Tas atgādina par franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) savulaik teikto par "vārddošanas varu" (le pouvoir de nomination; angļu tulkojumos parasti atveidots kā the power of naming) kā simbolisku varas izpausmi (Bourdieu 1986 etc.).
7.1. Liekvārdība;
|
Līga Romāne-Kalniņa Indra Karapetjana Latvijas valsts prezidentu retorika latviešu nācijas simts gados -– dialogs, argumentācija, pārliecināšana vai manipulācija?
1. Tehniskais noformējums;
|
Jāatzīmēuzsver, ka prezidenta institūcija nepastāvēja laika periodā no Ppadomju okupācijas 1940. gadā līdz 1993. gadam, kad par Latvijas vValsts prezidentu jau neatkarīgā valstī tika ievēlēts Guntis Ulmanis. 2019. gadā Egils Levits kļuva par desmito Latvijas Valsts prezidentu.
2.3. Sākumburti;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Lai gan Latvijas Republikas Satversme paredz prezidentam izpildvaras, likumdošanas un tiesu varas funkcijas, prezidents faktiski tiek uzskatīts par valsts oficiālo seju un veic galvenokārt valsts reprezentatīvo funkciju, jeb pārstāv valsti starptautiskā līmenī, daļēji to reklamējot un atspoguļojot valsts nacionālo identitāti, un nacionālā līmenī, konstruējot nacionālo identitāti, un piederības sajūtu valstij iedzīvotāju vidū.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
|
Jāatzīmēuzsver arī, ka Latvijas vValsts prezidents tiek uzskatīts par vienu no valsts neatkarības simboliem.
2.3. Sākumburti;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Prezidentu runu mērķis dažādās situācijās var būt uzslavēt valsts iedzīvotāju un/vai politiķu labos darbus, atgādināt par notikumiem valsts vēsturē, kas kalpojuši kā mācība, vai kas kalpo kā spēcīgi identitāti veidojoši elementi,veidojuši identitāti. Bieži dzirdamas uz nākotni tendēvērstas runas, kas atsevišķos gadījumos var saturēt manipulācijas, pārliecināšanas un argumentācijas elementus, ja prezidents, piemēram, vēlas pārliecināt tautu par valstij svarīgu kopēju lēmumu pieņemšanu.
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Aristotelim “rētorika” ir “runas māksla” vai “māksla pārliecināt” klausītāju ar loģiskiem argumentiem (Aristotle 1959).
1. Tehniskais noformējums;
|
Jāatzīmēuzsver, ka jēdziens retorika vai rētorika dažādos pētījumos iegūst atšķirīgu nozīmi un tiek skatīts gan kā “pārliecināšanas un argumentācijas māksla” tās klasiskajā jeb Aristoteļa izpratnē, gan kā dziļāks saturisks pētījums, kas skata konkrēto runas piemēru saturisko veidojumu, gan arī tiek pielīdzināts kā sinonīms diskursam un valodas lietojumam (Charteris-Black 2014).
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja divi pirmie retorikas lietojuma veidi var tikir uzskatītāmi par skaidri definētiem, tad divi pēdējie pelnījuši plašāku skaidrojumu, norādot, ka retorika nav diskurss un nav valoda, un arī diskurss nav valoda per se.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Valoda ir zīmju sistēmas kopums, kas ir raksturīgsa tikai cilvēkam un kas ļauj cilvēkamļauj ne tikai izteikt savas domas, emocijas un jūtas, bet arī izglītot, informēt un uzrunāt citus cilvēkus.
7.1. Liekvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Kārlis Mīlenbahs valodu skatījis kā līdzekli, kas ļauj mums “savas domas cita prātā modināt”, kun tas jau parāda vienu no valodas funkcijām – pārliecināšanu (Druviete 2015, 1).
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Diskurss ir kādai konkrētai sabiedrības daļai vai vienotai grupai piederošaraksturīgs valodas lietojuma kopums konkrētā kontekstā un situācijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Diskurss veido sociālo realitāti, piemēram, politiskais diskurss Latvijas valsts neatkarības laikā veidojis spēcīgu kolektīvo atmiņu un piederības sajūtu “zemei, kurā dzīvojuši mūsu tēvi, un kuru izcīnījuši un atguvuši mūsu tēvu tēvi, un kuru mums ir pienākums sargāt un attīstīt” (president.lv), t. Taču arī sociālā realitāte veido diskursu, jo sabiedrībai aktuālas tēmas un problēmas ieņem vadošgalveno vietu varas diskursosā, kā, piemēram, politiskajā vai mediju diskursā.
4.1. Lietvārds;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Var piekrist šim pētnieka secinājumam, pieminotņemot vērā, ka tradicionāli prezidenta funkcijas ir reprezentatīvas un nav tiešā veidā saistītas ar kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, kā tas ir, piemēram, politiskoajām partijām, kuru mērķis ir panākt sev tīkamu tautas balsojumu.
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Tomēr arī prezidentu diskursā jāvērtē konteksts, proti, attiecīgās runas laiks vēsturiskā aspektā, vieta, mērķa auditorija un viņutās vēlmes, prezidenta piederība vai nepiederība kādai konkrētai politiskai partijai vai ideoloģijai, kā arī paša prezidenta personība. Attiecīgi, tTā kā prezidents pēc būtības ir politiska persona jeb politiķis, prezidentu runas pieder pie politiskamā diskursam. Vērtējot toNosakot, vai prezidenta runā irsaskatāma manipulācija, argumentācija, pārliecināšana, vai arī tas ir vienkārši dialogs ar tautu, jāvērtē arī attiecīgo runu konteksts un to ietekmējošie faktorifaktori, kas to ietekmē.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Padomu runa tipiski uzrunā klausītājus un netieši aicina tos vai nu kaut ko darīt, vai arī kaut ko nedarīt, “pierunāt vai atrunāt”.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Runātājs iesaka kaut ko labāku, līdz ar to runas mērķa iedarbības sfēra ir vērsta uz nākotni.
7.1. Liekvārdība;
|
Tiesu runa vai nu kādu apsūdz, vai aizstāv.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Savukārt, parādes runa vai nu slavē, vai nopeļ kādus cilvēkus vai notikumus, uzsverot skaisto vai apkaunojošo un koncentrējoties uz tagadni (Aristotle 1959).
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Prezidentu runas atkarībā no to mērķa un situācijas var būtir skatāmas vai nu kā padomu runas, kas pārliecina klausītājus par valsts un tās iedzīvotāju nākotni, vai arī kā parādes runas, kuru mērķis ir uzrunāvēstīt klausītājusiem par esošalīdzšinējiem sasniegumiem, t. Tomēr jānorāda, ka Latvijas gadījumā prezidentu runās saskatāmasi arī tiesu runas elementi, jo prezidenti bieži salīdzina valsts tagadni vai nākotni ar pagātnē pārciesto okupāciju un pakļautību svešai varai, tādējādi nostādot valsti cietušā lomā, savukārt okupējošās varas -– apsūdzēto lomā.
1. Tehniskais noformējums;
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|