Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Tās neveldzē – pārāk saldas un tumīgas –, toties ir ļoti sātīgas, ar vienu glāzi brokastīs pietiek.” (LatviešuMelgalve 2016:, 405) Tomēr arī pats vēstītājs vēlāk konstatē: “„Cilvēka galva esot apmēram tikpat viegli sacērtama kā melone.
1. Tehniskais noformējums;
Izņēmums varētu būt Vladimira Kaijaka stāsts “„Zirneklis”, kurā ekspresīvi raksturotas vampīriskā monstra Zirnekļa darbības, izsūcot asinis vispirms nelielākām radībām un tad iecerot izsūkt sausu kādu jaunu sievieti: “„Kopš Zirneklis bija aprijis savus brāļus, izsalkums viņu nekad nebija atstājis; pat tad, kad viņš bija pieēdies līdz acīm, viņš juta, ka būtu vēl rijis, ēdis un sūcis dzīvības sulas, plosījis ar žokļiem, lai tikai justu rīklē asiņu garšu, dzirdētu lūstošu kaulu krakstoņu.
1. Tehniskais noformējums;
Tā acīmredzot spēja izsūkt arī dzīvu radību.” (LatviešuKaijaks 2016:a, 226) Tomēr hiperbolizēti grafnaturālistiski apraksti kopumā latviešu šausmu stāstam nav raksturīgi: tieši pretēji, šķiet, ka autori drīzāk izvairās saukt vārdā aprakstītās pārdabiskās parādības. Šai sakarā interesanti atzīmēt, ka tādi jēdzienapzīmējumi kā “spoks, “vampīrs” un citi apskatāmajos stāstos gandrīz vienmēr lietoti pārnestā nozīmē.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Augusta Saulieša stāsta “„Neaizberama aka” varoņa saimes ļaudis uzskata, ka “„vecaistēvs būšot gan spokus redzējis – mānekļus” (LatviešuSaulietis 2016:, 23),; Aleksandra Grīna stāstā “„Nameja atgriešanās” ļaudis runā, ka “„mēra spoks staigājot naktīs apkārt un žņaudzot vīrus un sievas” (LatviešuGrīns 2016:b, 61), s. Stāstā “„Vecāru Indriķa dzīves stāsts” “„sargi laikam nodomāja, ka uz rijas augšas spokojas, jo neviens nenāca raudzīt” (LatviešuGrīns 2016:d, 81), bet Gunta BereļViestura Reimera stāstā “„Spogulis” varoņa sieva iesaka “– : „Labāk aizvāc to sasodīto spoku no guļamistabas,” (LatviešuReimers 2016:b, 349), ar to domājot spoguli.
1. Tehniskais noformējums; 8. Tekstveide;
Tieši šī būtisku detaļu noklusēšana, līdz galam nepateiktais, ar kura palīdzību rakstnieks it kā piespiež lasītāju minēt, kas tas īsti ir tekstā atainotā šausmu parādība, ir ļoti efektīvas līdzeklis.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Drīz ap krāsmatām kuploja jauna rožu plantācija. Ļaudis no tuvas un tālas apkārtnes brauca šurp, priecājās par brīnišķīgajiem ziediem, izraka stādus un aizveda līdzi uz savām mājām.” (LatviešuKaijaks 2016:a, 235) Tātad lasītājs var tikai iztēloties, cik daudz līdzīgu šaušalīgu cīņu drīzumā nāksies izcīnīt skaisto ziedu tīkotājiem –, taču šis scenārijs tiek atstāts lasītāja iztēlei.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Latviešu rakstnieki netiecas lasītāju šokēt ar kolorītām, ekspresīvām detaļām, vairāk iecienītas ir netiešas, asociatīvas, bieži – no dabas pasaules ņemtas norādes, kas izraisa noteikta veida priekšnojautas, kā arī noklusējuma efekts, liekot lasītājam pašam iztēloties galveno spriedzes avotu vai stāsta galīgo atrisinājumu.
7.1. Liekvārdība;
Tiesa, „Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” šis termins nav atrodams; ar to daļēji saistīts varētu būt vienīgi apzīmējums preskriptīvā valodniecība ‘valodniecības nozare, kurā izstrādā, iesaka un pamato kodificējamās valodas normas’ (VPSV 2007, 308).
1. Tehniskais noformējums;
Taču ir publicēta preskriptīvismam (un līdz ar to vismaz daļēji arī tā pretstatam antipreskriptīvismam) veltīta Daces Strelēvicas-Ošiņas monogrāfija, kurā atrodama visai izvērsta preskriptīvisma definīcija: „Tas ir uzskatu kopums, kas: 1) tiecas sasniegt vai saglabāt valodas pareizību (un/vai „tīrību”); apstāties, nokļuūt vai atgriezties kādā šķietami ideālā valodas attīstības posmā; 2) nereti izmantojot kādu ideoloģisku pamatojumu, šī mērķa sasniegšanai atbalsta apzinātu iejaukšanos valodas procesos, iesakot vai aizliedzot kādus valodas elementus” (Strelēvica-Ošiņa 2011, 12).
9.1. Neuzmanības kļūda;
Antipreskriptīvisms īpaši populārs ir anglofonajās valstīs, tomēr arī, piemēram., viens no Somijas izcilākajiem valodniekiem Ēmils Nestors Setele (Eemil Nestor Setälä) jau 19. gs. beigās rakstījis, ka valodniekam tikai jāsaprotot valodas likumi, bet neesot jānosoda valodas kļūdas; turpretim kāds cits somu valodnieks, Augusts Ālkvists (August Ahlquist), tajā pašā laikā visai asiem vārdiem pamatojis priekšrakstu nepieciešamību, teikdams, ka valoda nav mēslu čupa, kas aug augumā, lai ko tajā mestu (Lång 1996).
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Antispreskriptīvisma pozitīvais tēls, piem., mūsdienu Lielbritānijā skaidrojams, cita starpā, ar to, ka preskriptīvisms, valodas normu ievērošanai pievērsta sakāpināta vērība šai valstī vēsturiski bijusi saistīta ar sociālo šķiru segregāciju, jo tikai sabiedrības augstāko slāņu runātā valoda uzskatīta par paraugu, par vienīgo pareizo (Strelēvica-Ošiņa 2011, 71); s. Spilgtu ieskatu caur māksliniecisku prizmu socializētajā konfliktā starp „pareizo” un „nepareizo” angļu valodu rodam Džordža Bernarda Šova slavenajā komēdijā „Pigmalions”.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 6.6. Dalījums teikumos; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Vēl jo vairāk par valodas kopšanu, normēšanu, pareizumu tomēr jārūpējas relatīvi nelielu valodu kolektīviem (ja vien tie nedzīvo uz izolētas salas tālu okeānā), tostarp arī latviešu valodas runātājiem (par Latvijas situācijas īpatnībām izvērstāk skat. Strelēvica-Ošiņa 2011, 74–76).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Un tomēr, piesardzīgi vērtējot pārspīlējumus, arī mēs varam atrast antipreskriptīvismā savu racionālo kodolu, vienu otru nostādni, kas latviešu valodas un valodniecības kontekstā pelna vismaz objektīvu, līdzsvarotu izvērtējumu, vienu otru stimulu valodas kultūras rekomendācijās būt mazāk kategoriskiem. Ir pPatiesībā ir brīnums, ka nelielajam kviešu graudiņam – latviešu valodai – izdevies saglabāt savpatību starp vācu un krievu valodas milzu dzirnakmeņiem.
6.4. Vārdu secība;
Tautiskuma atbalstītāji savukārt par ideālu uzskata valodas lietojumu tajos novados, kur valoda „vispareizākā” (Latvijas gadījumā tas acīmredzot būtu vidus dialekta triju zilbes intonāciju apgabals), kā arī labāko rakstnieku darbos (sal. fragmentu no literārās valodas definīcijas: „[..] valodas paveids [..], ko runas un rakstu formā apzināti izkopj un veido valodas meistari [..]” VPSV 2007, 221).
1. Tehniskais noformējums;
Endzelīna „Darbu izlasē” atrodams 1932. gadā publicētā ceturtā izdevuma teksts). Šajā darbā norādīts uz vairāk nekā 135 valodas kļūdām, kas sagrupētas septiņās iedaļās: izrunas kļūdas, galotnes un piedēkļi, atsevišķi vārdi, salikteņi, sintakses kļūdas, stila kļūdas, vietu vārdi (tolaik vēl netika lietots terminoloģiskais saliktenis vietvārdi).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Endzelīna paša rakstītais „Dažādu valodas kļūdu” 3. izdevuma priekšvārdā: „Pārpratumu novēršanai gribu vēl beigās piezīmēt, ka no diviem vienādas nozīmes vārdiem „pareizs” nebūt nav vienmēr tikai tas, ko es pats lietāju” (Endzelīns 1980, 9).
1. Tehniskais noformējums;
Un te nāk prātā kāda 5. gadsimtas. baznīctēva Augustina vārdi (D. Strelēvicas-Ošiņas tulkojumā): „Labāk lai mums pārmet gramatiķi, nekā mūs nesaprot tauta” (skat. Strelēvica-Ošiņa 2011, 55).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Viņš uzskatīja, ka sniegbalts, debeszils, ledusaugksts (Endzelīnam vārdkopā: ledus augksts) „[..] ir rupji ģermānismi, kas darināti pēc vācu schneeweiss, himmelblau [..], eiskalt [..]” parauga. „Vācu valodā var vai katru adjektīvu tā savienot saliktenī ar iepriekšēju substantīvu, bet latviešu un krievu valodā tas nav parasts” (Endzelīns 1980, 39).
1. Tehniskais noformējums; 2.1. Vārdu pareizrakstība; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Endzelīns iesaka dažādas citas iespējas izteikt latviešu valodā attiecīgo jēdzienu (zilas kā debess acis, ledainas rokas u. c.), un vairums no šiem ieteikumiem mūsu valodā patiešām tiek izmantoti.
1. Tehniskais noformējums;
Endzelīns uzskatīja, ka „[..] adjektīvs drošs latviešu valodā nesavienojas ar iepriekšēju ģenitīvu” (Endzelīns 1980, 34) un tāpēc arī vārds ugunsdrošs nebūtu lietojams.
1. Tehniskais noformējums;