Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Tomēr tāas ir vienīgāais ziemeļigauņu izloksnēm piederīgāais igauņu valodas formapaveids, kuras teritorija iesniegusies Latvijā. Un vVēsturiski tās pamatos tā tomēr bijusi senajā lībiešu zemē Metsepolē lietotā lībiešu valodas izloksne.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Iekšzemē uz austrumiem gar Igaunijas un Latvijas robežu Latvijā iesniegušās jaubijušas tikai dienvidigauņu izlokšņu „pussalas”, lai gan ikvienā no tām runāta atšķirīga dienvidigauņu izloksne.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Līdztekus tām pastāvējušas leivu un Ludzas igauņu valoduas saliņas (Mela 2001), sk. 1. karti.
7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Vēl viena Baltijas jūras somu tauta bija 15. gadsimtas. vidū Bauskas pils apkaimē nomitinātie voti, kurus vietējie dēvēja par krieviņiem (par tiemlašāk sk. Winkler 1997); k. Krieviņi valodas ziņā asimilējās jau 19. gadsimtās.
2.2. Saīsinājuma izveide; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Dienvidigauņu valodas teritorijas Latvijā: Igaunijas un Latvijas robežjosla (šķērseniskslīps svītrojums). Leivu valodas sala (horizontāls svītrojums) un Ludzas valodas sala (vertikāls svītrojums) (Mela 2001, 1. karte ar papildinājumiem; sal.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Vēlāk viņa apskarakstījusi Latvijas igauņus arī atsevišķi dienvidigauņu kontekstā (Mela 2004).
6.5. Izteicēja izveide;
M. Mela ir centusies sniegt iespējami daudzpusīgu priekšstatu par Latvijas igauņiem, to vēsturi un mūsdienu sociālo pozīcijustāvokli.
7.3. Neiederīgs vārds;
Viņas pētniecībasiskā darba mērķauditorija bija Latvijas iedzīvotāji, kas sevi uzskatījuši sevia par igauņiem.
3. Vārddarināšana; 6.4. Vārdu secība; 6.5. Izteicēja izveide;
Līdztekus jau pieminētajai Ainažu apkaimei un Latvijas pilsētās dzīvojošajiem igauņiem visas tradicionālās igauņu kopienas Latvijā ir runājušas dienvidigauņu valodā; 20.–21. gadsimtā viņišie iedzīvotāji 20.–21. gs. bijuši divvalodīgi (dienvidigauņu – –latviešu), uzskatījuši sevi par Latvijai piederīgiem un atbilstoši arī izvēlējušies pilsonību.
1. Tehniskais noformējums; 6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kad 2008. gadā kopā ar Tartu Universitātes studentiem apmeklējām Ludzas un Alūksnes apkaimes dienvidigauņus, izrādījās, ka to lielākā daļa sevi uzskata sevi par latviešiem.
6.4. Vārdu secība;
Latvijas dienvidigauņu valoda līdz šim apskatīta, galvenokārt vadvisbiežāk balstoties pēcuz runātāju identitātesi vai pētot valodu kontaktus.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Lembits. Vaba atsevišķi nodarbopētījies arī ar igauņu un latviešu valodas robežasu jautājumu (1997b).
2.2. Saīsinājuma izveide; 4.1. Lietvārds; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kā reģionus ar jauktu apdzīvotību Latvijas pierobežā viņš min (sākot no rietumiem) Ainažus (Heinaste), Ipiķus (Ööbiku), Ķirbeni (Kirbeli), Araksti, Ērģemi (Härgmäe), Pedeli (Pedeli), Lugažus (Luke), Api (Hopa), Veclaiceni (Vana-Laitsna) u. c. (ibid.turpat, 115). Šo robežreģionu dienvidigauņu iedzīvotāju valodas lietojumu viņš plašāk neapskata.
1. Tehniskais noformējums;
Minētoinētajos reģionus igauņu apdzīvotība atšķirībā no valodas salām daudzviet ir visai vēlīna, radusies, piemēram., saimniecību izpirkšanas gaitā, taču līdztekus pastāv arī senas dienvidigauņu apdzīvotas saliņas.
2.2. Saīsinājuma izveide; 6.1. Saistāmība;
Arī 19. gadsimtas. otrajā pusē Ziemeļlatvijā saimniecības nopirkušo dienvidigauņu zemnieku pēcteču valoda neapšaubāmi ir izpētes vērta.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tartu Universitātes dialektoloģijas ekspedīcija 2008. gada vasarā austrumu pierobežā Kornetu, Veclaicenes un Alūksnes apkaimē atrada daudzus labus valodas teicējus atrada tieši kādreizējo saimniecību pircēju mazbērnu un viņu pēcteču vidū.
6.4. Vārdu secība;
Tomēr lielākoties viņu dzimtas saknes meklējamas tuvākajos Dienvidigaunijas pagastos. Bija pārsteidzoši, ka viņu valodas lietojumā bijaPārsteigumu radīja teicēju valodā sastopamaās savdabīgaās formas, kas agrāk bija zināmas tikai dienvidigauņu leivu un Ludzas igauņu valoduas salās. SekojošiTurpmāk rakstā tuvāk tiks apskatītasi dažādasi dienvidigauņu valodas formaspaveidi Latvijā un to kopīgās valodnieciskās iezīmes.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Leivu valodas sala Pētnieki visai vienprātīgi ir uzskatījuši leivu valodas salu par dienvidigauņu senās apdzīvotībās teritorijas turpinājumu Ziemeļlatvijā (Iva 2007b; Vaba 2011), sk. 1. karti.
7.2. Mazvārdība;
Tomēr Salacas apkaimes lībiešu valodas un igauņu valodas izlokšņu leksikas sakarību dialektometriskais pētījums parādīja, ka leivu izloksnei ir ievērojami lielvairāka kopīgā daļa ar Salacas lībiešu valodu nekā citām igauņu valodas izloksnēm (Pajusalu u. c. 2009); šāds rezultāts liecina par ciešajiem vēsturiskajiem kontaktiem starp leiviem un lībiešiem.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Leivu izloksnē lībiešu valodai līdzinājušies pat daži ļoti bieži lietojami vārdi, piemēram., aizlieguma vārds ala ‚‘ne-’ (citur dienvidigauņu izloksnēs är ’‘~ ar’), aim ‚‘saime’ (citur hõim), amatš ‚‘līdz’ (sal. lībiešu ama ‘viss’); l. Līdzīgi ir bijuši arī daži biežākie atvasinājuma sufikspiedēkļi, piemēram., -ži: illuži ‘lēni’, irmuži ‘bailīgi’.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds;