Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8206 vienumi
Vienlaikus tā iegūst papildus semantiku: V–V norāda uz formālu situāciju un/vai arī uz distanci starp sarunas partneriem, bet T–T – uz neformālu situāciju un/vai sarunas biedru tuvību.
3. Vārddarināšana;
Turpmākie pētnieki ir gan pārņēmuši, gan nolieguši, gan papildinājuši R. Brauna un A. Gilmana piedāvāto shēmu.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Kad runātājs ir dusmīgs uz adresātu, viņš, varēja izmantot tu, bet pēc tam atkal atgriezties pie vous (Fagyal 2006, 268).
5.2. Lieka pieturzīme;
Tā kā vous ir tik bieži lietots, lai pastiprinātu cieņas izrādīšanu, tam bieži pievieno arī citus uzrunas vārdus, piem.ēram, monseigneur ‘mans kungs’, monsieur ‘kungs’, madame ‘kundze’, vai mademoiselle ‘jaunkundze’ (Fagyal 2006, 287). Šāds stabils divu uzrunas formu lietojums saglabājās arī 18. gs.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tā, revolūcijas laikā notika atteikšanās no tituliem, tai vietā ieviešot uzrunas formas citoyen ‘pilsonis’ un citoyenne ‘pilsone’.
5.2. Lieka pieturzīme;
Tika izvirzīti gan lingvistiski argumenti (“„Mēs izšķiram trīs personas vienskaitlī un trīs daudzskaitlī, un, neievērojot šo noteikumu, fanātisma, lepnuma un feodālisma gars ir licis mums pieņemt ieradumu lietot daudzskaitļa otro personu, kad runājam ar vienu.”), gan apelēšana pie revolūcijas idejām un vērtībām.
1. Tehniskais noformējums;
Tā 1793. gada 14. novembrī Tarnas departamenta revolucionārā komiteja nolēma, ka no šī brīža vous lietojums, uzrunājot vienu personu, ir aizliegts, tas aizstājams ar tu, resp. toi.
5.2. Lieka pieturzīme;
Lai pasvītrouzsvērtu tomēr pastāvošo distanci, sāk izplatīties arī jau 17. gs. pazīstamā uzruna vsk. 3. personā no padoto puses, piem.ēram, Monsieur, veut-il me permettre de lui faire une observation? ‘Kungs, vai viņš atļaus man izteikt piezīmi?’ (Maley 1972, 1003).
2.2. Saīsinājuma izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Laikabiedri atzīmē, ka demokrātijas spiediena rezultātā T/V lietiojums vairs nenorāda uz stāvokļa vai vecuma atšķirībām, bet uz cilvēku savstarpējām attiecībām, pazīšanos.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Asimetriska uzruna tiek lietota starp skolotājiem un jaunākiem skolēniem. (Maley 1972, 1004–1005). Pēc 2. pasaules kara uzrunas lietojums ir kļuvis vēl demokrātiskāks, īpaši jaunākajās paaudzēs, izzūd arī atšķirība starpdzimumu saskarē. 1967. gadā katoļu baznīca Francijā nolēma, ka Dievs lūgšanās un rituālos uzrunājams ar Tu, nevis Vous, kā tas bija pieņemts kopš 18. gs.
1. Tehniskais noformējums;
Itāļu valoda Itāļu valodā, kas arī cēlusies no tautas runātās latīņu valodas, ir saglabāts šķīrums starp vsk. 2. pers.onas vietniekvārdu tu ‘tu’ (no lat. tu) un dsk. voi ‘jūs’ (no lat. vōs).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tiesa, sākotnēji no latīņu valodas bija mantots tieši dsk. 2. pers.onas vietniekvārda voi lietojums kā cieņas un varas apliecinājums pret sociāli augstāk stāvošām personām.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tā, piemēram, dzejnieks Dante savā “„Dievišķajā komēdijā” atspoguļo 14. gs. sākuma tradīciju, kad uzrunai visbiežāk lietots vietniekvārds tu, bet īpaši cienījamu personas uzrunātas ar voi (Serianni 2000).
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Viena no tādām ir Vostra Signoria ‘Jūsu augstība, labdzimtība (burtiski – “„kundzība”)’, kas lietota konstrukcijā ar verba vsk. 3. personas formu.
1. Tehniskais noformējums;
Paralēli ar tām gan daļā rakstu, gan dialektos kā uzrunas formula saglabājās arī dsk. 2. pers.onas vietniekvārda voi lietojums saistībā ar verba dsk. 2. personas formu.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Itāļu valodas kopšanai agri tika pievērsta uzmanība. Tā 1583. gadā tika nodibināta Accademia della Crusca, kuras uzdevums bija saglabāt un kopt itāļu valodas tīrību.
7.1. Liekvārdība;
Līdzīgs stāvoklis bija arī daudzās, īpaši, pilsētnieku, ģimenēs, kad bērni vecākus uzrunāja ar voi vai lei.
5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Savukārt starp sociāli vienlīdzīgiem sarunas biedriem pārēeja no vienas uzrunas formas uz otru nebija stingri sociāli reglamentēta, un viegli varēja notikt maiņa no vienas uzrunas formas uz otru (Serianni 2000).
9.1. Neuzmanības kļūda;
Valodniecībā par galveno ideoloģisko konceptu kļuva Bruno Miļorīni (Bruno Migliorini) definētais neopūrisms, proti – tendence izskaust no valodas tos aizgūtos elementus un neoloģismus, kas ir pretrunā valodas struktūrai, tā vietā dodot priekšroku tikai nepieciešamiem un pareizi veidotiem jaunvārdiem (Fanfani 2011; Cardia 2008). 1938. gadā par šādas valodas politikas upuri krita arī uzrunas forma lei. 15. janvārī rakstnieks Bruno Čikoņāni (Bruno Cicognani) publicēja rakstu, kurā cita starpā aicināja, atgriežozties pie antīkajām saknēm, un lietot vispirms jau vsk. 2. personas vietniekvārdu tu, bet līdzās arī voi kā cieņas un hierarhijas apliecinājuma zīmi (Nichil 2013, 244).
8. Tekstveide; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Mūsdienās itāļu valodā kā V forma tiek lielākoties lietota lei, retāk tās īstā nominatīva forma ella, savukārt dsk. 2. pers.onas vietniekvārds voi, ko vēlējās nostiprināt fašisma režīms, no lietojuma šajā funkcijā pamazām izzūd, saglabājoties galvenokārt tikai dienvidu apvidos (Lepschy, Lepschy 1988, 116–117).
2.2. Saīsinājuma izveide;