Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3062 vienumi
Kā teicis A. Veisbergs, nereti aizguvums ir laba alternatīva gariem pašcilmes veidojumiem (skat. Veisbergs 2007, 138).
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība;
Diskutabli tie ir divu iemeslu dēļ – pirmkārt, ne visi no šiem jaunajiem aizguvumiem ir pazīstami valodas lietotāju lielākajai daļai (visās vecuma, interešu u. tml. grupās), otrkārt, lielākā šo vārdu daļa ietilpst sarunvalodas vai slenga kategorijā.
7.2. Mazvārdība;
Tieši no šīs latviešu valodā runājošo valodas lietotāju grupas apritē ienāk tādi aizguvumi kā raksta virsrakstā minētie čiliņš, vanzijs un influenceris (kurš jau paguvis nonākt 2018. gada nevārda statusā). Šim sarakstam varētu pievienot tādus vārdus kā hūdijs, badijs, banot, čekot, čilot, čokeris, fīča, laiks un laikot (no angļu like), šērot, hakatons, heiteris, jūtūbers, klačs, mēme, plankings, retvītot, rogainings, skvotot, strīkeris, tverkot u. c. Lielākā daļa no šiem vārdiem, kā jau tika norādīts, ir sarunvalodas vai slenga vārdi.
1. Tehniskais noformējums; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Un Tev ir iespēja to izdarīt ar biologu hūdija palīdzību. (Vēlies biologu hūdiju?) Uz [..] albuma vāciņa Raimonds Pauls ir redzams ietērpies “hūdijā” jeb jakā ar kapuci, kādi ir ļoti iecienīti jauniešu vidū. [..] Tā kā projekts [..] ir 70. gados radītās Raimonda Paula mūzikas ietērpšana mūsdienu laikmetam raksturīgajās notīs, mums likās atbilstoši arī Paulu ieģērbt mūsdienu laikmetam raksturīgā apģērbā. (Maestro Raimonds Pauls..) Ikdienas hudijs no mīksta kokvilnas materāla, meitenēm, ar kapuci. (Hudijs) Iespējamais analogs latviešu valodā varētu būt jau minētais džemperis ar kapuci, taču, jāatzīst, tas nav īpaši veiksmīgs, jo ne jau jebkurš, piemēram paša adīts, džemperis ar kapuci uzskatāms par hūdiju.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Daži no tiem klasificējami kā vispārlietojami valodas vārdi, tie ienākuši kopā ar jēdzieniem, priekšmetiem vai parādībām, kurus apzīmē, un tiem pamatā nav atbilstošu, vienvārdisku atbilsmju latviešu valodā (piem., vanzijs, hūdijs, badijs, čokeris, hakatons, jūtūbers, rogainings, strīkeris, tverkot, mēme), savukārt daļa uzlūkojami kā sarunvalodas vai neliterārās sarunvalodas vārdi (piem., banot, čekot, čilot, fīča, šērot, heiteris, retvītot). Šiem vārdiem ir analogi latviešu valodā, taču daļā sabiedrības priekšroka tiek dota aizguvumiem to īsuma, kā arī lietošanas ieradumu dēļ. “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” pēc raksta autores ieskata būtu ievietojami visi aplūkotie jaunvārdi, lai valodas pētniekiem dotu iespēju tos fiksēt un ikvienam valodas lietotājam sniegtu informāciju par šo vārdu nozīmi un lietojuma ierobežojumiem.
7.1. Liekvārdība;
Norādāmie vietniekvārdi atkarībā no to lietojuma var norādīt uz kādu priekšmetu, aktualizēt kaut ko iepriekš pieminētu un piešķirt papildu ekspresiju gan mutvārdu, gan rakstītā tekstā.
7.1. Liekvārdība;
Līdz šim vietniekvārdi lingvistiskajā literatūrā galvenokārt skatīti no standartvalodas jeb literārās valodas normu viedokļa, vērtējot lietojumu kategorijās vēlams/nevēlams, tomēr, kā min Andra Kalnača, rakstot par norādāmajiem vietniekvārdaiem noteiktā artikula nozīmē, vēlamu vai nevēlamu lietojumu ne vienmēr iespējams skaidri nodalīt (Kalnača 2011, 94).
6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība;
Sarunvalodā laika gaitā izveidojušās savas valodas līdzekļu lietojuma tradīcijas, kas nereti apskatāmas kā novirzes no literārās valodas normām un standartiem, turklāt sarunvalodas kontekstā šiem izteiksmes līdzekļiem ne vienmēr ir negatīva konotācija vai pazemināta konotācijstila nokrāsa.
6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Runājot par personām, norādāmie vietniekvārdi ne vienmēr izsaka nievājumu pret apzīmēto personu, bet dažkārt ietekmē vienīgi paša izteikuma kopējo noskaņu un stilu, savukārt norādāmais vietniekvārds artikulam tuvinātā nozīmē var tekstā arī iederēties – viss atkarīgs no lietojuma konteksta un citiem valodas līdzekļiem, kas tekstā lietoti un viens otru papildina.
7.3. Neiederīgs vārds;
Atbilstoši savām pētnieciskajām interesēm autore rakstā galvenokārt pievērsusies galvenokārt sarunvalodiskam norādāmo vietniekvārdu lietojumam.
6.4. Vārdu secība;
Raksta mērķis ir iepazīstināt ar sarunvalodisku norādāmo vietniekvārdu lietojumu dažādos galvenokārt rakstu valodas žanros, vienlaikus salīdzinājumam piedāvājot arī piemērus no mutiskavārdu teksta.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Latviešu valodniecības tradīcijā, sekojot Prāgas lingvistiskā pulciņa paraugam, tiek runāts galvenokārt par valodas funckcionālajiem stiliem, kuru gadījumāos valodas līdzekļu atlase saistīta ar noteiktu teksta funkciju (Kvašīte 2013, 175).
2.1. Vārdu pareizrakstība; 7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Mūsdienās dažādu procesu rezultātā stilu robežām ir tendence nonivelēties – “rodas grūtības diferencēt valodas līdzekļus pēc to piederības pie konkrēta stila” (Kvašīte 2013, 190).
3. Vārddarināšana;
Stilu robežu saplūšana varētu būt saistīta arī ar valodas lietotāju demokratizācijas procesiem un stila, valodas kultūras un normu izpratnes pasliktināšanos.
7.1. Liekvārdība;
Tiek runāts arī par emocionāli ekspresīvajiem stiliem, kuru gadījumāos galvenā nozīme ir autora emocionālajai attieksmei un vērtējumam (VPSV 2007, 106,; Rozenbergs 1995, 105).
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
GanPar funkcionālo, ga un emocionāli ekspresīvo stilu gadījumā kā galvenie stilus šķirošie raksturīgākajiem diferencētājelementiem tiek minēuzskatīti dažādi leksikas līmeslāņi, mākslinieciskās un emocionālās izteiksmes līdzekļi, kā arī atšķirīgi teksta uzbūves principi.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Morfoloģiski paņēmieni, kā norādāmo vietniekvārdu šis, tas, šāds, tāda izmantojums gan substantīva, gan adjektīva nozīmē, palīdz pastiprināt tekstā paustā tiešo un netiešo ekspresiju līdztekus dažādu leksikas līmeslāņu (piemēram, slengaismu, poētismu u. tml.) izmantojumam.
3. Vārddarināšana; 5.2. Lieka pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
No tiem jo īpaši vietniekvārdam šis piemīt teksta emocionālās ekspresijas pastiprinājuma nozīmetāja funkcija.
7.3. Neiederīgs vārds;
Pragmatikas jēdziens Lingvistiskā pragmatika ir “valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodas lietojumu saziņā, piemēram, konstatē un formulē veiksmīgas saziņas nosacījumus, veido runas aktu tipoloģiju, pēta nozīmes, kādas izteikums iegūst runas situācijā, resp., izteikuma tiešā un slēptā satura attieksmes”. (VPSV 2007, 219). Pragmatikā tiek pievērsta uzmanība gan teksta (gan runas, ganrunāta vai rakstuīta) uzbūvei, gan vārdu izvēlei un runas kārtas partikulu lietojumam, kā arī citiem valodas līdzekļiem, ar kuru palīdzību katrs indivīds veido sev vēlamo saturu un piešķir tekstam vajadzīgo izteiksmi un ekspresiju, kā arī parāda savu attieksmi gan pret runas situāciju, gan pret teksta saturu un savu auditoriju.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kā raksta D. Nītiņa:, “pragmatiskā funkcija ir valodas konkrētais, individuālais izmantojums, ko nosaka runātāja vai rakstītāja nolūki, viņa garastāvoklis, nepieciešamība spēlēt kādu lomu, vēlēšanās kaut ko panākt vai izteikt savu attieksmi.” (Nītiņa [2001]b, 2014b, 334). Pragmatikā vislielākā uzmanība tiek pievērsta valodas lietojumam un tā likumsakarībām.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Page 16 of 154 Previous Next