Latvijas toponīmu tā saukto starpgadījumijā šādu vietvārdu nav daudz, taču gan to leksiskais skanējums un nozīme, gan tos pavadošie stāsti ir krāšņi un leģendām apvītri. Šādi vietvārdi brīdina, liek cienīt, pieminēt, sargāties, baidīties vai šausmināties un vietai iet ar līkumu šai vietai.
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ir vairāki veidi, kā vietvārdos leksiski izpaužas šādas briesmas vai brīdinājums, – starpgadījumu vietnotikumvārdi var vai nu tieši un atklāti nosaukt starpgadījuma vai nelaimes objektu, vai arī ziņot par to slēpti, izmantojetverot vārdus, kas caur tautas (konkrētā novada) atmiņu vai arhetipiskajiem priekšstatiem izgaismo konkrētas konotatīvas nozīmes.
4.3. Īpašības vārds;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Mājvārdos no šādiem nosaukumiemleksēmām ar nozīmi ‘apbedījuma vieta’ gan parasti izvairās, taču, ja šāda semantiskā vienība vietvārdā saglabājusies, to cenšas neskaidrot ar vārda pamatnozīmi ‘vieta, kur apbedīts mirušais’, piemēram, Dunavas mājvārdu Kapiņi tā saimnieki skaidro šādi: “„[..] [atrodas] pie Dvietes meža, netālu no Jadvigovas kapsētiņas, taču savu nosaukumu tomēr ieguvušas citādi; [..] Kapiņi cēlušies no tā, ka mūsu kalniņā tur, pie mājām, Pirmā pasaules kara laikā 3 gadi stāvēja vācieši [..] un viss kalniņš bija sarakāts, bunkuri, ierakumi, [..] kad tēvam prasījuši pagastā, kādu tev to māju nosaukumu likt, viņš teicis, kā jau mūsu valodā te runā: “„Tur zakopi vīn.” Nu, ierakumi.
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Sugasvārds nāve vietvārdos izmantots reti – to acīmredzot ietekmējušas vietvārdu darināšanas tradīcijas un formulas, kas parasti nepieļauj abstraktu sugasvārdu izmantošanu vietu nosaukumu radīšanā, kā arī tabu – tradīcija nepiesaukt nāvi. Šos vietvārdus pavadošie stāsti parasti neziņo par kādu konkrētu notikumu, bet brīdina par daudzkārtējām bojāejām, sliktu vietu: Nāves ieleja, leja Milzkalnē, “„stāsta, ka tur noslepkavoti daudz ceļa braucēju”, LVVK; Nāves līkums, ceļa līkums Gaujienā, “„ass ceļa pagrieziens, tur notikušas daudzas katastrofas”, LVVK; Nāves pors, purvs Bilskā, “„miera laikos izmiruši visi, palikuši tikai trīs”, LVVK,; Nāves purvs, purvs Birzuļos, „ar meldriem aizaudzis, slīkšņains purvs”, LVVK. Ļoti bieži vietvārdos reģistrētas dažādas soda izpildes vietas.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
8. Tekstveide;
|
Sastopami arī dažādu moku rīku vārdi kāķis ‘sieksta’ (ME II 190), rats ‘soda rats’, [kauna] stabs, ratu kakls, ratu stabs, rats, trella., kas apvienojumā ar nomenklatūras vārdu norāda uz soda izpildes vietām. Šie vārdi parasti iekļauti paaugstināta reljefa (visbiežāk kalnu) nosaukumos: Rata kalns, kalns Ērgļos, “„stāsta, ka senos laikos uz šī kalna bijis liels rats; par katru pārkāpumu zemnieks ticis iebāzts ratā un grūsts lejā, tā nogalinot to”, 1960; Rata kalns, uzkalns Kūdumā, “„pašā lielceļmalā, kur tos cilvēkus mocījuši”, LVVK; Beņķi, kalns Druvienā, “„kungiem beņķi esot bijuši, kur sodījuši kalpus”, LVVK,; Rata kalns, kalns un lauks Tirzā, “„klaušu laikos bijis muižas soda rats”, LVVK,; Staba kalns, kalns Embūtē, “„kalnā bijis stabs, pie kā pērti cilvēki”, LVVK. Tikpat dDaudz vietvārdu vēsta arī par dažādiem spokiem, ērmiem, māžiem un kādu kungu ar kazas kāju (velnu). Šādu vietvārdu ir tik daudz, ka, šķiet, ka bez kāda nešķīstā gara sastapšanas pagastLatviju izstaigāt nav iespējams.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Spoku apsēsti, pēc vietvārdiem spriežot, parasti ir atsevišķi koki, tumši meži un pazemināta reljefa ģeogrāfiskie objekti – gravas, lejas un purvi, kā arī tilti: Spoku bedres G, grantsbedres Kosā, “„spokojoties”, LVVK; Spoku dīķis Remtē, “„katru nakti tur kāds ar lukturi iznācis”, LVVK; Spoku kalva, mežs Bārtā, “„mežā esot vieta, kur spokojoties”, LVVK; Ērmpļava, pļava Dundagā, “„tur spokojoties”, LVVK; Māniņkalns, kalns Allažos, “„tur visādi mānekļi rādījušies”, LVVK; Spoku tiltīts, tilts Palsmanē, “„lielam grāvim pāri pie purva, šeit bieži spokojoties”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Daudz retāk vietvārdos sastopams apelatīvs karš, kas bieži vien nav precizēts laika un vietas ziņā un tādēļ varētu liecināt par tautetimoloģisku vietvārda skaidrojumu: Kara kalns, kalns Baldonē, “„te karots, atrasti ieroči, kauli, galvaskausi no franču kariem”, LVVK,; Kara purs, purvs Bilskā, „Gulbīšu meža vidū, zviedru kara laikā notikušas cīņas”, LVVK; Kara kalns, kalns Izvaltā, “„te atrasti ieroči pēc kara”, LVVK; Kara silava, mežs Drabešos, “„te notikušas kaujas kara laikā”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Maz vietvārdos sastopami arī dažādu kauju fiksējumi, piemēram, Bataru kaujas lauks, neapdzīvota vieta un kapi Bērzē.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Tas varētu nozīmēt, ka vietvārda motivācijā svarīgāka konkrētība (konkrēti notikumi un cilvēki), nevis vispārība, līdz ar to virsjēdzieni (tā sauktie hiperonīmi) izmantoti reti, bet bieži sastopami hiponīmi – pavisam – konkrēti par nelaimi, nicinājumu vai nelaimīgu notikumu vēstoši vārdi.
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Reti minēti arī abstrakti sugasvārdi – Latvijas vietvārdu kopumā tādus izdevās atrast tikai dažus: Cigana nalaime, pļava Asūnē, “„kādreiz vilks čigānam saplēsis zirgu”, LVVK; Bāļas līkums jeb Lēnes mokas, “„kāds piesējis sievu pliku, lai odi ēd; kad atraduši viņu, nevarējuši pazīt, pelēka, palikuse dzīva”, LVVK; Baiļapara, bedre Daudzesē, “„tur spokojušies”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Nereti izmantota arī nedalāma sintaktiska vienība ar konkrētu nozīmi – frazeoloģisms, piemēram, Lauvu bedre, bedre Raunā, „tur mesti noziedznieki, izmūrēta apaļa; vāciešiem nošauto kapa vieta”, LVVK.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Atšķirībā no citiem starpgadījumu vietnotikumvārdiem, kas parasti papildus ir arī memoratīvi (nosaukumi, kas doti par godu kāda cilvēka, notikuma, vietas u. tml. piemiņai (VPSV 229)) un liecina par pagātnes notikumiem, šādi vietvārdi lielākoties nepieminnorāda uz konkrētu baisu notikumu, bet stāsta par tumšām un spoku apsēstām vietām, kas arī tagadnē uzskatāmas par biedējošām un nevēlamām.
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Metonīmiskie starpgadījumu vietnotikumvārdi nosauc kādu notikuma detaļu – parasti galveno likstas vaininieku: cilvēku, dzīvnieku vai lietu, kas izraisījuši nelaimi, bijuši tās dalībnieki vai cietēji. Ļoti bieži sastopami deantroponīmiskie vietvārdi, kas darināti no kāda personvārda. Šādos nosaukumos bieži vien nekas neliecina par kādreiz notikušu skumju notikumu, to var uzzināt tikai no vietas apraksta: Dalbiņu purvs, purvs Dobelē, „kāds Dalbiņš pakāries šai purvā”, LVVK; Jānīša purs, purvs Ilzenē, „kāds Jānis iestidzis un, būdams iedzēris, noslīcis”, LVVK; Andriņa purs jeb Vilku purs, purvs Alūksnē, „agrāk saukts par Vilku purviņu; pēc Radziņu Andra pazušanas tajā sauc par Andriņa purvu, tagad tur vilku nav”, LVVK; Annes atvars, atvars Annā, Pededzes upē, „stāsta, ka tur noslīcinājusies kāda meita Anna, kas nevarējusi satikt ar muižas vagaru”, LVVK.
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Reizumis galvenie starpgadījuma vaininieki nav saukti īpašvārdā, piemēram: Buobys kokts, lauks Aizkalnē, „šāds nosaukums dots tāpēc, ka senos laikos pa šo tīrumu ziemas laikā, putenī, gājusi kāda sieva; tā kā bijusi nakts, ceļu viņa nav saredzējusi, nomaldījusies un nosalusi”, LVVK; Bērndīķis, dīķis Aisterē, „kungu laikos šai dīķī bērns noslīcis”, LVVK.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Lai gan šādi vietvārdi nav nāvējošu notikumu liecinieki, tie rāda netaisnībgu attieksmi pret zemniekuiem, izolēšanājot viņus no pašu zemes.
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Arī tešajos vietvārdos izcelts cietējs.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Piemēram, Vilka apara, pļava Praulienā, esot nosaukta tāpēc, ka tur “„suņi nokoduši vilku” (LVVK), lai gan cittautu toponīmos šādi nosaukumi lielākoties stāsta par vietvārdā minētā dzīvnieka uzbrukumu (Stewart 1975, 208).
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Par starpgadījumiem bieži vēsta arī vietvārdi, kas darināti no kāda sadzīviska priekšmeta nosaukuma: Karītis otvars, atvars Aknīstē, “„tur ieskrējuši kungi ar visu karieti”, LVVK; Lielgabalu tilts, tilts Daudzesē, “„pār tiltu braucot, frančiem nogrimis lielgabals”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Visai bieži no saimniecisku priekšmetu nosaukumiem darināti vietvārdi tiek saistīti ar pavisam konkrētu notikumu ar it kā pavisam, sniedzot precīzāmas ziņāmas (piemēram, Bļūdu muorks, dīķis Dricēnos, “„podu taisītājs, no kalna braukdams, ar podu vezumu apgāzies, podi nokrituši no vezuma un iegāzušies mārkā, tai skaitā arī divas bļodas” (LVVK)), tomēr visdrīzāk tie saistāmi ar toponīmijas semantisko universāliju – vietai nosaukumu dot pēc ārējās līdzības ar attiecīgo priekšmetu.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ir vietvārdi, kuros ietvertās leksēmas par notikumu nestāsta ne tiešā, ne pārnestā veidā, un notikums izzināms tikai pēc papildu informācijas, kas vietējo ļaužu atmiņā ir neatraujamsa no paša nosaukuma.
6.1. Saistāmība;
|