Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Kāpēc vietējās varas rīkojumi, kuri pat nebija pienācīgi formulēti, bieži izteikti mutiski, retāk rakstiski, turklāt kas tā arī netika līdz galam imperatoru izsludināti kā likums, vispār tika plānoti un virzīti?
7.2. Mazvārdība;
Ko impērijas administrācija un tai palīdzējušie tā laikmeta filologi slavofili zināja par baltu tautām, un vai gadījumā (to rāda spiediens uz G. fon Manteifeli atteikties no nodoma izdot „lietuviešu” grāmatas) netika jaukti Vitebskas guberņas (Latgales vēsturiskajās robežās) latvieši ar lietuviešiem – ne tikai vienas katoļu konfesijas, bet arī līdzīgās valodas dēļ, ko varēja ietekmēt nepilnīga tā laikmeta baltu valodu izpēte šajā laikmetā? Šādi jautājumi ir radušies, pētot šo tēmu, taču atbildes, daudzas no kurām daudzas būtu negatīvas, iederētos plašākā publikācijā – tās atklātu visai paradoksālas 19. gs.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Paplašinoties un sasniedzot maksimālos apmērus, Krievijas iImpērija visu 19. gs. nespēja absorbēt anektēto nomaļu sabiedriskās iekārtas un valstiskuma paliekas.
2.3. Sākumburti;
Aleksandravičius, Kulakauskas 1996, 53–95): piemēram, Katrīna II (1762–1796) to iekļaušanu impērijā uzskatīja par atgūto Kijevas Krievzemes mantojumu, Pāvela I īsā valdīšanas laikā (1796–1801) bija radusies ideja par Polijas–Lietuvas atjaunošanu, samērā liberāls bijis arī Rrietumu ideju pārņemtais Aleksandrs I (1801–1825).
2.3. Sākumburti;
Nikolaja I laikā no atmiņas bijtika mēģināts dzēst arī Lietuvas vārdu, to nomainot pret nosaukumiem Rietumu, Ziemeļrietumu guberņas, un, balstoties uz Osipa Senkovska un Nikolaja Ustrjalova darbiem, izplatīts priekštats par Lietuvas Lielkņazisti kā krievu valsti (Rietumu Krievzemi), kurā lietuvieši veidojuši minoritāti, līdz ar to viņi ir nolemti pārkrievošanai.
6.5. Izteicēja izveide;
Zīmīgi ir tas, ka nākamais Krievijas valdnieks Aleksandrs II (1855–1881) sākotnēji bijais pretstats savam tēvam un noskaņots ļoti demokrātiski: atcēla dzimtbūšanu (1861), amnestēja politiskos oponentus.
6.5. Izteicēja izveide;
Viņa ieceltajam liberālim Viļņas ģenerālgubernatoram Vladimiram Nazimovam 1862. gadā bija radusies ideja bijušagrākās Lietuvas teritorijā dibināt 1000 skolu, lai valdība varētu veicināt lietuviešu un baltkrievu nacionālo atmodu (tiesa, pret šo ideju iestājies iekšlietu ministrs P. Valujevs).
7.3. Neiederīgs vārds;
Taču visu, arī valsts politiku attiecībā pret, kas saistīta ar minoritātēm, kardināli mainīja 1863. gada poļu un lietuviešu sacelšanās. Šajā laikā, piedaloties jaunieceltajam ģenerālgubernatoram M. Muravjovam, arī izlemts veikt būtisku gadsimtiem ilgušās Polijas un Lietuvas ūnijas atdalīšanas operāciju, nostumjot otrajā plānā pārpoļojušos Lietuvas muižniekus otrajā plānā un veicinot lietuviešu zemnieku nacionālo atmodu.
6.6. Dalījums teikumos; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zemnieki tika uzskatīti par lojālu un Krievijas valstij viegli pakļaujamu spēku, jo bija konstatēts, ka dumpī viņi glužīsti netika piedalījušies.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Iepazīstoties ar viņa darbiem (piemēram, Giļferding 1868, 363–385), jāatzīst, ka viņa zināšanas par tā laika lietuviešu un latviešu tautas uzbūvi, kultūras mantojumu, rakstniecību, pat valodniecības pētījumiem bijušas (un savā ziņā pat no mūsdienu viedokļa ir) modernas: viņš precīzi varēja raksturot lietuviešu un latviešu atšķirības, zināja arī baltkrievu un lietuviešu etnisko zemju robežas (kuras, starp citu, tikai nupat, 19. gs. 50. gados, atklāja Krievijas armijas Ģenerālštābа izlūkdienests (Komzolova 2005, 107–130) – t). Tas bija novatoriski, jo līdz tam nereti visus Žečpospolitas vai Lietuvas Lielkņazistes daļas iedzīvotājus – vai tie būtu baltiskas (lietuviešus, Latgales latviešus), vai slāviskas izcelsmes (baltkrievus) – mēdza uzskatīt par vienu kopumu, ko vienoja piederība vienai bijušās valsts daļai.
6.6. Dalījums teikumos; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Tātad tā laikmeta filoloģijas pētījumu līmenis it kā būtu ļāvis meklēt precīzāku, izsmalcinātāku argumentāciju pāriešanai uz krievu valodas alfabētu, bet stabilitātes labad tas vienkārši vairs nav bijis vajadzīgnepieciešams.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Taču jau ar pirmajiem samērā pielaidīgā un demokrātiskāa Nikolaja II (1894–1917) valdīšanas gadiem (to sākumu iezīmē neliels atkusnis 1894. gadā) drukas aizlieguma nosacījumi kļuvuši maigāki un pēc 10 gadiem (1904) tie tika atcelti.
7.2. Mazvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Tā kā ne tikai profesionāliem žurnālistiem un citiem valodas meistariem, kurus ir uzskaitīminējis Jānis Rozenbergs (Rozenbergs 1995, 69–70), bet arī pārējiem sabiedrības locekļiem kā intervijasu sniedzējiem var būt iespēja runāt televīzijas vai radio ēterā, ir nepieciešams pievērst uzmanību sarunvalodas normai, lai aicinātu lasītājus pārdomāt, kurās runas situācijās kuras valodas normas darbojas.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;
Minētajā vārdnīcā ievietotais termins valodas norma ir skaidrots šādi: „Daudzfunkcionālajā tautas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, dabiski izveidojušās un tradicionāli nostiprinājušās valodas likumības, kas pastāv visos nacionālās valodas paveidos, piemēram., dialekta norma.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Taču minētajā leksikogrāfiskajā avotā ir ietverts termins lietojuma paradums ‘ūzusa’ nozīmē (VPSV 2007, 216).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Plašāk šis jautājums ir apskatīts raksta autores grāmatā „Ikdienas saziņa: vienkāršs teikums latviešu sarunvalodā” (Lauze 2004, 10–11).
7.2. Mazvārdība;
Buša atzinumā: „Izņēmuma gadījumos ir novērots, ka daži cilvēki neprot lietot ikdienas runu. Šo fenomenu var izskaidrot ar īpašām rakstura iezīmēm vai ar ilgstošu profesionālu paradumu lietot tikai kodificēto valodu (tas raksturīgs, piemēram., dažiem skolotājiem).” (Bušs 1984, 25–26) Var pievienoties sociolingvistes Mirjamas Meijerhofas (Miriam Meyerhoff) piedāvātajam šķīrumam, ka noteiktam valodas variantam runātāja apziņā var būt atklāts (angl.ļu overt) prestižs vai slēpts (angl.ļu covert) prestižs (Meyerhoff 2011, 41–42).
2.2. Saīsinājuma izveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Piemēram, pa radio reklamējot iespēju iegādāties transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) polisi bankā, vīrietis saka: Agrāk izdzirdot [automašīnas straujas bremzēšanas skaņa], pirmā doma bija – nu tā, nākamo mēnesi varēšu braukt ar sabiedrisko. (LR 1 2013. gada jūlijā) Mutvārdu izteikumā lietotais darbības vārds izdzirdēt ir pārejošs, tāpēc pilnai informācijas nodošanai to būtu nepieciešams papildināt ar lietvārdu akuzatīvā, kas izteiktu objekta nozīmi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
No vienas puses, ikdienas saziņā, it īpaši emocionāli sakāpinātās runas situācijās, mēdz gadīties, ka sarunas partneris pārņem iniciatīvu savās rokās un uzsāk runas gājienu, neļaudams otram izteikt domu līdz galam.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Var piekrist abām autorēm, ka ikdienas saziņā vietniekvārdu tas, tā plaši izmanto, lai „pastiprinātu sekojošu zināmu nojēgumu” (Ozola 2006, 85) un lai palīdzētu „aktualizēt teksta autoram svarīgu informāciju” (Kalnača 2011, 35). Manuprāt, var uzdrošināties apgalvoTāpēc var uzskatīt, ka šādos norādāmā vietniekvārda lietojuma gadījumos ir saskatāvērojama viena no sarunvalodas normas izpausmēm sintaksē, kas regulāri atkārtojas daudzos piemēros.: Runas situācija viesībās, kur pie neliela galda sasēdušies daudz ciemiņu.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;