Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4340 vienumi
Pārējos gadījumos nomenklatūras vārdam pievienots vēl kāds diferencētājelements (piemēram, muzikāla, dzīves, lauku), bet par tiem rakstīts vienkopussk. raksta turpinājumā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Izrādēm, kuras nodēvētas par traģēdijām, apakšnosaukumi veidoti bez kādiem papildinājumiem, tie sastāv vienīgi no šī termina un papildu informācijas, piemēram, traģēdija 2 daļās (Otello. Venēcijas moris 2000), traģēdija 2 cēlienos (Sarkofāgs 1987), traģēdija 3 cēlienos ar epilogu (Nakts, kad aptumsa mēness 1982 – traģēdija (Nakts, kad aptumsa mēness 1982; Sarkofāgs 1987; Otello. Venēcijas moris 2000).
8. Tekstveide;
Interesanti, ka jau vairākupēdējos gaduos Liepājas teātrī nevienai izrādei nav dots šis apakšnosaukums – traģēdija, toties ir dažas traģikomēdijas, piemēram: traģikomēdija (Filumena Marturano 2013), sadzīviska traģikomēdija (Gogolmogols 2012vairāk izmantots nosaukums traģikomēdija (Gogolmogols 2012; Filumena Marturano 2013).
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Normunds Akots izrādi „Sods un noziegums” cenšas „atslēgt” ar žanroloģisko apzīmējumu melodrāma, uzsverot, ka „tēlainais spēles izkāpinājums raisa melodrāmai nepieciešamo emocionālo līdzpārdzīvojumu” un „melodrāmai nepieciešamās noskaņas režisors forsē ar krievu romancēm” (Akots 2012). Zināms, ka sSākotnēji melodrāmā būtisks ir bijis izrādes muzikālais raksturs, bet mūsdienu izpratnē melodrāma ir drāmas paveids, kurā visas darbojošās personas tiek izteikti dalītas varoņos un antivaroņos, sižeta risinājumā valda sakāpināta emocionalitāte un pozitīvs atrisinājums.
7.1. Liekvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Aplūkonalizējamajā materiālā tie konstatēti 28,28 % jeb 41 gadījumā (luga – 18, izrāde – 14, dramatizējums – 9).
7.3. Neiederīgs vārds;
Visbiežāk vārdam izrāde pievienots apzīmētājs muzikāla, tādējādi kā žanrisko apzīmējumu norādot muzikāla izrāde, piemēram, muzikāla izrāde 2 cēlienos (Mūzikas skaņas 1993); muzikāla izrāde bērniem (Pelnrušķīte 2012, Runcis zābakos 2012), muzikāla izrāde bērniem 2 cēlienos (Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu 2009; Runcis zābakos 2012). 20. gadsimta 80. gados ir bijis populāri apakšnosaukumā ietvert terminu dramatizējums, kas nozīmē – skatuvei pārstrādāts literārs darbs. Pētījuma materiāls rāda, ka šŠādi apakšnosaukumi veidoti divējādi.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība;
Ja dramatizējuma nosaukums atšķiras no oriģināldaiļdarba, tad papildinformācijā ietvertas arī ziņas par dramatizējuma avotu, piemēram, – Zentas Mauriņas autobiogrāfiskā romāna „Tālā gaita” dramatizējums (Cilvēka griba ir viņa debesis 1997).
7.3. Neiederīgs vārds;
No citiem teātra uzveduma veidiem jāaplūkojami mūzikli un operas, kas jaunākajā posmā ir būtiska Liepājas teātra repertuāra daļa.
4. Formveidošana; 6.5. Izteicēja izveide;
Par mūzikliem, kas pēc definīcijas ir muzikāls skatuves darbs ar operetes, baleta, dramaturģijas un estrādes mākslas elementiem, nodēvēti vairāki vērienīgi iestudējumi, piemēram, – mūzikls (Neglītais pīlēns 2000,; Vestsaidas stāsts 2010), mūzikls pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem (; Pūt, vējiņi! 2011).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Savukārt tām dažām izrādēm, kam dots operas vārds, kas arī ir muzikāli dramatisks skatuves darbs, terminējums iekrāsos konkretizēts ar dažādiem papildkomponentiem, piemēram, – opera melodrāma 2 cēlienos (Agrā rūsa 2007), rokopera (Kaupēn, mans mīļais 1999), tautas opera 2 cēlienos pēc Raiņa lugas „Zelta zirgs” motīviem (Stikla kalns 2003).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Par pēdējātautas operas žanroloģisko apzīmējumu varētu izvērst plašāku apskatu, jo apzīmētājs „tautas” šajā gadījumā ārkārtīgi ironiskā un skeptiskā izrādē (Tišheizere, Borga 2010, 62) atspoguļo, „kā teātrī tiek attēlota tauta un ar kādiem nosacījumiem atsevišķu indivīdu kopums top par tautu”, kā arī tas, „kā teātris redz postmodernās sabiedrības esamību, attīstību un saistību ar Latvijas kultūrtelpu” (Rutkēviča 2004, 56).
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 7.3. Neiederīgs vārds;
Ar to arī pārskats par tradicionālajām skatuves darbu formām būtu beidzams, jo terminoloģiskā līmenī ne salonkomēdija, ne likteņtraģēdija, ne kamerluga, ne operete, ne vodeviļa, ne skečs, ne farss, ne bufonāde, ne klaunāde u. c. dramaturģiska darba paveidi Liepājas teātrī nav konstatēti.
7.2. Mazvārdība;
Iespējams, tas saistāms ar teātra epizāciju, – vēstījuma detaļu pārsvaru pār dramatisko elementu –, bet daudzos gadījumos tas skaidrojams ar to, ka dramatizējumā saglabāts oriģināldaiļdarba žanriskais apzīmējums.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Atsevišķos gadījumos apakšnosaukumā saglabāta informācija, ko oriģināldarba autors devis savam prozas sacerējumam, piemēram, muzikāli patiesīgs stāsts jaunatnei (Sūnu ciema zēni 1999). Andreja Upīša stāsta apakšnosaukums izrādes programmā papildināts vienīgi ar vārdu „muzikāli”.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Interesi piesaista vēl daži ar literatūrzinātnes terminoloģiju saistīti izrāžu atslēgvārdi – poēma, leģenda, parodija, fantāzija, improvizācija, dialogs, trilleris, piemēram, muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), muzikāla leģenda (Minhauzena precības 2013), komiska parodija (Atsaldētais 2012), teatrāla fantāzija 2 daļās (Bonžūr, mesjē Pero! 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), dialogs 2 daļās (Rīt 17.04 1984), trilleris 2 cēlienos (Bērniņi 2008).
7.1. Liekvārdība;
Ja izrādes apakšnosaukums uz to tieši vai aplinkus norāda (piemēram, parodija, improvizācija, trilleris u. c.), tas ļauj skatītājam minēt – vai teātra baudījums pārsteigs, smīdinās, stindzinās, šokēs, muļķos, izjokos, mulsinās, provocēs... Vēl daži izrāžu apakšnosaukumus raksturojoši elementi Kā redzams aplūkotajā materiālā, apakšnosaukumi arī pēc uzbūves veidotir ļoti dažādi, tāpēc dodams neliels ieskatsjāanalizē arī terminoloģijas gramatiskajāis aspektās.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Turklāt vienā gadījumā abi termini saistīti kā defissavienojums – luga-romance 3 cēlienos ar priekšspēli (Santa Krusa 1995).
7.1. Liekvārdība;
Pirmkārt, atslēgvārdam tiek pievienots vēl kāds literatūrzinātnes termins, kas kopā ar pamatterminu veido vārdkopterminu, piemēram, muzikāli satīriska komēdija (Ceplis 2010), – muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), komiska parodija (Atsaldētais 2012), romantiska drāma no leišu vēstures 5 cēlienos (Vaidelote 1981).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;
Tie aplūkojami kā metaforiski veidoti nomināli izteikumi, kuru uzdevums ir uzmanības piesaistīšana un skatītāja saintriģēšana, jo tādi atslēgvārdi kā kaislības, tikšanās, ekskursija, atklāsmes, notikums, karnevāls, vakars ir vai nu alūzija, vai metafora par izrādes vēstījumu, piemēram, kaislības senlaiku garā (Ragana 2011), brīva tikšanās pieaugušajiem (Cenzors 2010), ekskursija skolas laikā (Kauja pie... 2009), vīriešu pasaules atklāsmes (Viss par vīriešiem 2007), sieviešu pasaules atklāsmes (Viss par sievietēm 2008), karnevāls latviešu garā (Malēnieši 2012), visādi atgadījumi 2 daļās (Pāris – nepāris 2008), Cēzara Kalniņa atceres vakars muzikālā gaisotnē (Citi balti krekli 2009).
7.1. Liekvārdība;
Atis Rozentāls par izrādi „Malēnieši”, kura nodēvēta par karnevālu, saka: „Klaunāde ir atslēga, ar kādu šis materiāls ir slēgts [..] klaunāde jeb balagāns.” (Rozentāls 2012, 2) Savukārt Ilze Kļaviņa, analizējot izrādi „Ragana”, kuras apakšnosaukums ir kaislības senlaiku garā, lieto tādus izteikumus kā „šausmu pasaka”, „dekadentiski manierīgs” un „grotesks spēles veids”, kas atgādina agrīnā ekspresionisma pirmās „gotiskās” jeb „šausmu filmas” (Kļaviņa 2011, 8).
7.1. Liekvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;