Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Tajā pašā laikā ir vārdi, kuriem priedēkļa pievienošana maina nozīmi, piemēram, vārdam rakstīt (‘veidot burtus ar rakstāmrīku’) pievienojot priedēkli pa-, vārds parakstīt nozīmē ne tikai “‘neilgu laiku, mazliet rakstīt”’, bet arī “‘ar savu parakstu apliecināt”’, tāpēc vārds parakstīt ir vārdnīcā. 6. tabulā ir apkopota statistika par biežāk sastopamajiem priedēkļiem.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Tabulā ir arī redzams, kāds ir burtu rangs, ieskaitot vārdus ar priedēkli, un kāds būtu burta rangs, ja netiktu skaitīti vārdi ar priedēkli.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Statistika liecina, ka tādu vārdu, kas sākas ar burtu p un kuru garums ir no 2 līdz 6 burtiem, ir mazāk nekā 10 % no kopējā vārdu apjoma šajā garumāšādu garuma vārdu kopējā apjoma, bet vārdu, kas sākas ar burtu p un kuru garums ir no 10 līdz 19 burtiem, ir vairāk nekā 15 %.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība; 6.4. Vārdu secība;
Salīdzinot iegūtos datus ar 20. gadsimtas. 60. un 70. gados veiktajiem pētījumiem, kuros sākumburtu lietojuma biežums noteikts nevis vārdu sarakstā, bet tekstos, kur iespējama vārdu atkārtošanās, jāsecina, ka vārdu sākumburtu lietojumā ir vērojamas atšķirības, piemēram, v, t, s, p, k (biežāk lietotie sākumburti dzejā un prozā (Лоренц, Несауле 1963; Лоренц, Несауле 1966); n, p, s, a, i (Кузина 1977, 98); p, s, a, i, k (Якубайтис 1964).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tā kā vienu un to pašu burtu var izmantot dažādu latviešu valodas skaņu atspoguļošanai, kā arī burts var būt burtu kopas sastāvdaļa, burtu un skaņu biežumu saraksts atšķiras, piemēram, i burts ir otrais biežāk lietotais gan LVK 2013, gan LVRK, savukārt skaņu biežuma sarakstā patskanis i ir tikai ceturtajā pozīcijā.
4.4. Cita vārdšķira;
To biežs lietojums vērojams arī 20. gadsimtas. 60. un 70. gadu tekstos.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Līga Romāne-Kalniņa, Indra Karapetjana Latvijas vValsts prezidentu retorika latviešu nācijas simts gados -– dialogs, argumentācija, pārliecināšana vai manipulācija?
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
Ievads Latvijas Valsts prezidenta institūcija tika nodibināta pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, proti -– 1922. gada 14. novembrī, kad Saeima ievēlēja Jāni Čaksti par pirmo Latvijas Valsts prezidentu.
1. Tehniskais noformējums;
Jāatzīmēuzsver, ka prezidenta institūcija nepastāvēja laika periodā no Ppadomju okupācijas 1940. gadā līdz 1993. gadam, kad par Latvijas vValsts prezidentu jau neatkarīgā valstī tika ievēlēts Guntis Ulmanis. 2019. gadā Egils Levits kļuva par desmito Latvijas Valsts prezidentu.
2.3. Sākumburti; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jāatzīmēuzsver arī, ka Latvijas vValsts prezidents tiek uzskatīts par vienu no valsts neatkarības simboliem.
2.3. Sākumburti; 7.3. Neiederīgs vārds;
Prezidentu runu mērķis dažādās situācijās var būt uzslavēt valsts iedzīvotāju un/vai politiķu labos darbus, atgādināt par notikumiem valsts vēsturē, kas kalpojuši kāpar mācība,u vai kas kalpo kā spēcīgi identitāti veidojoši elementi,veidojuši identitāti. Bieži dzirdamas uz nākotni tendēvērstas runas, kas atsevišķos gadījumos var saturēietvert manipulācijas, pārliecināšanas un argumentācijas elementus, ja prezidents, piemēram, vēlas pārliecināt tautu par valstij svarīgu kopējīgu lēmumu pieņemšanu.
3. Vārddarināšana; 6.5. Izteicēja izveide; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Politiskais diskurss, retorika, jeb rētorika un prezidentu runas Jēdziens “retorika” ir tikpat izplūdis kā jēdzieni diskurss, ideoloģija, vai identitāte, un mūsdienās arī tieši tikpat populārs – īpaši ar nozīmi “‘runas, runāšana, izteikumu saturiskais un stilistiskais raksturojums”’ (Rūmniece, Rotkale 2020, 10).
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 5.2. Lieka pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Aristotelim “rēretorika” ir “„runas māksla” vai “„māksla pārliecināt” klausītāju ar loģiskiem argumentiem (Aristotle 1959).
1. Tehniskais noformējums; 2.1. Vārdu pareizrakstība;
Ja divi pirmie retorikas lietojuma veidi var tikir uzskatītāmi par skaidri definētiem, tad divi pēdējie pelnījuši plašāku skaidrojumu, norādot, ka retorika nav diskurss un nav valoda, un arī diskurss nav valoda per se.
6.5. Izteicēja izveide;
Diskurss ir kādai konkrētai sabiedrības daļai vai vienotai grupai piederošaraksturīgs valodas lietojuma kopums konkrētā kontekstā un situācijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Diskurss veido sociālo realitāti, piemēram, politiskais diskurss Latvijas valsts neatkarības laikā veidojis spēcīgu kolektīvo atmiņu un piederības sajūtu “„zemei, kurā dzīvojuši mūsu tēvi, un kuru izcīnījuši un atguvuši mūsu tēvu tēvi, un kuru mums ir pienākums sargāt un attīstīt” (president.lv), t. Taču arī sociālā realitāte veido diskursu, jo sabiedrībai aktuālas tēmas un problēmas ieņem vadošgalveno vietu varas diskursosā, kā, piemēram, politiskajā vai mediju diskursā.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds;
Visbeidzot, retorika ir diskursa daļa, kas pieder kādam konkrētam cilvēkam vai cilvēku grupai, kuru ieņemamais amats saistīts ar varas pozīciju un kuru galvenais mērķis ir uzrunāt un tieši vai netieši ietekmēt lielu cilvēku skaitu. Šeit visbiežāk tiek runāts par politisko vai prezidentu retoriku, kas sevī ietver runas, debates, oficiālās un publiskās diskusijas un paziņojumus, taču uzsvars visbiežāk tiek likts uz runām kā retorikas galveno sastāvdaļu.
7.1. Liekvārdība;
Džons Vilsons (John Wilson 2015) uzskata, ka prezidentu valodas lietojums nevar tikt klasificēts kategorijā politiskais diskurss un pat ne kategorijā politiskā retorika, jo pēc savas būtības tās mērķis nav argumentācija vai pārliecināšana, bet drīzāk dialogs ar tautu (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība;
Var piekrist šim pētnieka secinājumam, pieminotņemot vērā, ka tradicionāli prezidenta funkcijas ir reprezentatīvas un nav tiešā veidā saistītas ar kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, kā tas ir, piemēram, politiskoajām partijām, kuru mērķis ir panākt sev tīkamu tautas balsojumu.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Tomēr arī prezidentu diskursā jāvērtē konteksts, proti, attiecīgās runas laiks vēsturiskā aspektā, vieta, mērķa auditorija un viņutās vēlmes, prezidenta piederība vai nepiederība pie kādais konkrētais politiskaiās partijais vai ideoloģijais, kā arī paša prezidenta personība. Attiecīgi, tTā kā prezidents pēc būtības ir politiska persona jeb politiķis, prezidentu runas pieder pie politiskamā diskursam. Vērtējot toNosakot, vai prezidenta runā irsaskatāma manipulācija, argumentācija, pārliecināšana, vai arī tas ir vienkārši dialogs ar tautu, jāvērtē arī attiecīgo runu konteksts un to ietekmējošie faktorifaktori, kas to ietekmē.
3. Vārddarināšana; 5.2. Lieka pieturzīme; 6.1. Saistāmība; 6.4. Vārdu secība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;