Kā piemēru var minēt to pašu Vīpi431, kas kā pagasts izveidota 20. gadsimtas. 20. gados, sajaucot katolisku senā Līvānu pagasta ziemeļrietumu malu ap Ļovāniem ar luteriskā Ungura pagasta dienvidu daļu starp Mežāri un Vīpi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Pēc vietējās vēstures zinātāju vārdiem, šajā apvidū ir bijuši ciemi ar dažādu ticību un tautību pārstāvjiem: katoliskie Ļovāni, Leišupi, Auzāni, luterticīgo apdzīvotie Ūdri, Kļaviņi, Slīpie, Mežamuiža, Galvāni, Daugavas Ķiķaukas, Ezerķiķaukas, jauktie Rudzāti, Masāni, vecticībnieku Podvinka, Urbāni, Landzāni, Bisenieki, Cucuļi, jauktās Poļakas.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Kritisko situāciju pastiprina arī tas, ka Barkavas425 izloksnes dienvidu daļai un Barkavas katoļu draudzei ilgstoši piederējušie Murmastienes katoļi ir pārorientējušies uzgājuši Varakļānu draudziē.
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Reālās sekas daļēji jūtamas jau tagad: p. Piemēram, senās Latgales pierobežas Stalīdzānu ciemā 2011. gadā neizdevās atrast nevienu vietējo latgaliskās izloksnes pārstāvi, te jau pārsvarā dzīvo jauz literāroajā valodu pārgā runājuošie vietējie vai sēliskajā pusē dzimuši cilvēki. 6.
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Var secināt, kad augšzemnieku dialekta izdzīvošanai mūsdienās lielākas izredzes ir tad, kad sakrīt vairāki viens no otra izrietošiesavstarpēji saistīti vēsturiskie apstākļi: izloksnei jāatrodas Latgalēes teritorijā, tai jābūt katoliskai, konfesijas ziņā nejauktviendabīgai.
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nebijav pazīstams arī jēdziens „runāt sēliski”.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Lietoti dažādi varianti: „kā senos laikos“”, „po prostu”, madoniešu, saikaviešu, tirzmaliešu, lizumiešu u. c. valoda.
1. Tehniskais noformējums;
|
Daudz vienkāršāk bijair uzrunāt cilvēkus vēsturiskās Latgales pagastos, uzdodot tiešu jautājumu: v„Vai muokat/ varit parunuot latgaļiski?” Pozitīvās atbildes gadījumā saruna parasti veiksmīgi noritēja latgaliešu izloksnē.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Pat humanitāro zinātņu darbos vārdu „Latgales”, „latgalisks” lietojums ir daudznozīmīgs un bez atsevišķiem paskaidrojumiem var izraisīt pārpratumus, piemēram., kad tiek runāts par dialektu klasifikācijām, kas nevienādi pārklāj kultūrvēsturiskos novadus: šeit pilnīgi iespējami tādi terminoloģiskie salikumi kā Latgales latgaliskās izloksnes, Vidzemes latgaliskās izloksnes, Latgales sēliskās izloksnes – šo salikumu otrie vārdi var būt attiecināmi uz īpatnībām, kas ir ārpus epicentra, t. i., konkrētajiem kultūrvēsturiskajiem reģioniem.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Kempam nebija nodomsa Latgali, latgaliešus pretstatīt Latvijai, latviešiem (galu galā termins Latvija nostiprinājās kā visu latviešu apdzīvotu zemju, ieskaitot, latgaliešus,, arī latgaliešu, apdzīvoto zemju apzīmējums!).
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Interesanti, ka pirmajā izdevumā termini „latgalietis”, „latgaliešu valoda”, „latgalisks” vēl netiek raksturoti pēc definīcijas, kā arī apspriesti no baltu valodu vēstures viedokļa, kas ļautu stingri pateikt, ka vecais viedoklis par divām dzīvām baltu valodām ir nepareizs un revidējams, un pamatot domu, ka kopš šī brīža vajadzētu domāt citādāki.
1. Tehniskais noformējums;
4. Formveidošana;
|
Vai daudz pozitīvo atbilžu daudzums uz jautājumu, piemēram., „Vai jūs runājat latgaliešu valodā?“”, var būt pietiekams pierādījums tam, ka pastāv atsevišķa (neatkarīga no latviešu valodas) latgaliešu valoda?
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Jautājums ir būtisks, ja tiek virzīta latgaliešu valodas kā atsevišķas valodas ideja. SPārskatoties uz LLTV šķirkļiemus, rodas vēl viens diskutablējams jautājums: vai tik tiešām kopš 20. gadsimtas. sākuma latgalieši pārstāja sevi saukt par latviešiem un savu latgaliešu valodu sāka uzskatīties kā uz par atsevišķu valodu?
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Uz pēdējo jautājumu ne katrs teicējs bija spējīgs konkrēti atbildēt (visbiežāk skanēja „sava izloksne”), taču uz citiem papildu jautājumiem komentāri un daudzās atbildes bija skaidras.
7.1. Liekvārdība;
|
Kopumā Latgalē šie papildu jautājumi tika uzdoti 53 latgaliski runājošiem teicējiem un 38 teicējiem Vidzemē, kas latgaliski (kā arī lielākoties augšzemnieku dialektā) zināmu iemeslu dēļ runāt neprata.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču uz papildu jautājumu „Vai latgaliešu valoda un latviešu valoda ir divas atsevišķas valodas?” rezultāti apkopojami šādi: atbildi nezināja vai atbildēja neskaidri – 6, apstiprinoši (tās ir divas atsevišķas valodas) – 7, savukārt negatīvi (tā ir tā pati viena valoda, latgaliešu valoda ir latviešu valodas dialekts u. c.) – 40.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tā kā šajā lielāko pētījumā aptaujāto lielāko īpatsvaru veidoja 1923.–1943. gadā dzimušie cilvēki ar 4–7 klašu izglītību, var apgalvot, ka līdz Otrā pasaules kara beigām dzimušajai Latgales paaudzei ar sākumizglītību vai pamatizglītību, kas brīvi runā latgaliski, latgaliešu valoda jeb dialekts un latviešu literārā valoda ir viena lingvistiski neoponējošā vienība, kurā ar vārdu valoda tiek nominēta gan nacionālā kopvaloda, gan lokālais valodas variants.
6.4. Vārdu secība;
|
Abus teikumus vieno tas, ka atšķirīgo pazīmju pamats ir līdzīgs (gan skolnieks, gan Pēteris ir cilvēki), taču starp pašām pazīmēm pirmajā gadījumā ir subordinācijpakāpenības, otrajā – vienlīdzības attiecības. Nav svarīgi fFunkciju nominācija, k nav svarīga, jo to var brīvi mainīt, transformējot, bet patiaču būtiskas ir attieksmes starp priekšmetiem.
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9. Citas kļūdas;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Latviešu valodas lokālo variantu novērojumi Rietumlatgalē un Austrumvidzemē ļauj izdarīt šādus secinājumus: 1). Augšzemnieku izloksnes ir labāk saglabājušas senā Latgales kultūrvēsturiskā novada robežās, ja, veicot administratīvi teritoriāloās reformas, ir labvēlīgie apstākļi: izloksnē runājošie cilvēki dzīvo ciemos, kas netikaav tikuši pakļauti pārvietošanai uz 21. gadsimtās. jaunveidotajiem Latvijas plānošanas reģioniem, kuru robežas bieži atkārto padomju rajonu robežas un nesakrīt ar seno Latvijas novadu robežām;. 2). No dialekta lietojuma viedokļa pāreja no „tukšajām” uz „dzīvīgajām” zonām mūsdienās ir nevis pakāpeniska, bet krasa pat senās Latgales novadā: c. Ciemi, kas pēc ticības pieder Romas Katoļu baznīcas diecēzēm, arvienjoprojām runā vairākās paaudzēs, bet luterticīgajos ciemos izloksnē runā galvenokārt tikai līdz 20. gadsimtas. 20.–30. gadiem dzimusī paaudze. Šādu kontrastu var izskaidrot, ar to, ka konfesionāli šķirtajos reģionos ilgstoši bija prestiži divi nevienādi –bijuši divi atšķirīgi ar vidus dialektu un augšzemnieku dialektu – saistītie valodas varianti. 3). Obligāto dialekta dzīvotspējas nosacījumu sarakstam pievienojama vēl viena būtiska pazīme – dialektam vai valodai ir jābūt teicēju apziņā reflektējamai ar savu vārdu jeb nosaukumu.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Kempa darbā „Latgalieši” (1910) piedāvātais baltieša : latgalieša lingvistiskās latvieša identitātes pretstatījums, kuru bez objektīva pamatojuma pēdējā laikā atsevišķos valodnieku darbos mēģina nomainīt uzar latvieša : latgalieša pretstatījumu. Literatūra Balode, S.
3. Vārddarināšana;
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
|