Arī šis vārdnīcas šķirklis ir diskursa piemērs, tāpat arī romāns, politiska runa vai lekcija, vai jebkura cita runa, kurā secīgi teikumi vai izteikumi salikti kopā (Matthews 2007, 107).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Lielākā daļa cilvēku šādā situācijā pat nepieskarsies šai kafijai. [..]. Cits piemērs ir «laika spēle».
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Norādot tēmas maiņu, partikulas jā, nē vai nu var tikt lietotas kopā atsevišķs izteikums, iezīmējot iespējamu pauzi starp vienu un otru tēmu (..un jādomā, kur kāju nolikt. Jā. Mareuss jau nedēļu nav licis slazdus..), vai arī tr citiem vārdiem, piem., starp citu blakus jā norāda uz iepriekš sāktās tēmas pavērsienu. Tās var atrasties nākamās tēmas sākumā, tālāk nosaucot arī iepriekšējo tēmu ([..] kad siena vāli smaržodami žūs tepat aiz apvāršņa.” Nē, nē, ne jau par siena vāliem es stāstīšu!).
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Vārds nē precizējumā sastopams ļoti bieži, piemēram.: (17) Adatas iedurtas dzīslās, pa caurulītēm plūst asinis, mūs vieno ķīmiska, nē, dievišķa laulība. [..]. (K) (18) Džeks: Manas sievas brāļa.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Secinājumi Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka partikulas piešķir vārdiem, vārdu savienojumiem vai teikumam tikai kādas nozīmes nianses, piemēram., pastiprinājumu, pavājinājumu u. tml., tomēr partikulas tekstā bieži lietotas teksta iezīmētāju funkcijās, kurās atklājas plašāka partikulu semantika.
7.1. Liekvārdība;
|
Partikula nu teksta iezīmētājas funkcijā nereti lietota savienojumos ar citiem vārdiem, piemēram., nu tā;, nu kaut vai;, nu labi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Atkarībā no velna skaidrojumatā, vai velns tiek uztverts no reliģiskā vai folkloras un mitoloģijas skatu punkta, tas uztveramso skaidro divējādi: ‘k. Kristietībā un citās monoteistiskās reliģijās – velns ir ‘ļaunais gars, ļauno garu valdnieks, ko vaino grēku, nelaimju radīšanā; sātans’, savukārt latviskajā dzīvesziņā tas vairāk uztverams kā ‘ļauna, pārdabiska būtne, kas apveltīta ar lielu spēku, bet ir vientiesīga, garīgi aprobežota (piemēram, tautas pasakās)’ (MLVVe; sk. arī LLVVe). Piemēram, ldažādi: pirmkārt, velns ir Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos – aktīvs materiālās pasaules objektu radītājs un pārveidotājs, arī Dieva kaimiņš, zemkopis, lopkopis; otrkārt, velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieka ikdienas gaitās, taču arī te velna ļaunums nav visaptverošs, cilvēks to var pārspēt ar atjautību un drosmi; treškārt, kristietības ietekmē arī velns pielīdzināts visaptveroša ļaunuma iemiesojumam, kā pilnīgs pretstats Dievam (Drīzule 1986, 110–120; Mitol. enc. 1994, 222; MLVV; LLVV). Pēdējo aspektu īpaši izceļ arī Rita Drīzule: „Dēmonisks ļaunums mitoloģiskajam Velnam tiek piedēvēts kristietisma ietekmē un latviešu folklorā izveidojies uz tās sabiedriski vēsturiskās cīņas pamata, kādu kristīgā garīdzniecība organizēja un veda pret latviešu senajām tradīcijām un tautas ticējumiem, jo īpaši nesaudzīgi 16. un 17. gadsimtā.” (Drīzule 1986, 120) Latviešu kosmogoniskajās teikās velnam parasti ierādīta vieta blakus Dievam pasaules radīšanā: viņšelns rada kalnus un akmeņus, jūras un upes, odus un peles, pa daļai sacenzdamies ar Dievu, pa daļai jaukdams viņa darbu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
TurpretīSavukārt senajos prāvu materiālos velns attēlots visai baiss: Tā „1614. g. prāvā minētais gars Pappisch purva malā atnāk ar 9 lāča galvām, 9 lāča nagiem kājām; roka ir kā lāča nagi.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nereti tavelns tēlots arī vācu muižnieku izskatā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Senākais šāds fiksējums ir 1598. gadā Franča Nīenšteta (Franz Nyenstetaaedt) hronikā, kur „Bērzaunē redzēts velns staigājam pilskunga Jāņa fon Tīzenhauzena izskatā un viņa vislabākā apģērbā, lai gan Tīzenhauzens pats nemaz to brīdi mājā nebijis” (Straubergs 1941, 507), savukārt kādā 1691. gada prāvā „velns ir pēc vācieša, liela auguma, ar zābakiem un piešiem, melnās drēbēs, gaŗām kājām, gaŗām rokām un nagiem” (Straubergs 1941, 507) u. tml. Velna attēlojums pēc vācu kunga, kas valkā melnas drēbes, baltu apkakli, dzīvo pilī, brauc karietē u. tml., ir visai tipisks latviešu kultūrā, šādi velns tēlots jau tautasdziesmās, atklājot sātanoloģisko motīvu, kurā velns attēlots kā ļauns cilvēks, kas saņems sodu kristīgo ellē (plašāk sk. rādīts daļā tautasdziesmu un vēstītājā folklorā, taču domājams, ka šis motīvs ienācis folklorā visai vēlā vēstures posmā, kad feodālisma laika Latvijā muižnieki valdījuši pār dzimtcilvēkiem. Kopumā latviešu folklorā dažādos veidos (ar ceļojošo tirgotāju, svešzemju amatnieku, muižas kalpotāju starpniecību) ieplūst citu Eiropas tautu mitoloģiskie priekšstati (Konv.
1. Tehniskais noformējums;
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču to, ka velna vārds ir tabu, resp., ka velnu nedrīkst vārdā saukt, apliecina vairāki latviešu tautas ticējumi, piemēram, Vārdu „velns” nevar pieminēt, jo citādi viņš var runātājam parādīties savā īstā izskatā (LTT 32420); Izrunāt vārdu velns ir liels grēks, tā vietā bieži saka ļaunais gars (LTT 32443); Kas grib, lai viņa mājā dzīvo labi gari, tam septiņi gadi nevajaga piesaukt vellu (LTT 32459).
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Latviešu valodā un izloksnēs fiksēti dažādi velna nosaukumi: bess, čorts, jods, jupis, kur(r)ata, ļaunais gars, ļaunais, melnais kungs, nelabais, piktais, piķis, sātans, smuts u. c. Rakstā analizēti latviešu literārajā valodā un izloksnēs biežāk sastopamie un interesantākie velna vārdi. Netiek analizēti retāk sastopamie, okazionāli lietotie velna vārdi, kas nereti sastopami izlokšņu u. c. materiālos, piemēram, elles kungs dainās: Velna kungs, elles kungs, / Nekul mana bāleniņa! / Sapūs tava muguriņa / Virs zemites dzīvojot (LD 31369); ļaunais, ļaunais gars (Ulmann 1880, 688); pagas, sprâgos Rozēnos (Apv.); lietuvēns Vildogā (Apv.); piktie: Piktie tur melnus švarkus un cilinder gāl, ko teicis Maksis Laucinieks Preiļos (Šmits 1933, 38) u. tml. Netiek aplūkoti arī vietvārdi un uzvārdi, kas darināti no leksēmas velns un tās sinonīmiem, jo tas ir atsevišķa pētījuma vērts materiāls (par leksēmu velns Latvijas un Lietuvas toponīmos sk. Balode 2008, 252–266). Kā pamatavoti izmantotas dažādas latviešu valodas vārdnīcas, latviešu izlokšņu pieraksti, senās 17.–19. gs. vārdnīcas, arī sakāmvārdu, dainu un frazeoloģijas materiāls. Leksēmas velns sinonīmi latviešu valodā Leksēma bess ‘velns, nešķīstenis’ fiksēta gan „Slenga vārdnīcā” (SLG 2006, 59), gan vairākās augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, kur tā nereti lietota arī lamuvārda funkcijā, piemēram:. Lielāko nosaukumu daļu veido literārās valodas vārdi, kas pazīstamai plašam latviešu valodas lietotāju lokam, piemēram, jods, jupis, ļaunais gars, nelabais, sātans. Savukārt daļa vārdu, kas nosauc velnu, pazīstami vien kādās atsevišķās izloksnēs vai izlokšņu grupās, piemēram, bess, kur(r)ata, smuts u. c. Rakstā analizēti latviešu literārajā valodā un izloksnēs biežāk sastopamie velna vārdi, kā pamatavotus izmantojot dažādas latviešu valodas vārdnīcas, latviešu izlokšņu pierakstus, senās 17.–19. gs. vārdnīcas, arī sakāmvārdu, tautasdziesmu un frazeoloģijas materiālu. Latviešu valodā lietotais vārds bess ‘velns’ aizgūts no krievu valodas vārda бес ‘velns, nelabais; ļaunais gars’ (Черных 1999 I, 87; KLV). Kā minējis Makss Fasmers, krievu бес, ukraiņu бiс, senslāvu бѣсъ, bulgāru бесъ́т, serbu-horvātu би̏jес ‘dusmas, niknums’, slovēņu bs ‘ļaunais gars’, čehu bе̌s, poļu bies saistīti ar lietuviešu baisà ‘bailes’, baisùs ‘nekrietns, riebīgs, briesmīgs, latīņu foedus ‘riebīgs’ un grieķu πίϑηκος ‘pērtiķis’, kas attiecināmi uz lietuviešu baidýti ‘baidīt’ un krievu боя́ться ‘baidīties’ (Фасмер 1986 I, 347–348). Savukārt Pāvels Černihs norādījis, ka slāvu *бе̌сь radies no bе̌dsъ, kas savukārt no indoeiropiešu bhōidh-(s)os, kas, visticamāk, ir substantivējies īpašības vārds, kuram bijusi nozīme ‘bailes izraisošs, briesmīgs’ (Черных 1999 I, 87). Vārds bess ar nozīmi ‘velns, nelabais’ reģistrēts arī vairākās augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, kur tas nereti lietots, izpaužot dusmas, neapmierinātību, piemēram, b́ess t́ev́i tä gryûd́ä!
8. Tekstveide;
|
Tāas sastopamas pasakās, piemēram, Saimniece [..] sapratusi, ka runātājs bijis pats nelabais (LPT XIV 20); Idus pagasta Melkus māju saimnieks bijis ar nelabo draugos. [..] Ceļā uz māju tam piesities nelabais [..] (LPT XIV 73).
10.1. Sekundāra: saistāmība;
4.4. Cita vārdšķira;
|
Secinājumi Lai neikdienā pēc iespējas mazāk būtu jāpiesauc velna vārds, kas latviešiem daļēji uzskatāms par tabu vārdu, kā to apliecina folkloras materiāls, velna apzīmēšanai latviešu valodā un izloksnēs izmantotas vēl dažādas citas leksēmas gan cilmes, gan semantiskā aspektā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Daļa leksēmvārdu, kas nosauc velnu, ir mantotasi, piemēram, jods, jupis, arī pamatleksēmapiķis, velns.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Aizgūtās leksēmas fiksētas galvenokārt attiecīgajā pierobežas areālā – leksēmas bess, čorts biežāk sastopamas Dienvidaustrumlatgalēaugšzemnieku dialekta izloksnēs (pierakstītas Kalupē, Līvānos, Nautrēnos u. c.), lai gan mūsdienās krievu valodas ietekmē leksēmaietvārds čorts un darbības vārds čortsāt fiksētas arī citur Latvijā (piemēram, Jeros, Mērsragā, Vainižos), kā arī daiļliteratūras tekstos, savukārt leksēmāa kur(r)ata reģistrēta galvenokārt Ziemeļvidzemē. Atsevišķas leksēmas veidotas uz līdzības pamata ar velnam piedēvētajām ārējām īpatnībām vai rakstura īpašībām, piemēram, melnais kungs, piķis.
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Analizētais materiāls rāda, ka daļa leksēmu – galvenokārt literārajā valodā fiksētās (sal. leksēmas juods, jupis, ļaunais gars, sātans) – ir plaši izplatītas, savukārt dialektālo leksēmu izplatījums šaurāks – tās lietotas galvenokārt atsevišķos šaurākos areālos (sal. leksēmas bess, kur(r)ata, smuts)tās pazīstamas lielākajai daļai latviešu valodas lietotāju, neatkarīgi no novada, kurā cilvēks dzīvo. Savukārt daļas, resp., dialektālo, leksēmu lietojuma areāls ir daudz šaurāks (sal. leksēmas bess, kur(r)ata, smuts), tās lietotas kādā noteiktā apvidū, pazīstamas vien konkrēto izlokšņu lietotājiem un kaimiņpagastu ļaudīm.
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Izņēmums nav arī latviešu valodas eksāmens, kam līdz 2022. gada pavasarim bija 3trīs daļas: 1. daļa – zināšanas un pamatprasmes, 2. daļa – teksta izpratne, 3. daļa – tekstveide.
1. Tehniskais noformējums;
|
Jaunietim, iegūstot vidējo izglītību, jāprot orientēties valodas sistēmas elementos, saprast teksta būtību, kā arī radīt pašam savu tekstu (pārspriedums vai paplašinātais viedoklis).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Rakstā autors pievērsīsies eksāmena 1.pirmās daļas izpildes kvalitātes analīzei, uzmanību pievēršot arī standarta prasībām.
1. Tehniskais noformējums;
|