Interesanti, ka prezidents kā valsts līderis var brīvi mainīt runas veidu atkarībā no konkrētās runas mērķa un mērķa auditorijas, kā arī no kontekstuālās situācijas, piemēram, valsts neatkarības dienā uzruna būtu vairāk piederīga tiesu un padomu runu veidieām, savukārt, j Jaungada uzruna būtu vairāk attiecināma uz parādes un nedaudzdaļēji arī padomu runām.
2.3. Sākumburti;
3. Vārddarināšana;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tāpat jāuzsver, ka prezidenta runu mērķis nav tiešā veidā kādu apsūdzēt, aizstāvēt vai attaisnot (izņemot gadījumus, kad tiek pildīta ieslodzīto attaisnošanas funkcijaattaisnoti ieslodzītie), pārliecināt vai argumentēt kādas politiskas darbības lietderīgumu vai nelietderīgumu, bet drīzāk uzrunāt tautu dialoga veidā, iedvesmot, rosināt uz labām domām un darbiem, veidot un atspoguļot nacionālo identitāti un kopības sajūtu tautā.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Lai gan Aristoteļa uztverē “rētorika” jeb runas māksla nav manipulēšana ar klausītāju jūtām (Rūmniece, Rotkale 2020, 12) un kādu apslēptu paņēmienu kopums pārliecināšanai, viņš atzīst, ka, lai argumenti būtu pārliecinoši, tiem ir jābūt saistītiem ar klausītāja vērtībām un jāizraisa jūtas (ibid., lai tie būtu pārliecinoši (Rūmniece, Rotkale 2020, 12).
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
|
Tāpat manipulācija vienmēr sevī ietver varas izmantošanu ar nolūku pārliecināt klausītāju, likt domāt vai rīkoties vien runātājam izdevīgā veidā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Jāatzīmē, ka manipulācija bieži vien saskatāma tikai no analīzesvērtētāja skatpunkta, un pats runātājs var neapzināties sava diskursa manipulatīvo efektu.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču manipulācija būtu arī skatāma arī kā pārliecināšanas forma.
6.4. Vārdu secība;
|
Atšķirība starp manipulāciju un pārliecināšanu meklējama mērķa auditorijas lomā, proti, pārliecināšanas stratēģija atļauj klausītājam iznovērtēt argumentus un tos pieņemt vai noraidīt, savukārt, manipulācijā mērķa auditorijas loma ir pasīva un argumenti tai tiek netieši uztiepti, šie diskursa dalībnieki var tikt uztvertami kā manipulācijas upuri. Šādas situācijas rodas tāpēc, ka tipiski klausītājs nesaprot runātāja nodomus un/vai tam trūkst informācijas un zināšanu par konkrēto diskursa tēmu, lai spētu manipulācijai pretoties.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tādējādi robežas starp atļauto manipulāciju (pārliecināšanu) un neatļauto manipulāciju ir neskaidras un ir tiešā veidā atkarīgas no klausītāja, proti, mazāk zinošasja mērķa auditorijas gadījumā ir mazāk zinīga, tad konkrēta diskursīvā stratēģija var tikt uzskatītāma par manipulāciju, taču vairāk zinošzinīgākas auditorijas uzrunāšanā tā pati stratēģija kvar tikt uzskatīta parlificējama kā pārliecināšanua.
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Lai padarītu informāciju mazāk tiešu, skaidru un saprotamu, konkrētas diskursīvās grupas var apzināti lietot sarežģītas teikumu struktūras teikumus vai leksiku, tādējādi potenciāli manipulējot ar klausītāju (Van Dijk 2006).
6.4. Vārdu secība;
|
Egila Levita runas citāts, kur papildus paralēlismiem (Tā ir zeme, ar ko mēs esam saistīti paaudžu paaudzēm. [..] Tā ir zeme, kas mums pieder), anaforām (tās – vērtības, tā – Tēvzeme) lietota arī iekļaušanas stratēģija (mēs – Latvijas tauta) un atsauces uz tautas jeb kolektīvajā atmiņā sakņotiem un Brīvības piemineklī iekaltiem simboliskiem vārdiem – Tēvzemei un Brīvībai. Šiem jēdzieniem ir sevišķai nozīmeīgi ikvienam latvietim, jo īpaši, šķiet, E.gilam Levitam, kurš ir otrais valsts prezidents – Latvijas diasporas pārstāvis. Šo vārdu un stratēģiju lietojuma kombinācija parasts parasti emocionāli uzrunā klausītāja emocijasu un tādēļ uzskatāma kās par lingvistiskāu manipulācija. “u: Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai.
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
No kognitīvo procesu skatpunkta manipulācija nav nekas īpašāks vai atšķirīgāks pars no parastuas diskursa apstrādies īslaicīgajā atmiņā, proti, atmiņā ilgāk paliek tā informācija, kas ir izcelta ar dažādu diskursīvo stratēģiju palīdzību.
4. Formveidošana;
6.1. Saistāmība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tomēr visbiežāk manipulācijas mērķis ir tieši ilgtermiņa atmiņa, kurā glabājas klausītāja piederības sajūta, kolektīvā atmiņa, ideoloģijas un tamlīdzīgi.
4.1. Lietvārds;
|
Van Deiks (2006) apgalvo, ka atšķirībā no pārliecināšanas manipulācijas mērķis ir dziļākas kognitīvās struktūras, kas atmiņā paliek ilgāk (Van Dijk 2006).
1. Tehniskais noformējums;
|
Linda Lauze (2018) norāda, ka “Mmutvārdu tekstā dialogs dominē gan tiešā nozīmē kā galvenā teksta izpausmes forma, gan pārnestā – kā adresanta un adresāta mijiedarbe.” un jautājuma formā ir iespējams izteikt pamudinājumu: „Pēc savas uzbūves tie ir it kā jautājuma teikumi, bet šo izteikumu mērķis ir pamudināt uzrunāto personu izdarīt kādu darbību.” Sarunvalodas sintakses, kā arī ikdienas saziņas pētījumi apliecina, ka mutvārdu tekstā ir izplatīti gadījumi, kad jautājuma veidā tiek izteikts netiešs lūgums.” (Lauze 2018, 169) Ja vērtējam Latvijas Valsts prezidentu runas valsts pastāvēšanas simts gados, jāsaka, ka gan prezidenti, gan arī situācijas, kurās tauta tiek uzrunāta, ir ļoti dažādas un arī runās parādās dažādas stratēģijas un lingvistiskie paņēmieni, p. Parasti tās nav tieši vērstas uz klausītāju pārliecināšanu vai manipulēšanu, bet drīzāk var tikt skatītāmas kā dialogs ar sabiedrību par tai nozīmīgiem jautājumiem (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
2.3. Sākumburti;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
|
Kā spilgts piemērs minamas neatkarības dienu runas, kurās prezidents atgādina tautai par tās morālajām un simboliskajām vērtībām, par tās pagātnes mācībām un nākotnes cerībām, kā arī par to, kas tai kopīgs vai atšķirīgs arno citām tautām.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
AttiecīgTādējādi tas, vai diskursā ir manipulācijas, pārliecināšanas, argumentācijas vai dialoga iezīmes, ir tiešā veidā atkarīgs no situācijas konteksta, proti, runātāja, klausītāja, situācijas, institūcijas, runas mērķa un citiem faktoriem.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Pārliecināšana, argumentācija, dialogs un manipulācija prezidentu runās Lai arī pētījuma problēmjautājums tiek atbildēts arā izmantotas kvalitatīvas kritiskās diskursa analīzes metodēmes, korpuslingvistikas kvantitatīvo metožu integrēšana diskursa analīzē palīdz nonākt pie jauniem secinājumiem, (skatīt. 1. tabulu zemāk).
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Viens no interesantākajiem analīzes rezultātiem ir iekļaujošoā vietniekvārdu “mēs, mums, mūsu, mūs” lietojums prezidentu runāa mēs lietojums un šīs stratēģijas lietojuma izmaiņas 100 gadu gariezumā un 10 prezidentu skatījumārunās.
1. Tehniskais noformējums;
4. Formveidošana;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nadežda Kopoloveca (2017) norāda, ka “adresāta faktors politiskajā diskursā ir ārkārtīgi svarīgs, jo politiskā vara zināmā mērā tiek īstenota ar tādu valodas līdzekļu palīdzību, kas ļauj politiķim iekļūt adresāta personīgajā telpā, izmantojot gan vienkāršus paņēmienus (piemēram, biežs vietniekvārda „mēs” lietojums „es” vietā), gan sarežģītākus manipulēšanas līdzekļus (vārdu spēles u. c.).” (Kopoloveca 2017, 155). Jāpiekrīt, ka “jebkura politiķa runa vienmēr ir vērsta uz skaidri definētu adresātu, kuram piemīt noteiktas fona zināšanas un ir atbilstošās valodas vidē veidojusies un noteikta kultūrpasaules aina, tādēļ prasmīgs politiķis izmanto tādus simbolus, atslēgvārdus un valstiskās vērtības, kas sasaucas ar sabiedrības apziņu.” (Kopoloveca 2017, 155). Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes, (kuram bija ļoti nozīmīga loma jaunās Latvijas valsts reprezentācijā,) runas ir viskonservatīvākās un neitrālākās, tomēr iekļaušanas jeb iekšgrupu veidošanas stratēģija ar vietniekvārdu starpniecpalīdzību šajās runās vidēji parādās visbiežāk.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Vējonis raksturojams kā politiķis, kas bijis “tuvāk tautai”, ktas arī izskaidro iekļaujošo vietniekvārdu biežo lietojumu.
7.3. Neiederīgs vārds;
|