Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 5214 vienumi
Par tām ir jāaizdomājas arīik reizes, kad latviešu un leišu mūsdienu teksti skatāmi blakus, kā, piem.ēram, „Baltu valodu atlanta“ projektā (2009), kur kaimiņi tekstā lieto agrākās, abu tautu rakstībai kopīgās, aizvērējpēdiņas, bet „programmklausīgākie“ latvieši — jau angliskās, sal. “Tēvs mūsu” un „Tėve mūsų“ 17. lpp. u. tml. Runājot par dažādu burtu dizainu, nākas atzīt, ka pēdiņas reizēm tiek nepareizi orientētas. 13. attēla tabula rāda dažu datoros patlaban datoros lietojamo fontu pēdiņas (rūtīs, kur ir divas pēdiņas, pa kreisi ir rādītas attiecīgajā burtkopā esošās, pa labi — kādām tām vajadzētu būt). Ļoti pamācoša ir „Trebuchet MS“ fonta versiju vēsture: „Windows 2000“ operētājsistēmā iekļautajā versijā bija iestrādāta nepareizi orientēta apgrieztā divpēdiņa („Unicode“ nr. 201C) un attiecīgā vienpēdiņa („Unicode“ nr. 2018), bet vēlākajās versijās šī kļūda tikusi labota.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Turklāt šim fontam piemīt vēl viena nepilnība (kopīga ar fontiem „Tahoma“, „Verdana“, „Comic Sans MS“, varbūt vēl citiem): tajā divpēdiņu ar „Unicode“ nr. 201C vietā ir liktas divpēdiņas, kam būtu jābūt rūtī ar nr. 201F (starp citu, visai retas mūsdienu datorfontos — no tabulā iekļautiem fontiem tās ir iestrādātas tikai „Times New Roman“), fontos „Tahoma“, „Verdana“ un „Comic Sans MS“ šī kļūda skar arī vienpēdiņas (nr. 2018 un nr. 201B ir sajaukti vietām).
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Tāpēc, lietojot minētos fontus, ir jābūt uzmanīgiem.
6.5. Izteicēja izveide;
Visai jocīgi izskatās tajos saliktās tradicionālās latviešu aizvērējpēdiņas:, saliktas ar „Courier New“.
6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Pareizi salikt latviešu pēdiņas šajā fontā vispār nav iespējams.
7.2. Mazvārdība;
Atliek cerēt, ka arī tas ar laiku tiks labots, kā ticis labots fonts „Trebuchet MS“ ar līdzīgu kļūdu. 12. attēls.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tomēr, kā jau redzējām, A. Blinkenai konkrētas rakstu zīmes forma ne vienmēr ir svarīga, un grāmatas jaunajā izdevumā vērojamais pēdiņu formas sajaukums ir zīmīgs pats par sevi.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;
VP-6 2011, 178). Atbilde irēts izvairīgai, lai neteiktu — notikusi „atrakstīšanās“, bet ieteikums „atsaukties uz klasiskām vērtībām un lietot pēdiņas pēc A. Blinkenas ieteikuma“ (turpat) — izklausās pēc zobošanās, lai neteiktu „stiprāk“.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Arī 1996. g.ada izveidotais Tulkošanas un terminoloģijas centrs pret šādiem „tehniskiem sīkumiem“ (un, tāpat kā konsultanti, — gan jau bez kāda „slikta“ nolūka, bet „klausot“ nepareizajam instalējumam programmatūrā vai autoritatīvajiem A. Blinkenas grāmatas norādījumaiem) sīko rakstu zīmju jautājumus „risina“ līdzīgizturas līdzīgi un par pēdiņām raksta, piemēram, šādi: „Iespiestā tekstā lieto galvenokārt apaļās pēdiņas (“ ”); tās liek tekstam no abām pusēm un augšā“ (Rokasgrāmata 2006, 68).
6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Var skatīt, teiksim, 1995. g.ada iznākušo „Latviešu-angļu-vācu-krievu poligrāfijas un izdevējdarba terminu vārdnīcu“ (ap 3500 terminu; sastādījis G. Krieviņš), tomēr tajā atrodami vien „pliki“ termini un to tulkojums vairākās valodās, bet ne, teiksim, kas līdzīgs A. Auziņa vārdnīcai (Auziņš 1942), kur grāmatrūpniecībai aktuālie vārdi pēc iespējas un vajadzības ne tikai skaidroti, bet arī ilustrēti (sk. 4. attēlu).
2.2. Saīsinājuma izveide; 7.1. Liekvārdība;
Jāuzsver, ka A. Auziņš novietoja vienpēdiņas līdzīgi kā divpēdiņas (‚‘), bet A. Blinkena apgalvonorāda, ka „atšķirībā no parastajām pēdiņām vienpēdiņas kā nosaukuma priekšā, tā aiz šī nosaukuma raksta rindas augšā (’ ’)“ (Blinkena 1969, 379) (jaunajā izdevumā atvērējpēdiņa ir labota: ‘..’ (Blinkena 2009, 406)).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Cik pamatota bijausi atteikšanās no A. Auziņa piedāvātās pēdiņu variēšanas, tāpat atvērējvienpēdiņas formas, varētu pētīt un apspriest atsevišķi.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Par „sīkajām“ rakstu zīmēm tik tiešām derētu padomāt „sīkāk“ (ilgāk un piekasīgāk), veidojot izvērstus, pamatotus un latviešu tradīcijās balstītus to lietošanas aprakstus, līdzīgus atrodamajiem citās valodās, sal. krievu klasisko rokasgrāmatu (Мильчин 2009) vai amerikāņu Čikāgas „Stila rokasgrāmatu“ (http://www.chicagomanualofstyle.org/home.htmlvade mecum (Manual 2010).
4.1. Lietvārds; 6.5. Izteicēja izveide; 8. Tekstveide;
Tā kā valoda ir dzīvs, vienmēr attīstībā esošs organisms, pat vairāk – tieši attīstība, valodas evolūcija ir tā, kas liecina par valodas dzīvīgumu un tās lietotāju radošo potenciālu (Kotelova 2015, 181), jaunu valodas vienību, tostarp jaunvārdu, ienākšana un rašanās valodā neapšaubāmi vērtējama pozitīvi.
1. Tehniskais noformējums;
Taču tieši jaunvārdu ienākšana valodā vienmēr izraisa daudz, nereti visai asu, diskusiju gan valodnieku, gan sabiedrības vidū.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Kā lai vērtējam pēdējo gadu jaunienācējus – pašu veidotos, bet, galvenokārt, aizgūtos? Konkrētā rRaksta mērķis ir, pirmkārt, noskaidrot, kuras leksikas vienības ir un kuras nav uzskatāmas par jaunvārdiem, un, otrkārt, aplūkot jautājumu par to, kuri jaunvārdi būtu, bet kuri tomēr nebūtu iekļaujami vispārlietojamā valodas skaidrojošā vārdnīcā un kāpēc.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.1. Liekvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Vai par jaunvārdu atzīstams tikai pašcilmes vārds? “„Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca” (turpmāk – VPSV) uz šo jautājumu atbild “„jā” un jēdzienu jaunvārds definē šādi: ‘v„Vārds, kas darināts, parasti, lai nosauktu pirms tam nepazīstamu vai ar svešas cilmes vārdu apzīmētu konkrētā laikā valodas lietojumā aktuālu jēdzienu. [..] Laika gaitā kādreizējie jaunvārdi vai nu saglabājas aktīvajā vārdu krājumā, zaudējot jaunvārda statusu [..], vai arī nonāk pasīvajā vārdu krājumā [..].
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti;
Daļa jaunvārdu vispār nekļūst par valodas leksiskās sistēmas sastāvdaļu [..].” (VPSV 2007, 174) Šī definīcija ļauj domāt, ka jaunvārdi ir visi valodā ienākušie jaunie pašcilmes vārdi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nenoliedzami, jaunvārdu, īpaši aizguvumu, vidū ir daudz jaunu, iepriekš nedzirdētu vārdu, kuri apzīmē iepriekš nepazītus jēdzienus (piem.ēram, aioli, banot, boho, brančs, čeči, čokeris, enčilada, feiks, influenceris, mēme), taču tā ir tikai daļa no jaunajiem vārdiem, ar kuriem sastopamies ikdienā – jaunie aizguvumi.
2.2. Saīsinājuma izveide; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Klauss Hellers (Klaus Heller) jautā pavisam tieši – cik “„jaunam” jābūt jaunvārdam, lai tas tiktu par tādu atzīts, un kad vārds tam ir pārāk vecs – pēc 5, 10 vai 20 gadiem? (Heller 1988, 4)? Pētot šo jautājumu, autore nonākusi pie secinājuma, ka “: „Vienīgais kritērijs pagaidām šķiet tas, ka vārds no lietotāju puses tiek uztverts kā jauns, iepriekš valodā nebijis vai plašam lietotāju skaitam iepriekš nepazīstams.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds;