Piemēram, atveidojot slavenā spāņu komponista vārdu Francisco Funoll y Alpuente vārdu, jāņem vērā, ka pirmais uzvārds Funoll ir katalāņu cilmes un katalāņu valodā ll izrunā kā [l], nevis kā [j], turklāt spāņu valodā ll nekad nav sastopamis vārda beigās, tikai vārda vidū. Ņemot vērā iepriekšminēto, Francisco Funoll y Alpuente būtu latviskeidojams kā Fransisko Funols i Alpuente.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tātad, atveidojot personvārdus no Spānijas reģionālajām valodām, jācenšas noskaidrot izrunu. Izdevniecība Apgāds „Zvaigzne ABC” ir publicējusis ceļvedi „Barselona un Katalonija”, kas arī var kalpot par palīglīdzekli reģionālo īpašvārdu atveideiē.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Spānijā šos vārdus izrunā dažādi, taču rakstībā tiek saglabāta oriģinālvalodas grafiskā forma, tādēļ ieteicams šos vārdus atveidot pēc tiem noteikumiem, kas ir paredzēti angļu valodas īpašvārdu atveidei: Dženiferae (vai Dženifera), Džonatans un Džoans.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Tādu vārdu kā Ivan, Katerina, Nina vai Tania atveide neradīs grūtības, jo tie ir atrodami arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personvārdu datu bāzē.
3. Vārddarināšana;
|
Saskaņā ar MK noteikumiem irNr. 114 ieteicams tos pielāgot latviešu valodas fonētiskajai un morfoloģiskai struktūrai: Ivans, Katerīna, Ņina, Taņa.
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Pārējie, kas ir atvasinājumi no vārdiem Jekaterina un Anna, ir jāatveido, ņemot vērā to izrunu krievu valodā: Katiuska – Katjuška un Niurka – Ņurka. Ir sSvarīgi zināt, ka svēto vārdi un svētvietu nosaukumi tiek atveidoti, ņemot vērā latviešu valodā tradicionāli pieņemtos nosaukumus: Santiago el Mayor – Svētais Jēkabs; San Fermín – Svētais Fermins; San Francisco – Svētais Francisks.
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Saskaņā ar Valsts valodas centra Latviešu valodas komisijas 2013. gada 12. jūnija lēmumu (protokols Nr. 28, 2. §), atveidojot saliktos uzvārdus, latviski tos raksta ar defisi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Līdzīgu situāciju nav daudz, tomēr nākotnē to skaits var pieaugt, tādēļ jautājums paliek atklāts.
7.1. Liekvārdība;
|
Ja uzvārdi ir savienoti ar y vai i, tad tos atveido ar i: Ortega i Gasset – Ortega i Gasets; Rubio y Ors – Rubio i Orss. Šajā rakstā veiktā analīze liecina, ka īpašvārdu atveide ir sarežģīts process, kurā speciālistam jābalansē starp fonētisko atveides principu, vārda oriģinālrakstību, labskanīgumu, pārmaiņu tendencēm valodā un atveides tradīciju.
7.1. Liekvārdība;
|
Noārādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību latviešu literārajā valodā.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Tādēļ atbilstošākais veids, kā ne tikai spriest par valodas jautājumiem, bet arī nonākt pie kāda taustāma rezultāta, ir komisijas izveide, kurā tad uzaicināti noteikti speciālisti vai biedrībām un organizācijām lūgts deleģēt savus pārstāvjus dalībāai tajā. Un lLatviešu valodas vēsturē šādu komisiju bijis ne mazums, dažāmas no tām sekmīgi un ilgāku laiku darbojoties, betušās, citāmas tikai piesakotteikušas savas pretenzijas, bet neav spējotušas (tautas vēstures līkloču dēļ bieži vienkārši neav paspējotušas) nonākt pie kā paliekoša. Šī apkopojuma mērķis ir censties hronoloģiski pēc dibināšanas gada vai aptuvenā darbības sākuma kaut īsumā nosaukt visas komisijas, kādas savulaik tikušas izveidotraksturot visas savulaik izveidotās komisijas, mazāk pieskaroties to veikuma detalizētai analīzei, bet atstājot iespēju interesentiem iepazīties ar nozīmīgākajām publikācijām, ja tādas tapušas, kuras tieši aplūko paveikto vai, retākos gadījumos, atspoguļo darbības principus un pamatnostādnes.
6.1. Saistāmība;
6.2. Savrupinājumi;
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Kaut gan daļa šo komisiju minēta līdz šim lielākajā hronoloģiskajā valodniecības vēstures apkopojumā (Bankavs, Jansone 2010), tomēr arī tajā dažas komisijas nav pamanītas.
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Plašajā uzskaitījumā būs arī dažas komisijas būs arī tādas, kuras līdz šim tikpat kā nav minētas, un tas varētu mudināt pētniekus meklēt periodikā vai arhīvos plašāku informāciju par tām.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.2. Sekundāra: vārdu secība;
|
Definējot, kā izprast pašu jēdzienu komisija, lietderīgi salīdzināt vārda komisija skaidrojumu dažos enciklopēdiskos avotos un skaidrojošajās vārdnīcās. „Latviešu konversācijas vārdnīcā” minētas šādas komisijas pazīmes: (1) lielākas sapulces ievēlēta vai citādi izvirzīta kolēģija kāda jautājuma iepriekšējai izspriešanai; (2) izpildu iestādes parasti komisijās iekļauj speciālistus; (3) bieži tās veido atsevišķa jautājuma apspriešanai, un (4) parasti komisijas nepieņem patstāvīgus lēmumus, bet iesniedz priekšlikumus, kurus apstiprina iestāde, kas to sastādījusi (LKV, 9.).
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Līdzīga izpratne vērojama arī „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”: „Personu grupa, kas ir pilnvarota veikt kādu speciālu uzdevumu vai iepriekš izstrādāt kādu jautājumu.” (LLVV, 4.).) Senākais periods līdz 1918. gadam Par senāko komisiju, kam bija tālejoša loma latviešu valodas vēsturē, uzskatāma 1683. gada Vidzemes un Kurzemes mācītāju konference, kuras rezultātā notika pušu viedokļu saskaņošana par latviešu iespieddarbos lietojamo ortogrāfiju.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Pēc skolotāja P. Abula referāta par latviešu gramatikas terminiem Zinību komisijas sēdē 1901. gada 13. septembrī, un šī pārskata publicēšanas atsevišķā brošūrā (Abuls 1901), tika nolemts organizēt šī jautājuma apspriešanu. Īpašas sēdes notika 1902. gada 4. janvārī un 17. jūnijā (Pārskats 1902). 1904. gadā pēc AĀronu Matīsa priekšlikuma Rīgas Latviešu biedrībā tieka nodibināta Valodniecības nodaļa, kurā iecerēts „latviešu valodā jau sastopamos terminiskos nosaukumus cauri lūkot, labākos no šiem izredzēt un atklāti rakstniekiem ieteikt; apkarot mūsu rakstu valodā ieviesušās kļūdas un aizrādīt uz valodas pareizību; aplūkot sinonīmus, viņu vienādību un izšķirību u.t.t.” (Pārskats 1904).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Pirmā pasaules kara gados sākusies nacionālā mobilizācija deva daudzveidīgus impulsus vismaz divu plašāka rakstura terminoloģijas komisiju izveidei. Kā pPirmoā jāmin Maskavas Kultūras biroja studentu sekcijua, kas 1916. gada pavasarī izveidoja zinātnes un zinātniskās terminoloģijas nodaļu (Jaunais Vārds 1916).
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Minētā komiteja tika izveidota 1920. gada rudenī, lai apvienotu latviešu zinātniekus un varbūtēji taptu par iedīgli Zinātņu akadēmijai.
9.1. Neuzmanības kļūda;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Endzelīns izklāstaījis visai plašā rakstā (Endzelīns 1920).
6.5. Izteicēja izveide;
|
Pēc diskusijām komisijā tieka sagatavoti „Noteikumi par latviešu ortogrāfiju”, kurus 1922. gada 18. jūlijā pieņemēma Ministru kabinets, precizējot gan konkrētu grafēmu lietojumu, pārejot uz latīņu burtiem, gan nosakottajos, pārejot uz latīņu burtiem, precizēts konkrētu grafēmu lietojums un norādīti noteikumu ieviešanas termiņusi (Paegle 2008a).
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
8. Tekstveide;
|