Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6747 vienumi
Parasti ar asti vietvārdos apzīmē šauru zemes objekta daļu, kas iestiepjas citā teritorijā, bet, apkopojot leksēmas nozīmes nianses, kas minētas vietvārdu ekspedīciju vākumu komentāros, var atrast arī citas papildnozīmes un noteikt pilnu leksēmas nozīmju spektru: aste ir ‘kāda dabas objekta (parasti pļavas) šaura, iegarena, neliela, līkumaina, bieži vien nevērtīga vai aizaugusi daļa, kas iestiepjas citā teritorijā vai atrodas attālākajā kādas telpas daļā’ (Rapa 2008, 156), piemēram, Garā aste, pļava Daugmalē, „gara pļava mežā”, 1965, Vilkaste, pļava Lībagos, „tieva, gara pļava Andumu mežā”, 1962, Aste, pļava Kabilē, „šaura, šaura pļaviņa, kur nejēdzīgi cieta zāle”, 1969, Krievaste, pļava Popē, „tād nelab zāl [..] aug”, 1964. Šā vārda topogrāfiskā nozīme vēl atrodama Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā (ME I, 145) un Elgas Kagaines un Silvijas Raģes Ērģemes izloksnes vārdnīcā (ĒIV I, 101), kā arī B.enitas Laumanes pētījumos (Laumane 1987, 157–163), taču vēlākos leksikogrāfiskajos avotos tā nav iekļauta, turklāt pēc jaunākajās ekspedīcijās savāktajām vietvārdu paralēlformām nojaušams, ka daudzos pagastos apelatīvs aste tiek atmests vai nomainīts pret citu (Rapa 2008).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Leksēmas galva (vai tās sinonīmu) topogrāfiskā nozīme ‘kalna virsotne’ vairāk izplatīta cittautu vietvārdu krājumā nekā latviešu toponīmijā, kur ar vārdu galva biežāk apzīmētas pļavas, retāk – apaļu kalnu virsotnes (piemēram, Roga golva, pļava Maltā, 1956, Paiķenes galva, pļava Mālupē, „tur kāds Paiķis racis grāvjus”, 1949, Kazas golva, kalns Grašos, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vārdam krūts respektīvi. krūte Mīlenbaha-–Endzelīna vārdnīcā atšķirībā no mūsdienu leksikogrāfiskajiem avotiem kā pirmā sēma dota topogrāfiskā nozīme ‘paaugstinājums, pakalns, paugurs’ (ME II, 293), kas augšzemnieku izloksnēs joprojām sastopama (piemēram, Kryutine, pļava Vidsmuižā, „pļava, kurā daudz ciņu – izloksnē kryušu”, 1953).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Leksēmas piere topogrāfiskā nozīme saglabājusies līdz pat mūsdienām – tā minēta gan Mīlenbaha–Endzelīna, gan Latviešu literārās valodas vārdnīcā, kur šis vārds skaidrots kā ‘kalna virsotne’ (ME III, 284) jeb ‘virsotne, stāvākā vieta (piemēram, kalnam, pauguram)’ (LLVV VI2, 111).
1. Tehniskais noformējums;
Arī LaVI vietvārdu kartotēka apliecina šīs leksēmas topogrāfisko nozīmi: 90 % vietvārdu ar šo komponentu apzīmē kalnus, piemēram, Lielā piere, pakalns Kārzdabā, 1970, Augstā piere, kalns Aizkalnē, 1970, Platā pìere, pakalns Mērdzenē, 1977, Silakalna pierīte, meža izcirtums Alūksnē, 1969.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Leksēma dibens jeb ‘ūdenstilpju, zemes iedobumu apakšējā daļa, pamats’ šajā nomenklatūras vārdu grupā ir vienīgā, kuras topogrāfiskā nozīme leksikogrāfiskajos avotos minēta nozīmju apraksta sākumā (ME I, 465; LLVV II, 325) un kuras saistība ar jaunāko – ķermeņa daļas – nozīmi vietvārdos maz jūtama.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Leksēma kauls ar nozīmi ‘kaļķakmens klints, klints sēkle’ (ME II, 176) vairāk sastopama krāču nosaukumos.
1. Tehniskais noformējums;
Iespējams, ka arī šo vietvārdu rašanās pamatā ir sinekdoha, jo var pieņemt, ka krāce veidojas ap kādu zemūdens klinti, ar kuras nosaukumu apzīmē plašāku areālu (piemēram, Baltais kauls jeb Baltā pendere, jeb Baltā krāce, kritumi Daugavā pie Doles salas un Zirņu saliņas, 1937, Rēznas kauls, sēklis Salaspilī, 1959).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Leksēma kauls ar metaforisku nozīmes pārnesumu var tikt attiecināta arī uz citas kategorijas objektiem, kas, līdzīgi kā dzīvai būtnei kauls, dabā ir apslēpti – parasti tumšu ūdeņu vai dziļa meža ieskauts (Baltais kauls, mežs Lejasciemā, „neliels siliņš, kurā aug baltas sūnas”, 1969).
1. Tehniskais noformējums;
Leksēma rags ar nozīmi ‘krasta izvirzījums, kas iestiepjas jūrā, ezerā vai upē’ minēta visās vārdnīcās un; arī LaVI vietvārdu kartotēkā sastopama visai bieži (piemēram, Uordiņa rogs, rags Ārdava ezeram Aulejā, 1978).
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Kaut Latvijas teritorijā bieži lietots (piemēram, Vēdera purviņš Jaunlaicenē, „apaļš kā vēders”, 1979; Kazas vēders, lauks Aknīstē, 1939; Vēderis, ezers Cirgaļos, „iekš viņa ietek purva ūdeņi”, 1957), pasaules toponīmijā vēdera nosaukums sastopams reti (slāvu ģeogrāfiskās nomenklatūras vārdu pētnieks Eduards Murzajevs (Эдуард Мурзаев) nemin nevienu šādu gadījumu) (Mурзаев 1974, 126–135).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan skaitliski daudz mazāk, bet daudz pārliecinošāk latviešu nomenklatūras vārdu krājumā sastopams cits vēdera nosaukums: bundzis (ME I, 350) ar nozīmi ‘ezers, dīķis’ (piemēram, Bundzis, dīķis Cirgaļos, „tâc plèņķis – iẽlejĩc ìekš mãla kal̃niẽm – dĩķis”, 1957).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Taču patiesība ir grūti izdibināma – lai gan ķermeņa daļu nosaukumiem un ģeogrāfiskajiem objektiem ir nepārprotama saistība, nav iespējams precīzi noteikt metaforisko pārnesumu hronoloģiju un dažreiz arī virzienu – proti, to, vai ģeogrāfisks objekts ieguvis vārdu no ķermeņa daļas nosaukuma vai ķermeņa daļa nosaukumu iemantojusi, raugoties uz līdzīgu formu dabā, vai arī leksēma uzreiz attiecināta gan uz ķermeni, gan objektu.
6.1. Saistāmība;
Lai gan etimologi sliecas domāt, ka uz dabu attiecinātā nozīme leksēmai bijusi primāra, mūsdienu latvietis, dodot kādam objektam anatomisku vārdu, prātā laikam gan paturēs ķermeņa daļu, nevis leksēmas topogrāfisko nozīmi. Lielākā daļaoties ķermeņa daļu nosaukumui vietvārdos lietotai vārdkopās ar kādu atkarīgo komponentu – vai nu lietvārdu, vai īpašības vārdu, kas konkretizē leksēmas semantiku.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
No faunas vietvārdos ar ķermeņa daļu nosaukumiem (visbiežāk aste, kāja, mugura) nepārspēts ir vilks, lācis, āzis, jērs, teļš, zaķis, cūka, vērsis, briedis, suns, govs, zirgs, lapsa, bet sastopams arī kaķis, aita, kaza, bullis, gailis, bebrs, vāvere, varde, ūdrs, lūsis, līdaka, cauna, cīrulis, irbe, žagata, balodis, žurka, pūce, zoss, cīrulis, zīlīte, dzērve, stārķis, čūska, zutis, reņģe u.  c. Šīs grupas vietvārdus nereti motivē metaforisks nozīmes pārnesums, piemēram, Suņa asta, lauks Jaunlaicenē, „šaurs un garš lauks kā suņa aste”, 1979, taču biežāk gan šāda vietvārda vārdsavienojuma pirmā komponenta izvēles pamatā, šķiet, ir tautas etimoloģijas rezultātādēļ piedēvēta pazīme vai metonīmisks pārnesums (proti, teritorijā patiešām uzturas vai ir manīts kāds meža vai mājas dzīvnieks): piemēram, Vēršastes Vietalvā ir zemnieku saimniecība un pļava, kur, pēc teicēja stāstītā, „senāk dzīvojuši vērši, tauri un astes vien zibējušas, kad tie skrējuši”, 1960, Odžaste, pļava Laucienē, „čūsku daudz”, 1962, Kazpēdas, mājvieta Lēdurgā, „kur cēla māju, bija daudz kazu pēdiņu”, 1961, Vilka pēda, pļava Nīgrandē, „Lenduma meža malā, mežā bijis ļoti daudz vilku”, 1959.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zīmīgi, ka meža dzīvnieka ķermeņa daļu vārdos sauc lielākoties mežus un meža pļavas vai kādu apgabalu netālu no meža, turpretim par mājdzīvnieka ķermeņa daļāmu vārdos – lauksaimniecībā izmantojamus zemesgabalus.
7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Piederību vai kādu citu personas sakaru ar ģeogrāfisko objektu norāda vai nu ar personvārdu (piemēram, Andža rīklīte, upīte, bijusī pļava Baldonē, „Añdžãm pļava bî. tã tâda šaûrâka kâ Suecas kanãls”, 1965; Jeguora sirds, lauks Liepkalnē, 1960), vai etnonīmu (čiganaste, pļava, „apmetušies čigāni”, 1965, žīda buorda, pļava Alūksnē, „šaura, gara, bārdas formas pļava”, 1969), vai īpašnieka amata nosaukumu, sociālo piederību vai nodarbošanos (Bērnu pēdiņš, akmens Ancē, „kad akmeņi bijuši mīksti, no kāda pazuduša bērna uz tā palikusi pēda”, 1935, Melderaste, pļava Krimuldā, 1968).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nereti piederību izsaka ne tikai ar personvārdu, bet arī ar citu vietvārdu (Rēznas kauls, sēklis Salaspilī, 1959, Klinciņaste, pļava Cērkstē, pie Klinciņiem, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan pēc nosaukuma varētu šķist, ka ar tiem apzīmētas onomastiskajā leksēmā minētā dabas objekta daļa, lielākoties tešajos gadījumos tomēr ir metonīmisks pārnesums un norādīta saistība ar līdzās esošo objektu, proti, daudzviet sastopamie vietvārdi purvaste vai Purva kāja parasti ir nevis purva sašaurinātā daļa, kas iestiepjas citā teritorijā, bet gan pļavas pie purva, purva galā. Ķermeņa daļas nosaukums visbiežāk pievienots vārdam purvs vai pļava, bet ir arī sastopami vārdu savienojumi ar leksēmām ezers, dīķis, valks, dumbrs, liekna, mārks, sils, upe, strauts, mārks, sala, ceļš, rija, pirts, tilts, ceplis, kapi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Varbūt te cēlonis meklējams folklorā – arī izcelšanās teikās velns ir tas, kurš visaktīvāk piedalās zemes reljefa un nelielu objektu veidošanā.
7.1. Liekvārdība;