Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8078 vienumi
Kaut Latvijas teritorijā bieži lietots (piemēram, Vēdera purviņš Jaunlaicenē, „apaļš kā vēders”, 1979; Kazas vēders, lauks Aknīstē, 1939; Vēderis, ezers Cirgaļos, „iekš viņa ietek purva ūdeņi”, 1957), pasaules toponīmijā vēdera nosaukums sastopams reti (slāvu ģeogrāfiskās nomenklatūras vārdu pētnieks Eduards Murzajevs (Эдуард Мурзаев) nemin nevienu šādu gadījumu) (Mурзаев 1974, 126–135).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan skaitliski daudz mazāk, bet daudz pārliecinošāk latviešu nomenklatūras vārdu krājumā sastopams cits vēdera nosaukums: bundzis (ME I, 350) ar nozīmi ‘ezers, dīķis’ (piemēram, Bundzis, dīķis Cirgaļos, „tâc plèņķis – iẽlejĩc ìekš mãla kal̃niẽm – dĩķis”, 1957).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Taču patiesība ir grūti izdibināma – lai gan ķermeņa daļu nosaukumiem un ģeogrāfiskajiem objektiem ir nepārprotama saistība, nav iespējams precīzi noteikt metaforisko pārnesumu hronoloģiju un dažreiz arī virzienu – proti, to, vai ģeogrāfisks objekts ieguvis vārdu no ķermeņa daļas nosaukuma vai ķermeņa daļa nosaukumu iemantojusi, raugoties uz līdzīgu formu dabā, vai arī leksēma uzreiz attiecināta gan uz ķermeni, gan objektu.
6.1. Saistāmība;
Lai gan etimologi sliecas domāt, ka uz dabu attiecinātā nozīme leksēmai bijusi primāra, mūsdienu latvietis, dodot kādam objektam anatomisku vārdu, prātā laikam gan paturēs ķermeņa daļu, nevis leksēmas topogrāfisko nozīmi. Lielākā daļaoties ķermeņa daļu nosaukumui vietvārdos lietotai vārdkopās ar kādu atkarīgo komponentu – vai nu lietvārdu, vai īpašības vārdu, kas konkretizē leksēmas semantiku.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
No faunas vietvārdos ar ķermeņa daļu nosaukumiem (visbiežāk aste, kāja, mugura) nepārspēts ir vilks, lācis, āzis, jērs, teļš, zaķis, cūka, vērsis, briedis, suns, govs, zirgs, lapsa, bet sastopams arī kaķis, aita, kaza, bullis, gailis, bebrs, vāvere, varde, ūdrs, lūsis, līdaka, cauna, cīrulis, irbe, žagata, balodis, žurka, pūce, zoss, cīrulis, zīlīte, dzērve, stārķis, čūska, zutis, reņģe u.  c. Šīs grupas vietvārdus nereti motivē metaforisks nozīmes pārnesums, piemēram, Suņa asta, lauks Jaunlaicenē, „šaurs un garš lauks kā suņa aste”, 1979, taču biežāk gan šāda vietvārda vārdsavienojuma pirmā komponenta izvēles pamatā, šķiet, ir tautas etimoloģijas rezultātādēļ piedēvēta pazīme vai metonīmisks pārnesums (proti, teritorijā patiešām uzturas vai ir manīts kāds meža vai mājas dzīvnieks): piemēram, Vēršastes Vietalvā ir zemnieku saimniecība un pļava, kur, pēc teicēja stāstītā, „senāk dzīvojuši vērši, tauri un astes vien zibējušas, kad tie skrējuši”, 1960, Odžaste, pļava Laucienē, „čūsku daudz”, 1962, Kazpēdas, mājvieta Lēdurgā, „kur cēla māju, bija daudz kazu pēdiņu”, 1961, Vilka pēda, pļava Nīgrandē, „Lenduma meža malā, mežā bijis ļoti daudz vilku”, 1959.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zīmīgi, ka meža dzīvnieka ķermeņa daļu vārdos sauc lielākoties mežus un meža pļavas vai kādu apgabalu netālu no meža, turpretim par mājdzīvnieka ķermeņa daļāmu vārdos – lauksaimniecībā izmantojamus zemesgabalus.
7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Piederību vai kādu citu personas sakaru ar ģeogrāfisko objektu norāda vai nu ar personvārdu (piemēram, Andža rīklīte, upīte, bijusī pļava Baldonē, „Añdžãm pļava bî. tã tâda šaûrâka kâ Suecas kanãls”, 1965; Jeguora sirds, lauks Liepkalnē, 1960), vai etnonīmu (čiganaste, pļava, „apmetušies čigāni”, 1965, žīda buorda, pļava Alūksnē, „šaura, gara, bārdas formas pļava”, 1969), vai īpašnieka amata nosaukumu, sociālo piederību vai nodarbošanos (Bērnu pēdiņš, akmens Ancē, „kad akmeņi bijuši mīksti, no kāda pazuduša bērna uz tā palikusi pēda”, 1935, Melderaste, pļava Krimuldā, 1968).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nereti piederību izsaka ne tikai ar personvārdu, bet arī ar citu vietvārdu (Rēznas kauls, sēklis Salaspilī, 1959, Klinciņaste, pļava Cērkstē, pie Klinciņiem, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan pēc nosaukuma varētu šķist, ka ar tiem apzīmētas onomastiskajā leksēmā minētā dabas objekta daļa, lielākoties tešajos gadījumos tomēr ir metonīmisks pārnesums un norādīta saistība ar līdzās esošo objektu, proti, daudzviet sastopamie vietvārdi purvaste vai Purva kāja parasti ir nevis purva sašaurinātā daļa, kas iestiepjas citā teritorijā, bet gan pļavas pie purva, purva galā. Ķermeņa daļas nosaukums visbiežāk pievienots vārdam purvs vai pļava, bet ir arī sastopami vārdu savienojumi ar leksēmām ezers, dīķis, valks, dumbrs, liekna, mārks, sils, upe, strauts, mārks, sala, ceļš, rija, pirts, tilts, ceplis, kapi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Varbūt te cēlonis meklējams folklorā – arī izcelšanās teikās velns ir tas, kurš visaktīvāk piedalās zemes reljefa un nelielu objektu veidošanā.
7.1. Liekvārdība;
Septīto ar ķermeņa daļu nosaukumiem darināto vārdsavienojumu grupu veido tādi vietvārdi, kuros pirmais komponents raksturo dabas objekta ģeoloģiju (piemēram, akmeņaste, pļava Rendā, 1962, smilšaste, pļava Sērmūkšos, 1963).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Liela grupa vietvārdu ar ķermeņa daļu nosaukumiem ir vārdu savienojumi, kuros anatomiskā leksēma ir atkarīgais komponents un atspoguļo tā saukto toponīmiskā jeb salīdzināmā ģenitīva nozīmi (Rapa 2014).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Iespējams, tādējādi mēģināts uzsvērt metaforisko salīdzinājumu – objekta ārējo līdzību ar ķermeņa daļu: Sirdsteirums Jaunlaicenē, „pēc formas līdzīgs sirdij”, 1979, Rokas pļava Oļos, „atgādina izstieptu roku”, 1960, Paurītes kalniņš Vandzenē, „pēc savas formas atgādina pieri, apaudzis bērziem, ozoliem”, 1976.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
To apliecina arī Vladimirsa Toporovsa (Владимир Топоров) izveidotais plašais pārskats par to, kādas ķermeņa daļas pēc senajiem mītiem atbilst fizioģeogrāfiskiem objektiem dažādu tautu priekšstatos (Топоров 1971) – kopējās korelācijas „ķermeņa daļas nosaukums – ģeogrāfisks objekts” tendences neatšķiras no dažādu pasaules tautu mītos sastopamā. Ķermeņu daļu nosaukumi ir seni un godājami vārdi, kuru dubultā nozīme tautas atmiņā bijusi nostiprinājusies un viegli saprotama – ne velti lielu daļu no tiem ar topogrāfisku nozīmi lieto ne tikai vietvārdos, bet arī kopvalodā.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;
UnTurklāt nav novadu un pat pagastu, kur tie vietu nosaukšanā nebūtu tikuši izmantoti.
7.3. Neiederīgs vārds;
Tā gan vārdu nozīmes ir mainījušās vai ieguvušas papildkomponentus, gan valodā ienākuši jauni vārdi. Šādas pārmaiņas ir notikušas ar ļoti daudziem vārdaiem.
6.1. Saistāmība;
Latviešu valodā vārdu vēsture – cilme, arī etimoloģija ir atrodama vispirms jau Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923—–1946), kur daudzu šķirkļu nobeigumā īsi minēti vārda raduraksti vai to darinātājs.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Dažādas plašas vārdnīcas, kas aptver ilgākus vēsturiskus periodus, jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu ir tikušas rakstītas diezgan daudzām kultūras valodām.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lielākā holandiešu valodas vārdnīca „Woordenboek der Nederlandsche taal” iznākusi 43 sējumos no 1864. līdz 2001. gadam.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tātad gandrīz 140 gadu garumā!
7.2. Mazvārdība;