Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 5214 vienumi
Rakstā „„Liepājas basketbols” audzē muskuļus” stāstīts par to, kā tiek uzlabots komandas sastāvs ar tādiem jauniem un labiem spēlētājiem kā Arnis Atei un Desmondsu Rindžersu (Kurzemes Vārds, 25.07.2018.). „Audzēt muskuļus” nozīmē iegūt vairāk spēka.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Raksta nosaukumā „Pret čaulām” ietverta metafora (Ir Nauda, 08./09. 2018.). „Čaulas kompānija/veidojums/banka” ir fiktīva, pastāv tikai dokumentos, bet reāli tā neko nedara, ir tikai izkārtne, bet tā mēdz un parasti nodarbotiejas ar naudas atmazgāšanu, tāpēc ir bīstama, un no tādām būtu vēlams izvairīties.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Auseklis, Nr. 25 (9885), 2018, 28. februāris, 1. lpp. Baltijas Ziņas, 01.05.1918. – Krolls, Oto.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vai gan latgaliešu rakstu valoda būtu spējusi pārvarēt drukas aizliegumus un ik reizi atdzimt kā Feēnikss no pelniem, tādeējādi sekmējot arī Latgales latviskuma saglabāšanu, ja tūkstošiem latgaliešu nerunātu savā dzimtajā izloksnē un nelasītu latgaliski rakstītu tekstu?
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Mazāk lietotām valodām ir svarīgs pienākums: pasargāt pasauli no lingvistiskas un kulturālas vienmuļības”. (Brussels 1995:, 10) Pirms pievērsties latgaliešu rakstu valodas ortogrāfiskās sistēmas normēšanai mūsdienās, atsauksim atmiņā tās attīstības un pareizrakstības normu izstrādes vēsturi.
1. Tehniskais noformējums;
Vairākām tautām gan tepat kaimiņos (lietuviešiem, igauņiem), gan tālāk pasaulē (norvēģiem, mordviešiem, hantiem, kabardiešiem u.  c.) ir divas vai vairākas rakstu tradīcijas.
1. Tehniskais noformējums;
Vērojama arī abu rakstības tradīciju mijiedarbība dažādos latgaliešu rakstu valodas attīstības posmos. „Pēdējo gadu pētījumi latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēsturē vedina domāt, ka tieši laicīgā garīdzniecība jeb Livonijas klērs ir aizsākusi latgaliešu rakstu valodas tradīciju, jo jezuīti 18. gadsimta 30. gados vēl ir diskutējuši par Baznīcas valodu Latgalē, tāpēc laikam nav nejaušs visai interesantais un savdabīgais jezuīta Georga (Jura) Špungjaņska mēģinājums rast kompromisa latviešu rakstu valodu 1732. gadā izdotajā gramatikā „Dispositio imperfecti..”, apvienojot abas galvenās dzīvās runas formas – lejaslatviešu jeb lejzemnieku un augšlatviešu jeb augšzemnieku.” (Stafecka 2004, 225, 226). Arī 20. gs. sākumā dažu autoru darbos var manīt lejzemnieku rakstības tradīcijas ietekmei.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība;
Lejzemnieku rakstība līdz ar vidus dialektu kļūst par kopnacionālās – latviešu literārās – valodas pamatu, savukārt augšzemnieku rakstība un augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes ir latgaliešu rakstu valodas pamatā (Breidaks 1991, Stafecka 20031, Jansone, Stafecka 2013).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Latgale vairāk nekā 200 gadus piederēja Polijas-Lietuvas valstij (1561–1772). 1629. gadā beidzās poļu-zviedru karš un tika noslēgts Altmarkas pamiera līgums, kura rezultātāsaskaņā ar kuru Zviedrija ieguva no Polijas-Lietuvas daļu Pārdaugavas hercogistes (mūsdienu Vidzemi un Dienvidigauniju). 1635. gadā to apstiprināja Štūmsdorfas miera līgumā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Pārdaugavas hercogiste tika sadalīta divās daļās – Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (Inflanty Polskie), kura palika Žečpospolitas sastāvā, bet 1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas tā tika pievienota Krievijai un 1802. gadā kļuva par Krievijas impērijas Vitebskas guberņas daļu (Barzdeviča 2013:, 154–171).
1. Tehniskais noformējums;
Tādeējādi tagadējā Latgale gandrīz 300 gadus bija šķirta ar administratīvo robežu no pārējās latviešu teritorijas – tikai pēc Rēzeknes kongresa, kas notika 1917. gadā, Latgale atkal apvienojās ar pārējiem Latvijas novadiem. (Te varbūt ielikt karti?Karte par Latgali. ) Būtiska nozīme Latgales kultūrvēsturiskajā attīstībā bija ne tikai šai nošķirtībai, bet arī poliski katoliskajai orientācijai un latgaliešu rakstības iedibināšanai.
1. Tehniskais noformējums; 2.1. Vārdu pareizrakstība; 8. Tekstveide;
Kopumā var teikt, ka senākajā latgaliešu rakstības periodā (18. gs. sākums – –19. gs. 70. gadi), kā arī četrdesmit drukas aizlieguma gados rakstības tradīcija veidojas stihiski, raksturīgi individuāli meklējumi, kas ir gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi (Stafecka 1988, Stafecka 2013, 230–236), bet nevaram runāt par pareizrakstības normu izstrādi mūsdienu izpratnē. 20. gadsimtā latgaliešu rakstu valodas vēsturē sākas jauns – pareizrakstības mērķtiecīgas normēšanas – posms. 1903. gadā Pēterburgā notiek pirmā latgaliešu ortogrāfijas komisijas sēde, kurā nolemj atteikties no velārā ł, poliskajām burtkopām, aizstājot tās ar č, š, ž, lietot mīksto ļ, kā arī pārāk neaizrauties ar jauninājumu ieviešanu.
1. Tehniskais noformējums;
Starp citu, šis princips – respektēt iepriekšējo paaudžu lasītāja pieredzi un ieradumus – tiek ievērots arī vēlāk. Šajā apspriedē tiek pieņemts lēmums tuvināties baltiešu (lejas latviešu) rakstībai un nomenu un pronomenu rakstībā lietot galotnes -as, -es (nevis -ys, -is), lietvārdu, īpašības vārdu, darbības vārdu piedēkļus rakstīt tā, kā to dara lejas latvieši, ka. Šis lēmums ilgus gadus negatīvi ietekmē latgaliešu rakstu valodas attīstību. 1904. gada 24. aprīlī beidzot tiek atcelts drukas aizliegums.
3. Vārddarināšana; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tiek arī nolemts, ka Baltijas rakstu valoda tiks mācīta, sākot ar 4. klasi, bet skolotājiem tiks rīkoti kursi: baltiešiem – Latgales izloksnes kursi, bet latgaliešiem – Baltijas rakstu valodas kursi (Svenne 1920). 1921. gada 17. augustā „Valdības Vēstneša” 183. numurā tiek publicēti Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabineta pieņemtie „Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu”, kuros norādīts, ka visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē (kā redzam, valda ne tikai ortogrāfiskā, bet arī terminoloģiskā dažādība) un ka Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesības lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un izkārtnēs (Noteikumi 1921). 1921. gada 21.–23. augustā notiek kārtējā ortogrāfijas apspriede.
1. Tehniskais noformējums;
Arī latgaliešu diasporā Krievijā, kamēr vēl nebijav sākušās Staļina represijas, latgaliešu rakstu valoda tieak pietiekami plaši lietota gan publikācijās, gan izglītībā.
6.5. Izteicēja izveide;
Rakstītāju izteikumi dažkārt robežojas ar puspatiesību un meliem, cenšoties Latgali parādīt kā atpalikušu, nekulturālu telpu, kurā valda naids pret „čiuļiem”, un tie, kuri iestājas par vienotu valodu, tiek pasludināti par baltiešu šovinistiem un izēsti no vietas. Šādu Latgales tēlu rada, piemēram, kāds Lepus „Latvja” Latgales pielikumā.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Latvijas presē parādās publikācijas, kurās asi nosodīta vēlme izkopt otru rakstu tradīciju (sk., piem.ēram, Sprūdžs 1935).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Cibuļs, L. Leikuma), rīkotas zinātniskas konferences, diskusijas u.  tml. 1989. gada maijā tiek pieņemts LPSR Valodu likums, kura 15. pantā noteikts, ka „Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā ir garantēta latviešu valodas, arī izlokšņu un latgaliešu rakstu valodas lietošana visās kultūras jomās” (Likums 1989).
1. Tehniskais noformējums;
Tās priekšsēdētājs ir fonētiķis habilitētais filoloģijas doktors profesors Antons Breidaks, komisijas locekļi: Andriva Jūrdža mazdēls, literāts un sabiedriskais darbinieks Jānis Cibuļskis, poligrāfiķis, grāmatizdevējs Jānis Elksnis, filoloģijas doktori valodnieki Alberts Sarkanis, Lidija Leikuma, Anna Stafecka, Anna Vulāne, habilitētie filoloģijas doktori literatūrzinātnieki profesors Vitolds Valeinis un folkloriste Beatrise Reidzāne, dzejniece Anna Rancāne.
4.3. Īpašības vārds;
Daļa jautājumu nesagādā nekādas grūtības, un vienošanās tiek panākta samērā ātri, bet pareizrakstības problemātiskās normas raisa karstus strīdus, argumentācijai tiek meklēti izlokšņu materiāli, lai noskaidrotu kādas valodas parādības izplatību, notiek konsultācijas, tiek vēl un vēlreiz pārbaudīts tās vai citas formas lietojums un spriests par to izmantojamību mūsdienu rakstu valodā.
5.3. Pieturzīmes trūkums;