Vēloties iepazīt valodas iekšējās sistēmas uzbūvi, kļuva svarīgi no izolēta (atomistiska) jaungramatiķu ieviesta atsevišķu valodas parādību apraksta pāriet pie parādību attiecību kopuma jeb valodas struktūras izpētes.
7.2. Mazvārdība;
|
Uz šīm atziņām balstījās visasun tās attīstīja 20. gs. pirmajā pusē Eiropā radušās klasiskā strukturālisma skolas – Prāgas lingvistiskais pulciņš, un Kopenhāgenas lingvistiskās skolas pārstāvji (glosemātiķi) un a. Amerikāņu strukturālistius, dēvētius arī par deskriptīvistiem jeb distribucionistiem., tieši un uzskatāmi nav ietekmējušas Sosīra idejas; viņi savu valodas struktūras pētīšanas metodiku ir radījuši visai patstāvīgi. Amerikāņu strukturālisma savdabīgās iezīmes noteica nepieciešamība aprakstīt izmirstošās Amerikas indiāņu valodas, kurām nebija ne rakstības, ne gramatiku, ne vārdnīcu un kuru gramatiskā struktūra ievērojami atšķīrās no fleksīvā tipa indoeiropiešu valodām. (Babickienė, Venckutė 2013, 35) Ikviena no šīm minētajām skolām ir radījusi savdabīgas valodas teorijas un nostiprinājusi daudzus tādus valodniecības jēdzienus, bez kuriem šobrīd būtu grūti iedomāties mūsdienu gramatiku un vispārīgo valodniecību kopumā (piem.ēram, fonēma, opozīcija, neitralizācija, distribūcija, funkcija utt. c.).
8. Tekstveide;
|
Strukturālisti piedāvāja vairākas jaunas valodas struktūras izpētes metodes, kā arī, varētu teikt, atkal ierādīja piemērotu vietu 19. gs.sinhroniskajai gramatikai, kas vēsturiski salīdzināmās gramatikas dēļ 19. gs. nedaudz malābija nobīdītajai s malā. Sinhroniskajai gramatikai. Fie pētījumi, kas nodrošināja fonoloģiskāso un gramatiskāso (morfoloģiskāso un sintaktiskāso) valodas struktūras izpratni nodrošinošie sinhroniskie pētījumi, kļuva pat populārāki par diahroniskajiem, tomēr jāpiebilst, ka arī tie bija krietni mainījušies: tagad, pētot diahroniskā aspektā pētot vienas vai vairāku radniecīgu valodu fonoloģisko un gramatisko uzbūvi, neaprobežojās tikai ar atsevišķu tās elementu mainības aprakstu, bet tika meklēti visas sistēmas maiņas iekšējie nosacījumi un iemesli.
8. Tekstveide;
|
Klasiskā strukturālisma skolu uzmanība bija pievērsta ar neapbruņotu aci nepamanāmas valodas sistēmas (langue) modelēšanai, citiem vārdiem sakot, pētnieki centās izprast, kāda sistēma slēpjas aiz runas aktiem, kuros tā materiāli ir iemiesojusies. Šim mērķim viņi izmantoja pašu izveidotās metodes: opozīciju, distribūciju, tiešo komponentu, glosemātiskās (loģiski algebriskās), distribūciju, tiešo komponentu u. c. metodes, kuras diezgan bieživisumā izrādījās ganapietiekami universālas.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Piemēram, uz Prāgas skolas piedāvāto opozīciju metodi, kuru sākotnēji veiksmīgi pielāgoja fonoloģiskās sistēmas pētījumiem, vēlāk balstījās morfoloģijā un daļēji arī sintaksē (čehu valodnieks Vilems Matēzijsiuss (Vileém Mathesius), radot teikuma aktuālā dalījuma teoriju, balstījās uz opozīcijas jēdzienu).
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Ja kādam reiz rastos šāds jautājums, iespējams, uz to atbildēt vajadzētu, ņemot vērā raksta sākumā minētās trīs vārda gramatika nozīmes: „‘gramatiskā (morfoloģiskā un sintaktiskā) valodas sistēma“’, „‘valodniecības nozare, kas pētī gramatisko sistēmu“’, „‘grāmata, kurā aprakstīta gramatiskā sistēma“’.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
|
Ikvienas valodas gramatika ar tai raksturīgajiem gramatisko kategoriju izteiksmešanas veidiem un līdzekļiem ir unikāla, lai gan tajā ir citām valodām līdzīgas īpašības, kuras izriet vai nu no līdzīgas cilvēku domāšanas kopīguma, vai arī – ja valodas ir radniecīgas – tās var būt mantotas no viena un tā paša pirmavota.
3. Vārddarināšana;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ilgajā cilvēces vēsturē ir radīts ne mazums valodas teoriju, bet nemitīgi parādās arvien jaunas – tās piedāvā citu skatupunktu, kas ļauj citādatšķirīgi izskaidrot dažādas gramatikas parādības.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Valodas gramatikas apraksts pirmām kārtām ir nepieciešams šajā valodā runājošajai sabiedrībai, un tam ir jāatbilst sabiedrības aktuālajām vajadzībām. Šī iemesla dēļ līdzās spēj pastāvēt spēj diezgan atšķirīgas gramatikas: gan literārās valodas normu stabilitāti uzturošā akadēmiskā sinhroniskā gramatika, gan gramatiskās sistēmas izmaiņas paskaidrojošāakadēmiskā sinhroniskā gramatika, kas uztur literārās valodas normu stabilitāti, gan vēsturiskā (vai vēsturiski salīdzināmā) gramatika, kas paskaidro gramatiskās sistēmas izmaiņas, gan, balstoties uz kādu noteiktu valodas teoriju, uzrakstīta zinātniskā (funkcionālā, ģeneratīvā u. tml.) gramatika, gan valodas apguvei pielāgota gramatika.. u. c. Eksistēdama laikā, valoda it kā nemanāmi, pamazām, taču nemitīgi mainās, arī valodniecība nestāv uz vietas, tādēļ nav iespējams vienreiz un uz visiem laikiem sarakstīt kādas dzīvas, vēl aizvien runātāju lūpās skanošas valodas gramatiku.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
|
Valsts valodas statusa pastāvības apziņa ir priekšnoteikums saliedētai sabiedrībai un labi funkcionējošai demokrātijai, kas nepastāv pati par sevi, bet gan tā jāveido diendienā.
7.2. Mazvārdība;
|
Valsts prezidente Vaira Vīķe – -Freiberga, raksturojot ceļu valodas politikā no Atmodas līdz Eiropas Savienībai (ES), grāmatas “„Latviešu valoda 15 neatkarības gados” priekšvārdu noslēdz ar vārdiem: “„Cilvēki aizvien vairāk sāk novērtēt kolektīvo lingvistisko identitāti.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Politikas plānošanā neatkarīgi no attīstības dokumenta veida ietverami šādi rīcības posmi: situācijas raksturojums, analīze, t. sk. pētījumu izmantošana dokumentu sagatavošanas posmā; galveno esošo un potenciālo problēmu formulējums; ietekmes sākotnējais izvērtējums; iespējamie alternatīvie risinājumi un to ietekmes (t. sk. ietekmes uz valsts budžetu) novērtējums,; politikas plānošanas dokumenta saskaņošana (t. sk. konsultācijas un sabiedriskā apspriešana) un apstiprināšana; atskaitīšanās un kontroles kārtība; lēmuma par finanšu resursu piešķiršanu pieņemšana; politikas īstenošana un uzraudzība; politikas sasniegto rezultātu ietekmes izvērtējums: prognozējamie politikas un darbības rezultāti; saistība ar citiem politikas plānošanas dokumentiem vai normatīvajiem aktiem.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Valsts valodas politikas stratēģiskā plānošana Ideālā variantā politikas plānošanas procesami ir jānotiek pirms tiesiskā regulējuma izstrādes procesa.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Pētījuma „Valodas situācija Latvijā: 2016–2020” sadaļas “„Pieci gadi latviešu valodas dzīvē” autore Ina Druviete raksta: “„Ja mūsu rīcībā ir dati un fakti par valodas funkciju paplašināšanos, sašaurināšanos vai stabilitāti, turklāt pieejamas zināšanas par politisko, sociāli ekonomisko un kultūras kontekstu, iespējams noteikt konkrētu sociolingvistisko procesu dinamikas cēloņsakarības, izvērtēt potenciālo ietekmi uz latviešu valodas pozīcijām kopumā, kā arī rekomendēt risinājumus valsts politikas līmenī.” (Valodas situācija Latvijā 2016, 11) Valsts valodas komisija Pēc Latvijas Valsts prezidentes Vairas. Vīķes – -Freibergas iniciatīvas 2002. gada 14. maijā tika izveidota īpaša padomdevēja institūcija – Valsts valodas komisija (turpmāk – komisijaVVK), lai apzinātu valsts valodas situāciju Latvijā un izstrādātu konkrētus ieteikumus latviešu valodas – valsts valodas – pozīciju nostiprināšanai, uzlabošanai un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Laikā, kad tika izveidota Valsts valodas komisijaVK, daudzi valodas politikas jautājumi bija neskaidri.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
KomisijaiVVK bija arī nozīmīga loma, izstrādājot priekšlikumus par nepieciešamajiem valsts budžeta finanšu resursiem valodas projektu īstenošanai 2002., 2003. un 2004. gadā un komisijasVVK darbības nodrošināšanai.
6.1. Saistāmība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Pēc komisijasVVK ierosinājuma un atbilstoši piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem 2003. gada 25. novembrī tika izveidota Valsts valodas aģentūra (kopš 2008. gada – Latviešu valodas aģentūra).
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Par valsts valodas politiku atbildīgās institūcijas ir Saeima, Valsts prezidenta institūts, Ministru kabinets, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un tās pārraudzībā esošās institūcijas – Latviešu valodas aģentūra (LVA), Valsts izglītības satura centrs, Tieslietu ministrija un tās pārraudzībā esošais Valsts valodas centrs, kā arī Kultūras ministrija, Aizsardzības ministrija, Labklājības ministrija un citas institūcijas, kuru atbildība noteikta valsts valodas politikas attīstības plānošanas dokumentos.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Atsevišķu institūciju padotība un nosaukumi pēdējo divdesmit gadu laikā ir mainījušies, ko galvenokārt ir noteikusi nepieciešamība pēc valsts budžeta līdzekļu konsolidācijas un iestāžu, institūciju funkciju pārskatīšanas un optimizācijas, kā arī tā brīža politiskā dienaskārtība.
7.1. Liekvārdība;
|
Valsts valodas politika ir izteikti horizontāla joma, kas skar tādas nozares kā izglītība un zinātne, kultūra, iekšlietas, tieslietas, ārpolitika, ekonomika un migrācijas procesi, kā arī reģionālā politika u. c. Līdz ar to, tāpēc valodas politikas attīstības sekmīga īstenoattīstīšana saistīta ar dažādu institūciju koordinētu darbību, kur. Šo iestāžu veiktie pasākumi detalizēti uzskaitīti valsts valodas politikas plānošanas dokumentos un to īstenošanas izvērtējuma ziņojumos.
1. Tehniskais noformējums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|