Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9842 vienumi
Iepriekšējā rakstu krājumāa „Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” numurā tiekir izteikts aicinātjums piesardzīgi izturēties pret pēdiņu aizstāšanu ar kursivējumu: „Visai ierasts ir kursivēt piemērus valodnieku rakstos, bet izmantot kursivējumu īpašvārdu (piemēram, organizāciju nosaukumu) un citātu izcēlumam diez vai būtu saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām.” (Andronovs (Andronov), Leikuma 2015, 126–127) Ja citātā veido izlaidumu, to ataino ar divpunkti, plašāka izlaiduma gadījumā divpunkti liek kvadrātiekavās.
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Interpunkcijas praksē pirmajā slaidā, tāpat kā pētnieciskua darbua titullapās, aiz vārdu savienojuma darba vadītājs vai zinātniskais vadītājs, kam seko vārds, uzvārds, mēdz lietot kolu vai domuzīmi. Šādā pozīcijā pielikums atrodas apzīmējamā vārda priekšā, tāpēc pieturzīme nav nepieciešama.
4.1. Lietvārds; 6.1. Saistāmība;
Titullapas apakšā, ja uzstāšanās vietu un laiku raksta vienā rindiņā, komats nav vajadzīgs, jo nesavrupina dažāda nosaukuma – vietas un laika – apstākļus (piemēram, Rīga 2015).
7.2. Mazvārdība;
Valentīna Skujiņa ir uzsvērusi, ka komats šajā gadījumā ir pieļaujams lietvedībā, kur tas rāda rekvizītu – vietas un laika rekvizītu– uzskaitījumu, bet tas nebūtu attiecaināms uz cita veida tekstiem (Skujiņa 2003, 117).
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Ir kritiski jāizvērtē interneta mājaslapās pieejamie zinātniski pētniecisko darbu prezentāciju paraugi, kuros diemžēl jau titullapās ir ieviesušāvērojamas interpunkcijas kļūdas (sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Nobeigums PowerPoint prezentācijas veidotājam, kā liecina rakstā minētie nosacījumi, kas attiecas uz tekstutesktā un tā noformēšanu,ā vienlaikus ir jāņem vērā daudzu faktoru komplekss.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
No otras puses, ir estētiskie un ētiskie faktori – pārdomāt vizuālo noformējumu, izvēlēties atbilstošas krāsas, garantēt piemērota lieluma burtus un fontu, lai auditorijai informācija būtu saskatāma un uztverama.
7.2. Mazvārdība;
Prezentācija un moderācijua: efektīva komunikācija un mērķtiecīga tehnisko līdzekļu lietošana.
6.1. Saistāmība;
Raksta mērķis — aktualizēt latviešu grāmatrūpniecības tradīcijas dažu tipogrāfisko zīmju lietojumā, tām vairāk pievēršoties kā rakstu, nevis interpunkcijas zīmēm (kaut vairākas rakstu zīmes var izmantot polifunkcionāli).
3. Vārddarināšana;
Poligrāfijas jeb, kā šoreiz vairāk domāts, tipografikas, tradīcijas tāpat būtu uzskatāmas par vērtību, kas jāsaglabā un jākopj.
5.2. Lieka pieturzīme;
Tas, kas rokrakstā varēja pastāvēt kā nediferencēts veselums (diez vai kurš rakstītājs īpaši piedomā, cik mm garu strīpiņu rokrakstā viņš kurā reizē pavelk), drukātajā tekstā ar to diskrēto raksturu kļuva neizbēgami šķirams (piem.ēram, atstarpju lietošana, svītriņu garums, citas zīmju formas izvēle, to lietojuma secības nianses).
2.2. Saīsinājuma izveide; 7.2. Mazvārdība;
Horizontālās svītras Koptā pareizrakstībā būtu jādiferencē vismaz divējāda garuma horizontālaās svītras: domuzīme (—), kurai parasti no abām pusēm liekamas atstarpes, izņemot (sa)vienotājzīmes funkciju (Blinkena 1969, 355; 2009, 384), un defise (), ko izmanto plaši un vienmēr bez atstarpēm no abām pusēm: pārnesot vārdus jaunā rindā, rakstot dubultuzvārdus (Vaira Vīķe-Freiberga), pierakstot skaņu atdarinājumus (pēk-pēk!), valodniecībā rādot vārda sastāvdaļas (piedēklis -tājs-) u. tml. Diemžēl populārākais teksta redaktors „MS Word“, automātiski formatējot tekstu, īstās domuzīmes (—) vietā liek pusgaro (–), un datorrakstītājs visbiežāk tam „nepretojas“.
1. Tehniskais noformējums; 4.3. Īpašības vārds;
Tas pats notiek ar defisi, ja tā gadās pēc atstarpes (piemēram, rādot vārda sastāvdaļu): dators pārvērš pareizo -tāj-s par –tāj-s.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Patiesībā defise nav tikai uz pusi īsāka par domuzīmi (1969, 380) — ja vien šeit domāta pirmajā izdevumā lietotā īstā domuzīme, nevis pusgarā, uz kuru pāriets 2009. g.ada izdevumā. Šai o, — bet vēl vairāk īsa. Otrajā, pārstrādātajā, monogrāfijas izdevumā ieviestas alūzijas uz angļu terminiem: tiek apgalvots, ka domuzīme ir burta m platuma, bet defise — burta n platuma (2009, 379, 407).
2.2. Saīsinājuma izveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Tomēr arī te jāaizrāda uz vairākām kļūdām: vispirms, būtu jārunā par lielo, nevis mazo burtu platumu; otrkārt, grāmatā viscaur lietota (pusgarā) domuzīme, kas līdzinās N burta, nevis M burta platumam, treškārt, defise nekad nav bijusi N burta platuma (ar šo apgalvojumu autore sajauc defisi un pusgaro domuzīmi, lai arī grāmatā defise, izmantota, piemēram, vārdu pārnesumam, iespiesta pareizi — kā pavisam īsa horizontāla svītriņa — sk(sk. 10. attēlus).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Pāreju no īstās jeb garās domuzīmes (—) uz pusgaro (–) ir veicinājušas attiecīgas datorprogrammas, kas tekstā veic sev vēlamos „uzlabojumus“ un rakstzīmes, saprotams, pēc attiecīga iestādījuma, konvertē automātiski. Šo rakstzīmi jeb agrākās īstās domuzīmes pusi, ko nu arī liela daļa valodnieku sauc par domuzīmi, kā vienotājdomuzīmi jeb ciešo domuzīmi skaidro Valentīna Skujiņa (Skujiņa 1999, 119–120).
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Monogrāfiskajā izdevumā par latviešu terminoloģijas attīstību (Skujiņa 2002) autore runā par vienotājdomuzīmi un defisi, piemēram izmantojot arī jau tradicionālo vārdkopu Gē-Lisaka—Šarla likums (2002, 120); šai darbā konsekventi lietota agrākā (īstā, garā) domuzīme, kas izmantota arī intervāla starp skaitļiem rādīšanai, diemžēl jaucot atstarpju lietojumu (sal. „[155, 83 — 86; 259, 1]“ (2002, 7, pirmā rindkopa) un „[150, 93—94; 253; 259, 2—4]“ (2002, 9, priekšpēdējā rindkopa)), un neba nu autore pie tā vainīga... Par vienotājzīmi runā arī citi autori, piemēram, rakstot: „Vienotājzīmi kā nosacītu grafisku zīmi (mīnuszīmi, vienotājzīmi ķīmijas formulās (kas tomēr nav viens un tas pats, par to sk. turpinot — AA, LL)) raksta bez atstarpēm starp vienojamiem elementiem“ (Guļevska, Miķelsone, Porīte 2002, 218).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Ne tikai A. Blinkenai, bet arī citiem autoriem gadās „nepamanīt“ rakstu zīmju grafiskā izskata maiņu, atkārtoti izdodot savus darbus.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Ir dīvaini, ka autoru rakstītie darbi, publicējot to jaunos izdevumus, nekļūstdarbu pārpublicējumi mūsdienās tehniskā noformējuma ziņā nekļūst kvalitatīvāki, bet bieži ir otrādi.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Pārlūkojot mūsdienu lingvistiskos izdevumus kopumā, ir redzams, ka jaunā tendence — pāreja uz pusgaro domuzīmi garās vietā — skārusi vai visas izdevniecības. Īsto, resp., garo domuzīmi samērā konsekventi paturējis laikam vairs tikai apgāds „Zinātne“. Īsto garo domuzīmi lLīdz aptuveni 90. gadu vidum to izmantoja arī apgāds „Zvaigzne ABC“ (agrāk — „Zvaigzne“), kaut datoru ēra ar latviski neiestādītām datorlietojuma programmām jau bija sākusies.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.2. Sekundāra: vārdu secība;