Rakstnieks šo efektu dēvē arī par “„šķības nots” efektu: “„Vispirms teksta melodijā ieskanas viena [šķība nots], tad divas, tad seko jau vesela kakofonija. Visbeidzot šausmu disonanse pilnībā pārskan pamata melodiju, taču mēs arī apjaušam, ka disonanse nerastos bez melodijas, tāpat šausmas nerodas bez skaistuma.” (King: 2010, 329) Tāpēc prasmīgs žanra autors tekstā lieto noteiktus valodas līdzekļus un strukturē tekstu tādā veidā, lai lasītājā rosinātuo tā, lai rosinātu lasītājā sākotnēji neskaidru, bet arvien jūtamāk briestošu apjausmu, ka atveidotajās ainās/norisēs kaut kas nav īsti kārtībā, bet viņš nespētu precīzi pateikt, kas tieši.
8. Tekstveide;
|
Zīmes netiek atstātas bez nozīmes: tās tiek piepildītas ar jaunām, inversām un biedējošām nozīmēm” (Schlobin, 1988).
1. Tehniskais noformējums;
|
Zinātnieki ir pētījuši arī to, kā šausmu žanra konstrukciju iespaido izvēlētais vēstītāja tips (pirmās personas, “„kameras acs”, utt.), kā iespējams grupēt žanra prototipiskos tēlus, un citus jautājumus.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Spilgts piemērs šajā ziņā ir krājumā ievietotais hronoloģiski visvecākais stāsts – Augusta Saulieša “„Neaizberama aka” (1913).
1. Tehniskais noformējums;
|
AugstākIepriekš minētajā Ralfa Kokina stāsta citātā pavīd vēl citsa semantiskaisā lauks, kādua vienības, kuras šausmu stāstu rakstnieki izmanto noteikta efekta panākšanai: norādes un asociācijas ar nāvi: “pamirt”, “sastingt”, “nedzīvs”, “kā miris”, “nāvējošs”, kas vienlaikus norāda uz varonim draudošajām nāves briesmām un vai nu sekojošo, vai iespējamo nāves klātbūtni sižetā, kā arī raksturo fizisko sajūtu, kas nereti pavada spēcīgas bailes: sastingumu, pamirumu, nespēju aktīvi reaģēt.
8. Tekstveide;
|
Aleksandrs Grīns jau minētajā stāstā “„Nameja atgriešanās” izmanto krāšņus šī veida apzīmētājusspilgtus apzīmētājus, kas raisa asociācijas ar nāvi un/vai mirušajiem, lai norādītu uz to, ka tuvojas nāvējoša parādība: “„Sejas izskatījās uzpūstas un nedzīvas, un miroņiem līdzīgas tās padarīja savādā, nespodri sarkanā krēsla, kura plūda iekšā pa logiem un durvīm un ietina mūs visus kā asiņainā, strutām un nāves sviedriem aptraipītā līķautā.” (LatviešuGrīns 2016:b, 58) Stāstā “„Nelaimes jātnieks” autors raksturo mistiski baiso jātnieku – mēra nesēju, jau savlaikus dodams norādes, ka tas ne tikai nepieder dzīvo pasaulei, bet arī nesīs iznīcību citiem: “(„[..)] acu uguns gaisīgajā spīdumā melnā jātnieka seja likās ne bālpelēka vairs, bet nu ar zemes pelēkumu, gandrīz melna, it pa kākā pa pusei satrūdējušam mironim.” (LatviešuGrīns 2016:c, 100) Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” sieviete naktī piedzīvo baismu parādību: neizprotamas, savādas būtnes šķietami ierodas pēc viņas vīra dzīvības; par briesmām jau laicīgi signalizē epizode, kurā sieviete mēģina sasaukt vīru, kas nakts vidū pazudis no mājām: “„Istaba pielija ar blāvu, nedzīvu gaismu, kas gan palielo telpu izrāva no tumsas skavām, ļāva saskatīt pieticīgo iekārtojumu un kaktā čurnošo krāsni, taču neizkliedēja sievietes baiļpilno jutoņu.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Interesantu netiešu norādi uz nāvi izmantojis Augusts Saulietis stāstā “„Neaizberama aka”: sastopoties ar jau mirušā kaimiņa rēgu, vecais saimnieks dzird, ka viesis runā “„tumšā un klusā balsī, kura noskanēja tā savādi, kā caur plānu dēļu sienu” (LatviešuSaulietis 2016:, 48) – p. Plānā dēļu siena jeb, citiem vārdiem, zārka vāks, norāda, ka viesis vairs nepieder pie šīs pasaules, taču šo norādi lasītājs pilnībā izprot tikai stāsta beigās.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Sieviete Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” jau pirms baisās parādības izdzīvo drūmas priekšnojautas: “„Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu.” (LatviešuKaijaks 2016:b, 266), Gunta Bereļ Viestura Reimera stāstā “„Spogulis” dēmoniska spoguļa atspulgā var redzēt klāt neesošu cilvēku ēnas: “„Vienubrīd, pašķielējis sānis, es redzēju spogulī cīnāmies divas ēnas.” (LatviešuReimers 2016:b, 349). Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis, jaušot ko nelāgu, iziet no dzīvokļa gaitenī un redz, kā “„elektriskā spuldze satumst” (LatviešuZeibots 2016:, 418), bet Dagnijas Zigmontes stāstā “„Gausīgais nazis” nelabā tuvošanos sava kalpa Veckušķu saimnieka mājām pavada gan dabiskas, bet savā spēkā īpaši stihiskas dabas parādības: “„Debess satumsa, kā naktij uznākot, un šai notumsumā arvien spožāk sāka laistīties zibeņi.
1. Tehniskais noformējums;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
VaroņTēlu bieži vien satrauktās, neskaidrās domas un izjūtas, sastopoties ar neierasto, pārdabisko realitātes līmeni, dod pamatu arī vienam no šausmu žanra teorētiķu pieņēmumiem: šis valodas slānis, kas cieši saistās ar vēstītāja vai varoņa iekšējo esību, norāda, ka baismīgie notikumi vismaz daļēji risinās nevis ārēji redzamajā realitātē, bet varoņa vai vēstītāja prātā: – dvēselē, atmiņā, domās.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Mirdzas Bendrupes stāsta “„Helēna” varonis, sastapies ar jaunu sievieti, satver viņas roku un jūt “„viņas ādas vēsumu – vēsumu, kāds piemīt tikai puķēm un ūdenim” (LatviešuBendrupe 2016:, 161) – tobrīd stāstītājs vēl nezina, ka burvīgās Helēnas vairs nav dzīvo vidū.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
|
Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis stāsta noslēgumā nokļūst savu pārdabisko kaimiņu (cik noprotams, vampīru vai citu viņpasaules būtņu) varā, sajūtot to “„vēsās marmora ādas pieskārienu” (LatviešuZeibots 2016:, 424), viņu apņem “„stindzinošs aukstums” un “„ledus šķita sažņaudzam krūtis”, mājas kurpes kājās ir “„apsarmojušas” (LatviešuZeibots 2016:, 428), “„saltas strāvas caururbj plaušas, nespēju ieelpot, asinis sasalst dzīslās” (LatviešuZeibots 2016:, 429).
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Kā redzams, Derila Džounsa uzskaitītie tipiskie šausmu žanra semantiskie lauki, kas akcentē cilvēka neaizsargātību pret iespējami draudīgu ārējo pasauli, ir klātesošsastopami arī latviešu šausmu stāstā.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kā pēdējo pētnieks min “„novērošanu no malas”: stāsta varoņa sajūtu, ka uz viņu kāds skatās, kaut gan vērotājs nav redzams.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vladimira Kaijaka stāsta “„Visu rožu roze” varonim dārzniekam šķiet, “„ka aiz muguras kāds stāv – kāds, kas nevēl viņam labu, no kā jābēg, jāvairās, it kā jaunā, neizprotamā roze alktu viņa dzīvības” (LatviešuKaijaks 2016:a, 217-–218), bet vēlāk liekasšķiet, ka “„mājā ir vēl kāds, ko viņš neredz, bet kas uz viņu raugās nelabvēlīgām, glūnošām acīm”. (LatviešuKaijaks 2016:a, 221) Gunta Bereļ. Viestura Reimera stāsta “„Spogulis” varoni novēro kāda nezināma būtne no spoguļa: “„Manī no aizmugures, nē, no atspulga aizmugures raugās divas izsmējīgas acis.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Es kāpjos aizvien tālāk, lauskā redzams vien spožs saules atspīdums, bet es zinu, ka acis joprojām blenž manī.” (LatviešuReimers 2016:b, 356-–357) Sajūta, ka tevi vēro kāds, kuru nevari saskatīt, ir izteikļoti neomulīga, un arī šis ir viens no netiešu spriedzi radošajiem valodas līdzekļiem, ar kuru autori panākar šo apzīmējumu un vārdkopu palīdzību autori rada spriedzi, lai panāktu lasītājā noteiktu emocionālo efektu.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Laikam ejot, vērojamas izpārmaiņas arī latviešu autoru izmantotajā šausmu stāsta valodas paradigmizteiksmes stilā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Pamanot, ka vēstītājs bērnutos novēro pa logu, mazuļbērni organizējas arī viņa slepkavībai: uztrin cirvi un dodas “„apciemot” pārlieku ziņkārīgo kaimiņu.
1. Tehniskais noformējums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Zēns konkrēti un bez aizspriedumiem apraksta, piemēram, dīrāšanas tehniskos aspektus: “„Man liekas, par tūristu puikas izbāzeni no ārzemniekiem noteikti varētu dabūt lielu naudu. ([..)] Tomēr, lai cik stipri (zēna tēvs) pūstu (ādā), āda neparko negribēja atdalīties no miesas.
1. Tehniskais noformējums;
|
Izņēmums varētu būt Vladimira Kaijaka stāsts “„Zirneklis”, kurā ekspresīvi raksturotas vampīriskā monstra Zirnekļa darbības, izsūcot asinis vispirms nelielākām radībām un tad iecerot izsūkt sausu kādu jaunu sievieti: “„Kopš Zirneklis bija aprijis savus brāļus, izsalkums viņu nekad nebija atstājis; pat tad, kad viņš bija pieēdies līdz acīm, viņš juta, ka būtu vēl rijis, ēdis un sūcis dzīvības sulas, plosījis ar žokļiem, lai tikai justu rīklē asiņu garšu, dzirdētu lūstošu kaulu krakstoņu.
1. Tehniskais noformējums;
|
Tā acīmredzot spēja izsūkt arī dzīvu radību.” (LatviešuKaijaks 2016:a, 226) Tomēr hiperbolizēti grafnaturālistiski apraksti kopumā latviešu šausmu stāstam nav raksturīgi: tieši pretēji, šķiet, ka autori drīzāk izvairās saukt vārdā aprakstītās pārdabiskās parādības. Šai sakarā interesanti atzīmēt, ka tādi jēdzienapzīmējumi kā “spoks, “vampīrs” un citi apskatāmajos stāstos gandrīz vienmēr lietoti pārnestā nozīmē.
1. Tehniskais noformējums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|