Minētais pētījums neav bijais sociolingvistisks (nebijaav bijusi paredzēta izsmeļoša lingvistiskās situācijas izpēte), teicējus tika mēģināts izvēlētiejās tikai pēc konkrētiem kritērijiem (vietējais, prot runāt izloksnē).
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Tomēr „meklēšanas veiksmi” šajā apvidū var vispārināt aptuvenos subjektīvos skaitļos: pieļaujot, ka vienlaicīgi dzīvo apmēram trīs četras paaudzes, un katrai paaudzei, kas prot un lieto izloksni (līdzīgu tai, kas aprakstīta dialektoloģijas avotos), piešķirot vienu balli, Austrumvidzemes un dažu Rietumlatgales pagastu pārstāvjus četru ballu sistēmā varētu novērtēt ar atzīmi no 0 līdz 1, bet lielākajā Rietumlatgales daļā – no 1 līdz 3, dažreiz līdz 4.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
|
Svarīgi ir uzsvērt, ka no izloksnes lietojuma viedokļa pāreja no „tukšajām” uz „dzīvīgajām” zonām ir nevis pakāpeniska, bet krasa: dialektā runājošo teicēju „iztrūkums” ir jūtams jau pirmajos kilometros ārpus vēsturiskās Latgales, savukārt tās iekšienē latgaliski runājošie kompakti apdzīvo ciemus un viensētas līdz pašai robežai, kaut arī šeit jaunajā paaudzēe dažviet jau veidojas nedialektālāas salas.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Taču gala rezultāts pārsteidza: brīvi latgaliski runājošie teicēji (kopā intervēti 25) atrasti visās izloksnes malās, ieskaitot nomaļo Siksolu (milzīgā purva vidū esošo ciemu) un pašu vēsturiskās Latgales malu, tuvāk Meirānu421 izloksnei un Lubāna ezeram: Kalnagalā, Ikauniekos, Iecelniekos netālu no vecā robežkroga graustiem un Stūrmežā pie Meirānu kanāla.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Tātad, balstoties vien uz dzīvā dialekta klātbūtni vien, var senākā stāvoklī savdabīgi rekonstruēt gan pirms septiņdesmit gaduiem bijušo pagasta (izloksnes) kopību, gan kultūrvēsturisko novadu robežu, kas nevienā kartē vairs netiek parādīta kā mūsdienu reālija.
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Tepat, viena tagadējā pagasta robežās no Latgales Barkavas425 „pārceļvietojoties” uz senās Vidzemes puses izloksnēm (Saikavu424, Meirāniem421, Mētrienu429 un Lubānu417), konstatēts, ka no vairākiem desmitiem satikto cilvēku (intervēta tika daļa no viņiem – 36), bija tikai daži, kaem ir izteiktas atsevišķas sēlisko izlokšņu iezīmes.
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Arī Meirānu421 un Lubānas417 izloksnē, kas pēc dialektu klasifikācijas pieder dziļo izlokšņu grupai, pat visvecāko teicēju valodā netikaav ticis konstatēts neviens gadījums, kad valodā parādītos uo>ū vai ie>ī tipa monoftongizācija.
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Secināts, ka šo divu izlokšņu mūsdienu stāvoklis ļauj pārklasificēt tās par nedziļajām izloksnēm vai par izloksnēm ar nedaudzām atsevišķām augšzemnieku dialekta iezīmēm. Šajā apvidū biežāk sastopamasi seno sēlisko izlokšņu paliekasrelikti (kas kopīgasi arī daudziem visvecākās un vidējās paaudzes teicējiem) ļauj pat izdarīt vēl drošāku secinājumu: tagadējo madoniešu valodu var saukt par savdabīgu, latviešu literārajai valodai stipri pietuvinātou Austrumvidzemes koinē, kas varētu būt nevis augšzemnieku, bet jau vidus dialekta paveids.
3. Vārddarināšana;
4.3. Īpašības vārds;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tomēr pētījums liecina, ka jaunākā reālā situācija kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem–astoņdesmitajiems. 60.–80. gadiem, kad tikausi savākta galvenā materiāla daļa atlantam, ir radikāli mainījusies, un puse augšzemnieku dialekta pašlaik ir it kā ieskalota, nogrimusi literārās valodas „jūrā”, kurā palikušas vien nelielas dialekta saliņas, bet paisumā krasts lielākoties atrodas pie senās Latgales rietumu robežas.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Vai pietiek ar to, ka izloksne piedertilpst Latgaleis teritorijā?
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ir skaidrs, ka izloksnes piederība kādai izlokšņu grupai, saskaņa ar lingvistiskajiem kritērijiem, dzīvotspēju nenodrošina, jā ta attiecīgā izloksne atrodas ārpus Latgales.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Piemēram, cik ļauj secināt trīs gadus ilgā novērošana, apmeklētāsjumi ļauj secināt arī citas Vidzemes latgaliskās un sēliskās izloksnes – Vecgulbene401, Jaungulbene410, Galgauska400, Lizums397, Dzelzava409, Aduliena408 un Tirza399 – ir līdzīgā iznīkšanas stāvoklī kā sēliskā Mētriena429, Saikava424, Meirāni421 un Lubāna417.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja nāktos atjaunot latviešu valodas dialektu klasifikāciju, visāas šīs teritorijas (ja paliks dialektā nerunājošas paaudzes vien) jau varētu iekļaut vidus dialektā ar nedaudzām augšzemnieku izloksnes pazīmēm.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Tā lielākoties ir noticis ar sēlisko Medņu430 un Vīpes431 izloksni, kas gandrīz visur iznīkausi ne tikai no daudzu vietējuo cilvēku lūpāmmutēs, bet arī no atmiņaās (tikai paši visvecākie cilvēki atceras, ka „šeit manā jaunībā savādāk kādreiz runājuši”).
4.3. Īpašības vārds;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Līvānu436 izloksne ir unikāla ar to, ka tā šodien ir faktiskigandrīz vienīgā dzīvā sēliskā izloksne, kur katrā ciemā var atrast augšzemnieku dialektā runājošos dažu paaudžu cilvēkus ar viņiem raksturīgu kāpjošo zilbes intonāciju.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kāpēc robeža tik stingrrikta un lingvistiskā situācija ir pilnīgi atšķirīga? 5.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vienīgi tajās izlokšņu teritorijās, kurām ir savas kompaktas katoļu draudzes, daudz labāk, part vairākāms paaudzēm ilgāks ir saglabāts gan sēliskais (kā ir Līvānu436 gadījumā), gan latgaliskais augšzemnieku dialekta paveids – to veicināja un vēl arvien veicina Latgales Katoļu baznīcā kopš 18. gadsimta (skat. ETA; Kursīte, Stafecka 2003:, 23–28) lietotā un koptā latgaliešu rakstu valoda, kas dialekta runātājiem bija ikdienā sastopama, atzīta, prestiža, līdz 20. gadsimtas. 30. gadiem mācīta arī vietējās skolās, turpinājusi dzīvi latgaliešu rakstu valodā radītajā literatūrā un periodikā, aprakstīta gramatikās (sākot ar 20. gadsimtas. sākumu (skat. Skrinda 1908), beidzot ar mūsdienām (Nau 2011)).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Savukārt luterticīgo pārstāvju acīs – neatkarīgi no tā, pie kādais augšzemnieku izlokšņu grupais viņi pieder un kur dzīvo – Latgalē (kā Vīpes431 gadījumā) vai Vidzemē, –, prestižās valodas etalons ilgstoši varēja būt M.ārtiņa Lutera Bībeles tulkojumi, kuru pamatā vienmēr bijis vidus dialekta izloksnēm (latviešu literārajai valodai) tuvāks valodas paveids.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
|
Luterticīgajos apgabalos augšzemnieku dialekts vēl bija dzīvs un samērā stabils līdz laikam, kad pirms Otrā pasaules kara līdz ar skolu sistēmas attīstību un literārās valodas izplatības veicināšanu latviešu literārās valodas etalons kļuva visaptverošspārlietojama.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tajā brīdī jebkāds neliterārās valodas lietojuma pamats kā neprestižs tika pilnībā izsiszaudēts, strauji cjaur nākamajāmās paaudzēm izstumes runā zaudējot ikdienā lietoto izloksni – ar to var paskaidrot faktu, ka nekatolisko izlokšņu teritorijās ekspedīciju laikā tika atrasti vien daži augšzemnieku dialekta pratēji, kas dzimuši ne vēlāk kā 20. gadsimta divdesmitajoss. 20. (izņēmuma gadījumā – trīsdesmitajos30.) gados.
8. Tekstveide;
|