Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Latviešu valodā patskaņi u, ū, i, ī konsekventi atveidojami ar atbilstīgajiem latviešu valodas īsajiem un garajiem patskaņiem, taču, ja personvārda angļu vai franču rakstībā lietots burts o, kas bieži vien norāda, ka atveidota vārda izruna dialektā, pieļaujams to pārnest uzto var atstāt arī latviskoajā atveidojumuā: Hāžo, Okla.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Līdzskanis ž, dž arābu literārajā arābu valodā tiek izrunāts kā dž, tādēļ ir ieteicams šis atveidojums ir ieteicams(izņemot retos gadījumus, kad tiek lietota vārda izruna Levantes dialektā, piemēram, Hāžo, vai Ēģiptes dialektā, kad to izrunā kā g, piemēram, Gamāls).
6.4. Vārdu secība; 8. Tekstveide;
Ja nav pieejama vārda rakstība arābu valodā, tad tas atveidojams no rakstības starpniekvalodā: kā Rašids.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.2. Mazvārdība;
Ja nav pieejama rakstība arābu valodā, ieteicams latviskeidot atkarībā no personas dzimuma kā Šaheds vai Šaheda.
7.3. Neiederīgs vārds;
Kleinhofa, I.ngrīda, Taivans, Leo. No arābu valodas aizgūto terminu latviskošana un lietojums.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Pēteris Vanags Latviešu valodniecība simts gados Laiks pirms valsts Latviešu valodas izpēte aizsākās 17. gadsimtas. pirmajā pusē aptuveni simts gadu pēc pirmajiem latviešu valodas pierakstiem. Šo procesu veicināja divi apstākļi – nepieciešamība uzlabot rakstu valodas kvalitāti un tuvināt to runātai valodai, kā arī vajadzība pēc mācību līdzekļiem cittautiešiem. Šajā laikā vēl nebija īpaši izglītotu valodnieku, tāpēc pie lietas ķērās tie, kam bija nepieciešamība un kaut nedaudz teorētiskas izpratnes.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tā kļuva par pamatu latviešu valodas aprakstīšanai uz nākamajiem simts gadiem. 18. gadsimtas. otrajā pusē Gothards Frīdrihs Stenders ar saviem darbiem „Neue vollständigere lettische Grammatik” (1761) un „Lettische Grammatik” (1783) radīja pirmo izsmeļošāko latviešu valodas aprakstu, tajā ietverot arī ziņas par izloksnēm, frazeoloģiju, folkloru un mitoloģiju. g. F.
2.2. Saīsinājuma izveide; 4.3. Īpašības vārds; 7.1. Liekvārdība;
Stendera nopelns ir arī viņa vārdnīcas, no kurām plašākā ir „Lettisches Lexikon” (1788), kurā autors izmantojis jau agrāk iznākušās vārdnīcas – Kaspara Elversa „Liber memorialis letticus” (1748) un Jākoba Langes vārdnīcas (1772–1777), un, papildinot tās ar citiem materiāliem, radījis darbu, kas droši kalpoja nākamos simts gadus. 19. gs. sākumā par latviešu valodu interesējās ne vairs tikai atsevišķi indivīdi, bet jau plašāka luterāņu garīdznieku grupa.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Viņi izveidoja Latviešu literāro (jeb draugu) biedrību (1824), kas visau gadsimta garumāu bija nozīmīgs latviešu valodas un tautas kultūras izpētes centrs.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Tas ir pirmais tieši latviešu valodas problemātikai veltītais turpinājumizdevums. Autoru vidū īĪpaši minams Juris Bārs – pirmais latvietis, kas rakstījis par latviešu valodu.
7.1. Liekvārdība;
Viņš pirmais arī mēģināja lietot jauno – salīdzināmi vēsturisko – metodi gramatikas aprakstīšanā, radot savu „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). 19. gs. piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija laiks, kad latviešu valodas izpēte un aprakstīšana ieguva modernu un zinātnisku pamatu.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Svarīgu vietua loma šai procesā ieņembija Rīgas Latviešu biedrībai (1868).
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Līdz ar skolu sistēmas nostiprināšanos 19. gs. septiņdesmitajos gados radāodas nepieciešamība pēc latviešu valodas gramatikas grāmatām pašiem latviešiem. Īpašua vietu šo grāmatua to vidū ieņemr Andreja Stērstes darbam „Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (1879–1880), kas ir pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika un gandrīz trīsdesmit gadus bijusi plašākā un labākā gramatika latviešu valodā.
6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Tā ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika, kas bija galvenā rokasgrāmata latviešu valodas apguvē līdz pat Otrajam pasaules karam. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sākās dialektu pētniecība, kurā iesaistījās arī latviešu valodnieki – Jānis Kauliņš, Juris Plāķis u. c. Nozīmīgāko darbu paveikuši Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu, 20. gs. sākumā apbraukādami daudzas Latvijas vietas, vācot izlokšņu materiālu. 20. gs. sākumā RLB Zinību komisija atkal atgriezās pie latviešu rakstības reformas problēmas. 1904. gadā izveidoja ZK Valodniecības nodaļu, bet 1908. gadā – īpašu Ortogrāfijas komisiju, kas tad arī izstrādāja jauno, vēl mūsdienās lietojamo, latviešu valodas ortogrāfiju, kuras praktiska ieviešana gan turpinājās vēl līdz gadsimta vidum.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Vitebskas guberņā starp 1865. un 1904. gadu bija aizliegts iespiest un izplatīt grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Tikai līdz ar drukas aizlieguma atcelšanu 1904. gadā varēja atsākties arī latgalisko izdevumu publicēšana.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Jau 1903. gadā Pēterburgā notika neliela apspriede par latgaliešu rakstu valodas tālāko attīstību.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Gramatikas principi tika izmantoti līdz jaunās ortogrāfijas ieviešanai (1929), pakāpeniski izmainot atsevišķas rakstības normas jau pēc 1918. gada ortogrāfijas apspriedes. 19. gs. bija arī lībiešu valodas fiksēšanas, izpētes un pirmo rakstu izdošanas laiks. 1846. gadā Anderss Jūhans Šēgrēns apmeklēja lībiešus kā Kurzemē, tā arī Vidzemē.
7.2. Mazvārdība;
Tā kopā ar lībiešu-–vācu valodas vārdnīcu „Livisch-–deutsches und deutsch-–livisches Wörterbuch” iznāca 1861. gadā Pēterburgā. 20. gs. pirmajā gadu desmitā, neraugoties uz zināmiem ierobežojumiem no Krievijas varas iestāžu puses, latviešu valodniecība un latviešu rakstu valodas lietojums vērsās plašumā.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Līdz ar Latvijas Augstskolas (vēlāk – Universitātes) nodibināšanu (1919) tajā izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā darbu atrada vairums latviešu valodnieku – vispirms Ernests Blese, tad Jānis. Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Anna Ābele, Pēteris Ķiķauka un citi.
2.2. Saīsinājuma izveide;