Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4305 vienumi
Latviskotajā variantā tas pareizi rakstāms kā Husāms, jo dubultojums radies starpniekvalodās un oriģinālvalodformā – arābu – nav atrodams. Izņēmums ir jau iegājies variants: Hosams Abu Meri.
7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Taču, ņemot vērā, ka prezidenta vārds ir franču izcelsmes – kam jau iegājies latviskeidojums Mišels -– un tiek savukārt transkribēts arābu valodā, mainot tā skanējumu, uz ko norāda tā rakstība angļu un franču valodā, un to, ka vārds “„auns” latviešu valodā apzīmē pazīstamu mājdzīvnieku,mājlopu un šajā sakarā rodas nevēlamas konotācijas, šis personvārds korekti atveidojams kā Mišels Aouns, kas arī sakrīt ar tā rakstību angļu valodā.
1. Tehniskais noformējums; 2.4. Īpašvārdu atveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Arābu personvārdu atveidojums angļu vai franču valodā, tai skaitā, dokumentos, bieži vien norāda uz šo personvārdu faktisko izrunu personas dzimtajā dialektā: piemēram, izplatītais vārds Džamāls Ēģiptes dialektā tiek izrunāts kā Gamāls, bet personas vārds Ahmads Džalabī Irākas dialektā tiek izrunāts kā Ahmeds Čelebī.
5.2. Lieka pieturzīme;
Tahar Ben Jelloun latviskojams kā Tāhars Ben Džellūns, nevis Bin Džellūns, kā pienāktos saskaņā ar vārda rakstību un izrunu arābu literārajā arābu valodā. Vēl viens piemērs ir Ēģiptes otrā prezidenta vārds, kas, saskaņā ar atveides noteikumiem, būtu jāraksta kā Džamāls Abdunnāsirs, taču jau iegājies un atpazīstams kā Gamāls Abdels Nāsirs.
6.4. Vārdu secība; 8. Tekstveide;
Arābu valodas patskaņu un līdzskaņu atveidojums ar latviešu valodas skaņām Arābu valodā ir trīs garie patskaņi – ā, ū un ī, trīs īsie patskaņi – a, u un i, kā arī divi divskaņi – au un ai, kuri arābu rakstībā tiek konsekventi apzīmēti ar tiem pašiem burtiem, taču to izruna mazliet mainās atkarībā no blakus esošajiem līdzskaņiem, it īpaši, dialektālajos variantos.
5.2. Lieka pieturzīme;
Līdzskanis ž, dž arābu literārajā arābu valodā tiek izrunāts kā dž, tādēļ ir ieteicams šis atveidojums ir ieteicams(izņemot retos gadījumus, kad tiek lietota vārda izruna Levantes dialektā, piemēram, Hāžo, vai Ēģiptes dialektā, kad to izrunā kā g, piemēram, Gamāls).
6.4. Vārdu secība; 8. Tekstveide;
Ja nav pieejama vārda rakstība arābu valodā, tad tas atveidojams no rakstības starpniekvalodā: kā Rašids.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.2. Mazvārdība;
Ja nav pieejama rakstība arābu valodā, ieteicams latviskeidot atkarībā no personas dzimuma kā Šaheds vai Šaheda.
7.3. Neiederīgs vārds;
Kleinhofa, I.ngrīda, Taivans, Leo. No arābu valodas aizgūto terminu latviskošana un lietojums.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Viņi izveidoja Latviešu literāro (jeb draugu) biedrību (1824), kas visau gadsimta garumāu bija nozīmīgs latviešu valodas un tautas kultūras izpētes centrs.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Tas ir pirmais tieši latviešu valodas problemātikai veltītais turpinājumizdevums. Autoru vidū īĪpaši minams Juris Bārs – pirmais latvietis, kas rakstījis par latviešu valodu.
7.1. Liekvārdība;
Viņš pirmais arī mēģināja lietot jauno – salīdzināmi vēsturisko – metodi gramatikas aprakstīšanā, radot savu „Formenlehre der lettischen Sprache in neuer Darstellung” (1848). 19. gs. piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija laiks, kad latviešu valodas izpēte un aprakstīšana ieguva modernu un zinātnisku pamatu.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Svarīgu vietua loma šai procesā ieņembija Rīgas Latviešu biedrībai (1868).
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Līdz ar skolu sistēmas nostiprināšanos 19. gs. septiņdesmitajos gados radāodas nepieciešamība pēc latviešu valodas gramatikas grāmatām pašiem latviešiem. Īpašua vietu šo grāmatua to vidū ieņemr Andreja Stērstes darbam „Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss” (1879–1880), kas ir pirmā latviski sarakstītā sistemātiskā latviešu valodas gramatika un gandrīz trīsdesmit gadus bijusi plašākā un labākā gramatika latviešu valodā.
6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Tā ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika, kas bija galvenā rokasgrāmata latviešu valodas apguvē līdz pat Otrajam pasaules karam. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sākās dialektu pētniecība, kurā iesaistījās arī latviešu valodnieki – Jānis Kauliņš, Juris Plāķis u. c. Nozīmīgāko darbu paveikuši Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu, 20. gs. sākumā apbraukādami daudzas Latvijas vietas, vācot izlokšņu materiālu. 20. gs. sākumā RLB Zinību komisija atkal atgriezās pie latviešu rakstības reformas problēmas. 1904. gadā izveidoja ZK Valodniecības nodaļu, bet 1908. gadā – īpašu Ortogrāfijas komisiju, kas tad arī izstrādāja jauno, vēl mūsdienās lietojamo, latviešu valodas ortogrāfiju, kuras praktiska ieviešana gan turpinājās vēl līdz gadsimta vidum.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Vitebskas guberņā starp 1865. un 1904. gadu bija aizliegts iespiest un izplatīt grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Jau 1903. gadā Pēterburgā notika neliela apspriede par latgaliešu rakstu valodas tālāko attīstību.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Tā kopā ar lībiešu-–vācu valodas vārdnīcu „Livisch-–deutsches und deutsch-–livisches Wörterbuch” iznāca 1861. gadā Pēterburgā. 20. gs. pirmajā gadu desmitā, neraugoties uz zināmiem ierobežojumiem no Krievijas varas iestāžu puses, latviešu valodniecība un latviešu rakstu valodas lietojums vērsās plašumā.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Līdz ar Latvijas Augstskolas (vēlāk – Universitātes) nodibināšanu (1919) tajā izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā darbu atrada vairums latviešu valodnieku – vispirms Ernests Blese, tad Jānis. Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Anna Ābele, Pēteris Ķiķauka un citi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Zinātnisku rakstu publikācijaiām radās speciāli izdevumi – „Latvijas Universitātes raksti”, „Filologu biedrības raksti”, „Ceļi”.
6.1. Saistāmība;