VP-6 2011, 178). Atbilde irēts izvairīgai, lai neteiktu — notikusi „atrakstīšanās“, bet ieteikums „atsaukties uz klasiskām vērtībām un lietot pēdiņas pēc A. Blinkenas ieteikuma“ (turpat) — izklausās pēc zobošanās, lai neteiktu „stiprāk“.
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Arī 1996. g.ada izveidotais Tulkošanas un terminoloģijas centrs pret šādiem „tehniskiem sīkumiem“ (un, tāpat kā konsultanti, — gan jau bez kāda „slikta“ nolūka, bet „klausot“ nepareizajam instalējumam programmatūrā vai autoritatīvajiem A. Blinkenas grāmatas norādījumaiem) sīko rakstu zīmju jautājumus „risina“ līdzīgizturas līdzīgi un par pēdiņām raksta, piemēram, šādi: „Iespiestā tekstā lieto galvenokārt apaļās pēdiņas (“ ”); tās liek tekstam no abām pusēm un augšā“ (Rokasgrāmata 2006, 68).
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Var skatīt, teiksim, 1995. g.ada iznākušo „Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīcu“ (ap 3500 terminu; sastādījis G. Krieviņš), tomēr tajā atrodami vien „pliki“ termini un to tulkojums vairākās valodās, bet ne, teiksim, kas līdzīgs A. Auziņa vārdnīcai (Auziņš 1942), kur grāmatrūpniecībai aktuālie vārdi pēc iespējas un vajadzības ne tikai skaidroti, bet arī ilustrēti (sk. 4. attēlu).
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
DabiskiProtams, šādi lieliski 20. gs. 40. gadu latviešu poligrāfijas speciālistu izdevumi ir jau pagājība, kauttomēr tādus nodot aizmirstībai nudien nevajadzētu.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Jāuzsver, ka A. Auziņš novietoja vienpēdiņas līdzīgi kā divpēdiņas (‚‘), bet A. Blinkena apgalvonorāda, ka „atšķirībā no parastajām pēdiņām vienpēdiņas kā nosaukuma priekšā, tā aiz šī nosaukuma raksta rindas augšā (’ ’)“ (Blinkena 1969, 379) (jaunajā izdevumā atvērējpēdiņa ir labota: ‘..’ (Blinkena 2009, 406)).
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Cik pamatota bijausi atteikšanās no A. Auziņa piedāvātās pēdiņu variēšanas, tāpat atvērējvienpēdiņas formas, varētu pētīt un apspriest atsevišķi.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Par „sīkajām“ rakstu zīmēm tik tiešām derētu padomāt „sīkāk“ (ilgāk un piekasīgāk), veidojot izvērstus, pamatotus un latviešu tradīcijās balstītus to lietošanas aprakstus, līdzīgus atrodamajiem citās valodās, sal. krievu klasisko rokasgrāmatu (Мильчин 2009) vai amerikāņu Čikāgas „Stila rokasgrāmatu“ (http://www.chicagomanualofstyle.org/home.htmlvade mecum (Manual 2010).
4.1. Lietvārds;
6.5. Izteicēja izveide;
8. Tekstveide;
|
Tā kā valoda ir dzīvs, vienmēr attīstībā esošs organisms, pat vairāk – tieši attīstība, valodas evolūcija ir tā, kas liecina par valodas dzīvīgumu un tās lietotāju radošo potenciālu (Kotelova 2015, 181), jaunu valodas vienību, tostarp jaunvārdu, ienākšana un rašanās valodā neapšaubāmi vērtējama pozitīvi.
1. Tehniskais noformējums;
|
Taču tieši jaunvārdu ienākšana valodā vienmēr izraisa daudz, nereti visai asu, diskusiju gan valodnieku, gan sabiedrības vidū.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Kā lai vērtējam pēdējo gadu jaunienācējus – pašu veidotos, bet, galvenokārt, aizgūtos? Konkrētā rRaksta mērķis ir, pirmkārt, noskaidrot, kuras leksikas vienības ir un kuras nav uzskatāmas par jaunvārdiem, un, otrkārt, aplūkot jautājumu par to, kuri jaunvārdi būtu, bet kuri tomēr nebūtu iekļaujami vispārlietojamā valodas skaidrojošā vārdnīcā un kāpēc.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Vai par jaunvārdu atzīstams tikai pašcilmes vārds? “„Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (turpmāk – VPSV) uz šo jautājumu atbild “„jā” un jēdzienu jaunvārds definē šādi: ‘v„Vārds, kas darināts, parasti, lai nosauktu pirms tam nepazīstamu vai ar svešas cilmes vārdu apzīmētu konkrētā laikā valodas lietojumā aktuālu jēdzienu. [..] Laika gaitā kādreizējie jaunvārdi vai nu saglabājas aktīvajā vārdu krājumā, zaudējot jaunvārda statusu [..], vai arī nonāk pasīvajā vārdu krājumā [..].
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
|
Daļa jaunvārdu vispār nekļūst par valodas leksiskās sistēmas sastāvdaļu [..].” (VPSV 2007, 174) Šī definīcija ļauj domāt, ka jaunvārdi ir visi valodā ienākušie jaunie pašcilmes vārdi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Nenoliedzami, jaunvārdu, īpaši aizguvumu, vidū ir daudz jaunu, iepriekš nedzirdētu vārdu, kuri apzīmē iepriekš nepazītus jēdzienus (piem.ēram, aioli, banot, boho, brančs, čeči, čokeris, enčilada, feiks, influenceris, mēme), taču tā ir tikai daļa no jaunajiem vārdiem, ar kuriem sastopamies ikdienā – jaunie aizguvumi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Taču starp jaunvārdiem ir arī daļa tādu salikteņu, kuru atsevišķie komponenti lietotājiem ir labi zināmi un pazīstami, un tikai to apvienojums vienā vārdā rada pilnīgi jaunu vārdu ar pilnīgi vai daļēji jaunu nozīmi (piem.ēram, audiogrāmata, sešpaka, barjerstabs, ekrānšāviņš, apakšsvītrsa, hibrīdkarš, halālgaļa, ģeoslēpnis, izklājlapa, vēlbrokastis), kā arī vārdi, kuri formas ziņā ir lietotājiem labi zināmi un pazīstami, bet jauni vienīgi satura ziņā (piem., animators, mākonis, terīne, sūkāt) un vārdi, kuri apzīmē jau pazīstamu jēdzienu, izmantojot jaunu, iepriekš nezināmu vārdu (hūdijs, čils, heiteris u. c.).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Klauss Hellers (Klaus Heller) jautā pavisam tieši – cik “„jaunam” jābūt jaunvārdam, lai tas tiktu par tādu atzīts, un kad vārds tam ir pārāk vecs – pēc 5, 10 vai 20 gadiem? (Heller 1988, 4)? Pētot šo jautājumu, autore nonākusi pie secinājuma, ka “: „Vienīgais kritērijs pagaidām šķiet tas, ka vārds no lietotāju puses tiek uztverts kā jauns, iepriekš valodā nebijis vai plašam lietotāju skaitam iepriekš nepazīstams.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāaplūko divas citas jauno vārdu kategorijas, kuras arī parasti tiek minētas, runājot par jaunvārdiem, – potenciālismi un okazionālismi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Jāteic, ka starpno autores šobrīd fiksētajiem jaunajiem vārdiem lielākā daļa ir vārdi, kuri iepriekš minētās autoru grupas noteikto hronoloģisko pārejas kritēriju jau ir izturējuši, bet pavisam maz ir tādu, kuri vēl atrodas uz okazionālisma un jaunvārda robežas (ausīši, ērmritenis, pašiņmiets, pūčošana, stulbings, zorbings, grozāmgrābslis).
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vēl mazāk ir vārdu, kurus varētu ieskaitīt potenciālismu kategorijā (iespējams, par tādiem varētu uzlūkot vārdus kā vebinārs, tverkot, hakatons, halālgaļa, vegdesa), taču jāteic, ka šāds iedalījums būtu visai subjektīvs.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Lietošanas biežums interneta vidē (kurā galvenokārt tiek meklēti un atrasti autores apkopotie jaunvārdi) ne vienmēr ir pietiekami objektīvs faktors, lai varētu izdarīt pārliecinošus secinājumus, turklāt valodas attīstība tik acumirklīgas informācijas apmaiņas laikmetā, kādā mēs dzīvojam, ir pietiekami dinamiska, lai vārds nemaz nevarētu uz ilgu laiku aizkavēties kādā starpfāzē (par kādu pēc definīcijas varētu uzlūkot potenciālismus), bet pietiekamvisai ātri vai nu pazūd no aprites, vai arī nostiprinās ikvdienas lietojumā. Ņemot vērā plašo informācijas pieejamības līmeni, ikviens jauns vārds (ja vien tas nav specifisks kādas nozares termins) drīz vien kļūst pieejams visplašākajai sabiedrībai – vienas dienas pēcpusdienā Latviešu valodas ekspertu komisijā pieņemts jēdziena apzīmējums jau nākamajā dienā tiek apspriests interneta portālos un sociālajos tīklos, tāpēc par ierobežotu izplatību varam runāt patiešām tikai specifisku terminu vai arī vienīgi noteiktas sociālās grupas runātaāju lokam pazīstamu vārdu kontekstā.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Galvenais priekšnoteikums – esot izplatītam, šim jaunajam vārdam joprojām jātiek identificētam kā jaunam. Vera Zabotkina uz jautājumu, kas ir jaunvārds, sniedz šādu apkopojumu: tas ir vārds (1) kura forma un nozīme ir jauna, (2) forma ir jauna, bet nozīme jau ir bijusi ietverta citos vārdos, (3) nozīme ir jauna, taču forma ir pastāvējusi jau iepriekš. (Заботкина 1989, 7) Savukārt Dīters Herbergs (Dieter Herberg), Mihaels Kinne (Michael Kinne) un Dorisa Štefensa (Doris Steffens) piedāvā šādu definīciju: neoloģisms (jaunvārds) ir vārds, kam ir vai nu jauna forma vai jauns saturs (vai arī abi komponenti vienlaikus) un kuru vairākums noteiktas saziņas kopienas locekļu uzskata par jaunu (Herberg, Kinne, Steffens 2004, 11).
|