām.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Līdzskaņu zudums Spontānā runā plaši izplatīts pozicionālais līdzskaņu zudums ―– līdzskanis [t] zūd ne tikai vārdos svētdiena, sestdiena, bet arī vārdos atkal, atpakaļ, partikulā kaut, īpaši tad, ja tā ir savienojumā ar kādu citu vārdu, piemēram., kaut gan, kaut kas, kaut kur.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Salīdzinoši bieži partikulā vai apstākļa vārdā tad zūd līdzskanis [d], piemēram., ko ta tu darīsi?
7.1. Liekvārdība;
|
Kombinēta tipa atkāpes fonēmu lietojumā Spontānā runā mēs cenšamies pēc iespējas ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglot artikulāciju, tādēļ bieži runā vērojams skaņu zudums, kas sekmē gan pozicionālas skaņu pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos. Ļoti bieži kombinēta tipa atkāpes aplūkotajos spontānas runas ierakstos vērojamas darbības vārda vajadzēt (nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs formās: tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākot tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, t. i., rodas pozicionāls divskanis, piemēram., vajadzētu > vaidzētu, vajadzēja > vaidzēja, vajag > vaig , nevajag > nevaig, vajadzēs > vaidzēs, nevajadzētu > nevaidzētu, nevajadzēja > nevaidzēja; vajadzīgs > vaidzīgs, vajadzīgi > vaidzīgi , vajadzīgie > vaidzīgie, vajadzīga > vaidzīga, vajadzīgs > vaidzīgs.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Spontānā runā, izrunājot saliktus skaitļa vārdus, tie bieži vien tiek saīsināti: tiek izlaisti līdzskaņi, reizēm arī patskaņi, salikteņa komponenti saplūst, piemēram., trīsdesmit > [trīesmit], [trīdesmit], [trīsmit] u. tml.; piecdesmit > [pieesmit], [piesmit].
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Protams, par valodas normu noteikšanu nevar izvirzīt valodas praksi, t. i., konkrēta varianta izplatību, tomēr, nosakot valodas normas, noteikti būtu jāņem vērā tipiskais valodā un arī valodas pašas attīstības tendences.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tomēr ne Latvijā, ne Baltijā šai problēmai nav pievērsta lielāka uzmanība:; par šo tēmu nav daudz socioantroponīmisku pētījumu vai rakstu (skat. Bušs 1985, 1999 a, 1999 b, 1999 c, 1999 d, 2004, Hirša 2004, Horste 2008, Maciejauskienė 1998).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
L. Danklins brīdina, ka, izvēloties retu vārdu, jābūt ļoti uzmanīgiem: psihologu pētījumi rāda, ka cilvēki ar ļoti neparastiem vārdiem, kā arī ar tādiem, ko viegli sagrozīt un izsmiet, cieš no kontaktēšanās grūtībām, piemēram.: Rosebud ‘rozes pumpurs’, Patience ‘pacietība’; 8) dzimums (angļu valodā ir vairāki vārdi, kas var būt gan vīriešu, gan sieviešu, piemēram., Leslie, tāpēc priekšroka tiek dota tiem, kuri skaidri norāda uz dzimumu; turklāt aptaujātie vecāki uzskata, ka ir „vīrišķīgi” vārdi, kas iekļauj r skaņu – Robert, Arthur, Richard, un „sievišķīgi” vārdi ar l skaņu); 9) reliģija – vecāku reliģiskie uzskati bieži ietekmē personvārdu izvēli (pēc Danklina, kristietiskīgajās reliģijās ir liela vārdu izvēle, bet vecāki bieži izvēlas vārdu Christian; katoļticīgajās zemēs tieši reliģija nosaka, ka tieši Mary/ Maria/ Marija ir tik izplatīti vārdi); 10) personīgās asociācijas (šis motīvs tiek atzīts par vienu no svarīgākajiem aspektiem:; ļoti liels skaits vārdu tiek izvēlēti par godu draugiem, paziņām – īpaši no augstākajiem sabiedrības slāņiem; personīgo asociāciju dēļ notiek arī izvairīšanās no personvārdiem, piemēram., kā tabu personvārds ir Ādolfs, bet pirms 20. gadsimta 30. gadiem tas bija populārs); 11) vārda cilme (samērā maz vecāku, dodot bērnam vārdu, pievērš uzmanību tā cilmei: vecāki parasti izvēlas vārdu un tikai pēc tam pārbauda, un nopriecājas, ka tas nozīmē kaut ko pozitīvu (kā vairums mūsu vārdu); 12) literatūras, mūzikas, kino ietekme (romāni, populāras dziesmas, pat „ziepju operas” joprojām ietekmē bērnu vārdu izvēli, piemēram., no „Vējiem līdzi” aizgūti vārdi Melanie, Ashley, Bonnie, tikai paretam arī Scarlett); 13) asociatīvais raksturojums (vārds noteiktos sabiedrības slāņos saistās ar noteiktām īpašībām, piemēram, Orvels., Džordžs Orvels (George Orwell) ir rakstījis: „Ja es gribu, lai meitene izaugtu skaista, es viņu nosaukšu par Elizabeti, bet, ja es gribu, lai viņa ir laba saimniece, nosaukšu par Mary vai Jane.”); 14) dzimšanas vieta (vecāki bērnam dod vārdu, kas saistīts ar viņa dzimšanas vietas nosaukumu; L. Danklins min piemēru, kad dvīņi nosaukti vārdos Okla un Homa (Oklahoma – pilsēta ASV)); 15) dzimšanas laiks (vecāki bērnam dažreiz izvēlas vārdu, kas saistīts ar viņa dzimšanas laiku, piemēram., iespējamie mēnešu nosaukumi April, June, August; kāda oktobrī dzimusī meitene nosaukta Octavia); 16) tautība (dažreiz vecāki vēlas bērna vārdā uzsvērt tautību: īpaši ar to lepojas skoti, īri un velsieši); 17) notikumi, saistīti ar bērna dzimšanas brīdi (L. Danklins min piemēru, kad meita nosaukta par Caroline, jo dzimšanas brīdī pa radio skanējusi dziesma „Sweet Caroline”); 18) jaundzimušā ārējais izskats (citējot L. Danklina informantus, „bija sarkanmatains, tāpat kā mūsu tiesnesis Daniels, tāpēc bērnu nosaucām par Danielu”); 19) citu ģimenes locekļu – brāļu un māsu – vārdi (ģimenes meklē saskanīgus vārdus: Paul – Peter, bieži ar to pašu sākumburtu, īpaši tas attiecas uz dvīņu vārdiem: Krists – Krista, Dina – Dita); 20) ģimenes tradīcija (vārdi, kas mantojami no paaudzes paaudzē; Amerikā šī tradīcija novērojama arvien retāk).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
2.4. Īpašvārdu atveide;
3. Vārddarināšana;
7.2. Mazvārdība;
|
Puķu nosaukumi antroponīmikā izplatīti visās valodās, tomēr Āzijas valstīs tās īpaši iecienītas, piemēram., Nargisa ‘narcise’ tiek lietots kā meitenes vārds bez papildu konotācijas; Sarvs, Sarvigula, Sarvināza ‘ciprese’ – irāņu daiļuma, slaiduma iemiesojums – vārds lietojams gan zēniem, gan meitenēm.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Bieži Āzijas personvārdos tiek minēta bērna dzimšanas diena vai dzimšanas laiks: laimīga diena esot piektdiena: – arābu Džuma ‘piektdiena’, tadžiku Odina ‘piektdiena’.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
|
Ir veiktas tikai nelielas aptaujas skolāu projektos.
7.2. Mazvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Visos pētījumos parkā personvārda motivācijua tiek minēta arī vārda oriģinalitāte, resp. retums, vienreizīgums.
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ričards Alfords (Alford 1988, 29Richard Alford) uzsver, ka vārda došana bērnam ir process, kad bērns tiek iekļauts sabiedrībā (Alford 1988, 29).
1. Tehniskais noformējums;
|
Visbiežāk šādas tiesības ir vienam vai abiem vecākiem, tomēr dažādās kultūrās pastāv arī citi varianti. Zviedru pētniece Emiīlija Aldrina (Aldrin 2011, 254, 261) savā pētījumā ir uzsvērusiEmilia Aldrin) uzsver, ka bērna vārda devēji ar vārda došanu pauž savas vēlmes saistībā ar bērnu – ko viņi vēlas bērnam sniegt un no kā izvairīties, tādēļ bērnam tiek izvēlēti tādi vārdi, kas atbilst tam, kādus bērnus vārda devēji vēlas redzēt (Aldrin 2011, 254, 261).
1. Tehniskais noformējums;
2.4. Īpašvārdu atveide;
4.2. Darbības vārds;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Turklāt vārdam ir jāatbilst bērna dzimumam un vēlams, lai tas nesakrīt ar uzvārdiem. (Balodis 2008, 23). Tajās sabiedrībās, kur bērna vārda izvēle tiek uzskatīta par brīvu, vārda devēju izvēli nosaka: 1. Estētiskā izvēle (labi skan; vārda nozīme ir vērtība); 2. V (Andersen 1977, 63–64, pēc Alford 1988, 130): 1) estētiskā gaume; 2) vēlme izrādīt cieņu vārdamāsai/vārdabrālim vai vārda izcelsmei; 3. V; 3) vēlme uzsvērt ģimenes turpināšanu; 4. V) vēlme veicināizcelt vārdabrālim/vārdamāsai raksturīgās īpašības; 5. V) vēlme veicināt identifikāciju ar ģimeni vai piederību ģimenei; 6. V) vēlme uzsvērt piederību kādai apakšgrupai (reliģiskai, nacionālai, vai valodas grupai).
8. Tekstveide;
|
Minētie faktori tiek kombinēti, veidojot trīs vispārējaus vārda izvēles kategorijaprincipus: 1. V) vārds izvēlēts saskaņā ar vecāku estētiskajiem uzskatiem; 2. I) izvēlēts kāds radinieku vārds; 3. I) izvēlēts kāds ne-radinieku vārds. (Andersen 1977, 63-64, pēc Alford, 1988, 130) Tas nozīmē, ka zināmā mērā arī vārds (ne tikai uzvārds) atspoguļo radniecības sistēmu.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Visbiežāk bērniem dod vecvecāku vārdus, tādā veidā gan tiem izrādot cieņu, gan nodrošinot ģimenes turpināšanu, gan, iespējams, paužot vēlmi, lai bērns pārmantotu uzvedīburakstura īpašības, kādas bijušasi radiniekam ar šo vārdu.
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tātad vārda izvēli nosaka ļoti sarežģīts dažādu faktoru komplekss – gan dzīves apstākļi, gan vecāku sociālais stāvoklis, gan vecāku izglītība un vecums, gan etnicitāte, gan radniecība, ģimenes valoda, reliģija, gan arī vecāku savstarpējās attiecības ģimenē u. c. (skat. arī Aldrin 2011:, 257).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|