Pētnieki uzskata, ka nosaukuma došana, vietas stāsta radīšana, zināšana un nosaukuma do un zināšana jau no aizlaikiem ir ļoti svarīgs valodisks akts, kas radīšanas līknē ir pēdējais demiurga jeb radītāja darbs, ar ko objekts materializējas, kļūst par pasaules struktūras elementu un ar kuru apkārtējā teritorija tiek padarīta par savu, pazīstamu un mīļu.
6.4. Vārdu secība;
|
Līdz ar to vietvārdam, iespējams, vienīgajam no visa plašā leksikas kategoriju klāsta, ir visapjomīgākā konotatīvā nozīme, jo vietvārds nelielā teritorijā ir tikai viens – vietvārdi neveido homonīmas līdzās pastāvošas homoformas, kuras vienuviet var attiecināt uz vairākiem objektiem vienlaikus (viena skanējuma vietvārds vismaz vienā pagastā parasti neatkārtojas).
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tāpēc vietu nosaukumus (un arī visus citus īpašvārdus) mēdz dēvēt par apraksta „abreviatūrām” (Russell 1948, 74–77), par tādiem kā stāsta virsrakstiem, kurus izdzirdot vai izrunājot lietotāja prātā izgaismojas visas ar konkrētu vietu saistītās apjomīgās konotatīvās nozīmes.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Skaniski un semantiski stāsts par vietu ne vienmēr ir nosaukumā ierakstīts un nezinātājam bieži vien irnav pat nenojaušams.
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Piemēram, vietvārds Janča bierstiņa, mežs Bejā LVV, neliecina par starpgadījumu neliecina, iekams neuzzinām to pavadošo stāstu („[..] pēc nostāstiem, māte aprakusi skudru pūlī savu bērnu Janci”), kurpretim vietvārds Karātavu kalns, kādu Latvijā, ieskaitot dažādus tā variantus (Kārtavu kalns, Kartavu kalns utt.), ir vairāki desmiti, gandrīz nepārprotami varētu liecināt par kādreizējo soda izpildes vietu.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.2. Savrupinājumi;
6.4. Vārdu secība;
|
Tāpēc šā pētījuma pamatā esošo negadījumu, ar konkrētiem notikumiem saistīto vietvārdu identificēšanā izmantotas ne tikai vietvārdā ietvertās valodas liecības, bet arī vietvārdus pavadošie stāsti, kas jau no vietvārdu pētīšanas aizsākumiem valodniekiem palīdzējuši skaidrot kādu nosaukumu un noteikt vietvārdā ietvertā pamatvārda semantisko laukuās nianses.
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Taču valodnieku vidūi tiem līdz šim nav tikusi pievērstauši īpašau uzmanībau.
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Savukārt tautas etimoloģijas ceļā varētu būt radušies apdzīvotu vietu nosaukumi Pildā un Nirzā Raibakazi, kas nav vis, iespējams, saistāmi nevis ar ‘raibām kazām’, betkā varētu šķist pēc vietvārda skanējuma, bet gan ar somugriskas cilmes vārdu (sal. igauņu raibakas ‘maita’ (LVV 2013, 46)).
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Par to, ka vietu stāsti nav droši vietvārda motivācijas rādītāji un pret tautas vietvārdu tautas motivāciju patiešām jāizturas ar lielu piesardzību, liecina, piemēram, Lubezeres mājvārds Vilkaste, kura izcelšanās skaidrota vismaz trejādi: “„1) iedzīvotāji bijuši vilkači, pat bērni dzimuši izskatā līdzīgi vilkiem, kropli; 2) mājas pamatus liekot, atrasta vilka aste; 3) nosaukums pēc Vilkastes pļavām” (LVVK), taču nav noliedzams, ka dažādi spilgti atgadījumi ir būtisks vietvārdu rašanās avots (kaut patiesībā šis vietvārds, iespējams, ar ķermeņa daļas nosaukumu nemaz nav saistāms, jo komponents -aste šajā teritorijā varētu būt radies, atveidojot Baltijas jūras somu valodu substantīvu daudzskaitļa ģenitīva izskaņu -a(i)ste vai atvasinājumus ar Baltijas jūras somu valodu piedēkli -st- (Laumane 1987, 162)).
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
8. Tekstveide;
|
Par to liecina arī citi vietvārdkonkrētu notikumu ietekmi vietvārda radīšanā liecina nosaukumi, kurus iespējams sastatīt ar hroniku vēsturiskajiem datiem (Stewart 1975, 106) un var droši uzskatīt par konkrētu notikumu (iebrukumu, kauju, dažādu nelaimes gadījumu) liecību glabātājiem.
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
To apjauta arī senās tautas, kuru apdzīvoto zemju vietvārdu krājumā ir daudz vairāk atgadījumpar dažādiem notikumiem vēstošu vietvārdu nekā mūsdienu tautu teritorijās.
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Latvijas toponīmu tā saukto starpgadījumijā šādu vietvārdu nav daudz, taču gan to leksiskais skanējums un nozīme, gan tos pavadošie stāsti ir krāšņi un leģendām apvītri. Šādi vietvārdi brīdina, liek cienīt, pieminēt, sargāties, baidīties vai šausmināties un vietai iet ar līkumu šai vietai.
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ir vairāki veidi, kā vietvārdos leksiski izpaužas šādas briesmas vai brīdinājums, – starpgadījumu vietnotikumvārdi var vai nu tieši un atklāti nosaukt starpgadījuma vai nelaimes objektu, vai arī ziņot par to slēpti, izmantojetverot vārdus, kas caur tautas (konkrētā novada) atmiņu vai arhetipiskajiem priekšstatiem izgaismo konkrētas konotatīvas nozīmes.
4.3. Īpašības vārds;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Mājvārdos no šādiem nosaukumiemleksēmām ar nozīmi ‘apbedījuma vieta’ gan parasti izvairās, taču, ja šāda semantiskā vienība vietvārdā saglabājusies, to cenšas neskaidrot ar vārda pamatnozīmi ‘vieta, kur apbedīts mirušais’, piemēram, Dunavas mājvārdu Kapiņi tā saimnieki skaidro šādi: “„[..] [atrodas] pie Dvietes meža, netālu no Jadvigovas kapsētiņas, taču savu nosaukumu tomēr ieguvušas citādi; [..] Kapiņi cēlušies no tā, ka mūsu kalniņā tur, pie mājām, Pirmā pasaules kara laikā 3 gadi stāvēja vācieši [..] un viss kalniņš bija sarakāts, bunkuri, ierakumi, [..] kad tēvam prasījuši pagastā, kādu tev to māju nosaukumu likt, viņš teicis, kā jau mūsu valodā te runā: “„Tur zakopi vīn.” Nu, ierakumi.
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Sugasvārds nāve vietvārdos izmantots reti – to acīmredzot ietekmējušas vietvārdu darināšanas tradīcijas un formulas, kas parasti nepieļauj abstraktu sugasvārdu izmantošanu vietu nosaukumu radīšanā, kā arī tabu – tradīcija nepiesaukt nāvi. Šos vietvārdus pavadošie stāsti parasti neziņo par kādu konkrētu notikumu, bet brīdina par daudzkārtējām bojāejām, sliktu vietu: Nāves ieleja, leja Milzkalnē, “„stāsta, ka tur noslepkavoti daudz ceļa braucēju”, LVVK; Nāves līkums, ceļa līkums Gaujienā, “„ass ceļa pagrieziens, tur notikušas daudzas katastrofas”, LVVK; Nāves pors, purvs Bilskā, “„miera laikos izmiruši visi, palikuši tikai trīs”, LVVK,; Nāves purvs, purvs Birzuļos, „ar meldriem aizaudzis, slīkšņains purvs”, LVVK. Ļoti bieži vietvārdos reģistrētas dažādas soda izpildes vietas.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
8. Tekstveide;
|
Sastopami arī dažādu moku rīku vārdi kāķis ‘sieksta’ (ME II 190), rats ‘soda rats’, [kauna] stabs, ratu kakls, ratu stabs, rats, trella., kas apvienojumā ar nomenklatūras vārdu norāda uz soda izpildes vietām. Šie vārdi parasti iekļauti paaugstināta reljefa (visbiežāk kalnu) nosaukumos: Rata kalns, kalns Ērgļos, “„stāsta, ka senos laikos uz šī kalna bijis liels rats; par katru pārkāpumu zemnieks ticis iebāzts ratā un grūsts lejā, tā nogalinot to”, 1960; Rata kalns, uzkalns Kūdumā, “„pašā lielceļmalā, kur tos cilvēkus mocījuši”, LVVK; Beņķi, kalns Druvienā, “„kungiem beņķi esot bijuši, kur sodījuši kalpus”, LVVK,; Rata kalns, kalns un lauks Tirzā, “„klaušu laikos bijis muižas soda rats”, LVVK,; Staba kalns, kalns Embūtē, “„kalnā bijis stabs, pie kā pērti cilvēki”, LVVK. Tikpat dDaudz vietvārdu vēsta arī par dažādiem spokiem, ērmiem, māžiem un kādu kungu ar kazas kāju (velnu). Šādu vietvārdu ir tik daudz, ka, šķiet, ka bez kāda nešķīstā gara sastapšanas pagastLatviju izstaigāt nav iespējams.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Spoku apsēsti, pēc vietvārdiem spriežot, parasti ir atsevišķi koki, tumši meži un pazemināta reljefa ģeogrāfiskie objekti – gravas, lejas un purvi, kā arī tilti: Spoku bedres G, grantsbedres Kosā, “„spokojoties”, LVVK; Spoku dīķis Remtē, “„katru nakti tur kāds ar lukturi iznācis”, LVVK; Spoku kalva, mežs Bārtā, “„mežā esot vieta, kur spokojoties”, LVVK; Ērmpļava, pļava Dundagā, “„tur spokojoties”, LVVK; Māniņkalns, kalns Allažos, “„tur visādi mānekļi rādījušies”, LVVK; Spoku tiltīts, tilts Palsmanē, “„lielam grāvim pāri pie purva, šeit bieži spokojoties”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Daudz retāk vietvārdos sastopams apelatīvs karš, kas bieži vien nav precizēts laika un vietas ziņā un tādēļ varētu liecināt par tautetimoloģisku vietvārda skaidrojumu: Kara kalns, kalns Baldonē, “„te karots, atrasti ieroči, kauli, galvaskausi no franču kariem”, LVVK,; Kara purs, purvs Bilskā, „Gulbīšu meža vidū, zviedru kara laikā notikušas cīņas”, LVVK; Kara kalns, kalns Izvaltā, “„te atrasti ieroči pēc kara”, LVVK; Kara silava, mežs Drabešos, “„te notikušas kaujas kara laikā”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Maz vietvārdos sastopami arī dažādu kauju fiksējumi, piemēram, Bataru kaujas lauks, neapdzīvota vieta un kapi Bērzē.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Tas varētu nozīmēt, ka vietvārda motivācijā svarīgāka konkrētība (konkrēti notikumi un cilvēki), nevis vispārība, līdz ar to virsjēdzieni (tā sauktie hiperonīmi) izmantoti reti, bet bieži sastopami hiponīmi – pavisam – konkrēti par nelaimi, nicinājumu vai nelaimīgu notikumu vēstoši vārdi.
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|