Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Terminu saskaņošanas tabulā var norādīt terminus, atsevišķus teikumus vai vietas tekstā, kuru atveide būtu jāpārskata vai jāprecizē, ja eksperti to uzskata par būtisku un nepieciešamu.
7.1. Liekvārdība;
No daudzajām pēdējo divdesmit gadu drukas aizliegumam veltītajām zinātniskajām monogrāfijām, kolektīvajiem pētījumiem, rakstu krājumiem Lietuvā (piemēram, Merkys 1994; Vėbra 1996; Aleksandravičius, Kulakauskas 1996; RDM 2004; IPLP 2005; Subačius 2011) un Latvijā (RK 1944; Jūrdžs 1999; Latgale 2003) var secināt, ka tēma ir atspoguļota ļoti dziļi un plaši, šķiet, par to gandrīz vai neiespējamsi pateikt kaut ko jaunu.
3. Vārddarināšana; 4.3. Īpašības vārds; 7.2. Mazvārdība;
Tomēr faktu kopums par šo laikmetu ļauj aptvert kopējo ainavu, kas patiesi bijusi smalkāka, nekā varētu likties no pirmā acu skatiena, un Lietuvā mazliet citāda nekā Latgalē – tas sniedz pamatu jaunām interpretācijām.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Taču 1864. gada 5. (17.) jūnijā M. Muravjovs, jau turēdams rokās pirmo kirilicā pārveidotu lietuviešu mācību grāmatu, parakstījis ar Sanktpēterburgas priekšniecību saskaņoto aizrādījumu Nr. 281, kas adresēts Viļņas Cenzūras komitejai: „Nosūtu lietuviešu ābeces eksemplāru, kas drukāts krievu burtiem, un iesaku kopš šī laika ievērot noteikumu: neatļaut drukāt nevienu lietuviešu ābeci, kas rakstīta ar poļu burtiem, un atļaut drukāt tikai tad, kad tās tiks pārrakstītas krievu burtiem saskaņā ar pievienoto paraugu.” (oriģināls: EAIS 1864; Merkys 1994, 6). Pirms un pēc tam bijuši arī citi administratīvie rīkojumi, mutiskie aizrādījumi (piemēram, ne tikai par mācību grāmatu, bet arī par visu lietuviešu, žemaišu un latviešu grāmatu izdošanu kirilicā), taču tieši minētā dokumenta datumu Lietuvā mēdz uzskatīt par drukas aizlieguma sākumu.
5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Ievērojot to, ka Viļņas ģenerālgubernatoram (attiecīgi arī Viļņas Cenzūras komitejai) bija pakļauta arī Vitebskas guberņa (1851. gadā bija šeit bija iecelts speciālais cenzors (Zagornov 1997, 17)), drukas aizlieguma sākumu 1864. gada vidū formāli un, kā rāda vēlākie 1871. gada notikumi, pilnīgi pamatoti iespējams attiecināt arī uz Latgali.
7.1. Liekvārdība;
No minētā rīkojuma teksta var saprast, ka tas tieši attiecināts uz sešām Ziemeļrietumu apgabala guberņām: Viļņas, Kauņas, Grodņas, Vitebskas, Minskas, un Mogiļevas, taču 75 eksemplāri izsūtīti visiem Krievijas Eiropas daļas gubernatoriem.
7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuviešu historiogrāfijā ir bijušas diskusijas, vai šis dokuments bija spēkā tikai minētajā apgabalā, visā Krievijas iImpērijā vai tās Eiropas daļā (vispārpieņemtais viedoklis ir pēdējais: Merkys 1994, 7; Vėbra 1996, 32, 34).
2.3. Sākumburti;
Tas jau sākotnēji bija spēkā arī ārpus Ziemeļrietumu apgabala (piemēram, Polijas Karalistē), bet, šķiet, uz to uzreiz nereaģēja varas iestādes trijās Baltijas guberņās, un tas ļāva Gustavam fon Manteifelim līdz pat 1870. gadam ārpus Ziemeļrietumu apgabala robežām izdot grāmatas latgaliešu rakstu valodā, no kurām īpaši pieminams pirmais regulārais izdevums „Inflantuziemies łajkagromota aba kalenders.. [..uz 1862 –..1871 godu]”. 1871. gada janvārī Vitebskas guberņas tirgotājiem „lietuviešu” grāmatas sāka konfiscēt, saistībaā ar to arestēja Tērbatas izdevēju Heinriku Lākmani (Laakmann), un galu galā arī pats Manteifelis bija spiests parakstīt un caur Vitebskas gubernatoru Frīdrihu Voldemāru fon Lizanderu (Friedrich Woldemar von Lysander) uz Sanktpēterburgu nosūtīt solījumu, ka vairs nekad nerakstīs nevienu „leitisku grāmatu poliskiem burtiem”.
6.1. Saistāmība;
Piemēram, apzinoties vai neapzinoties M. Apeļs savā grāmatā „Latgalīšu literaturas vēsture” (1935, 26) norāda, ka 1871. g.adā nāca Muravjova rīkojums, ar kuru tika aizliegts drukāt grāmatas latgaliešiem latīņu burtiem.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Taču tā bijusi tikai nokavēti adresātuadresātu nokavēti sasniegusī Muravjova pavēle – pats ģenerālgubernators bija miris jau 1866. gadā!
6.4. Vārdu secība;
Pēc 1865. gada 23. septembra P. Valujeva cirkulāra noskaidrojies, ka tas nav ticis izsludināts, tāpēc nedarbojas valsts iestādēs.
6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība;
Ja līdz šim tās tika atņemtas, tad ar 1870. gada beigās pieņemto rīkojumu bija atļauts ievest un turēt lūgšanu grāmatas tikai personīgiskām vajadzībām.
3. Vārddarināšana;
Viens no veidiem, kā oficiāli apiet rīkojumus, bijusi– pāriešana uz citiem šriftiem.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuviešu inteliģence, izmantojot pretrunas varas lēmumos, un argumentējot, kaus par aizliegumsa attiecināmsšanu tikai uz latīņu-poļu burtiem, panāca, laika no 1876.– gada līdz 1879. gadāam Sanktpēterburgā, Jelgavā un Viļņā vairākos desmitos tūkstošu eksemplāru tiktu oficiāli nodrukātas četras grāmatas un kalendārs (divi no šiem izdevumiem nebija reliģiskā satura).
8. Tekstveide;
Arī 1880. gadā ar īpašu cara piekrišanu Zinātņu akadēmija saņēma izglītības ministra atļauju tīrikai zinātniskiem nolūkiem un ierobežotam lasītāju lokam drukāt darbus, kas veidoti pēc A. Šleihera modificētās latīņu ortogrāfijas (tā nebija zaudējusi spēku līdz aizlieguma beigām,: tika izdoti dziesmu krājumi, vārdnīcas daļa, daiļliteratūras fragmenti un hrestomātija).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Interesants fakts, kas saistīts ar pirmo drukāto lietuviešu–-latviešu leksikogrāfijas darbu, – tieši tajā pašā gadā Rīgā un Sanktpēterburgā sāka izplatīt Tilzītē (Vācija) izdoto Mīkola Miežiņa (Mykolas Miežinis) „Leišu-latviešu-poļu-krievu vārdnīcu”.
1. Tehniskais noformējums;
Sarakste starp izdevumu recenzējošām vietējās varas iestādēm ieilga, tika konstatēts, ka pārdošanu fiziski apturēt nav iespējams, un, tā kā saturisku iebildumu nebija, izņēmuma kārtā tika atļauts izplatīt šo darbu (Vėbra, 1996, 201–202). Šis gadījums vairoja lietuviešu cerību, ka drukas aizliegums tiks atcelts. Šāda rīcība un lēmumu nekonsekvence diezgan agri sāka raisīt pat augstāko cara administrācijas pārstāvju neticību aizlieguma panākumiem, piemēram, jau 1877. gadā Kauņas gubernators Pjotrs Baziļevskis atskaitē paziņoja, ka „grāfa Muravjova mēģinājums ieviest krievu burtus lietuviešu valodā ir nenav izdevies”, un ierosināja atļaut iespiest grāmatas ar latīņu burtiem (Vėbra, 1996, 18).
1. Tehniskais noformējums; 6.5. Izteicēja izveide;
Viņuprāt, galvenais neveiksmes iemesls – katoļu garīdzniecība (tā slepus aizliegusi lietot izdevumus ar krievu burtiem un organizējusi to drukāšanu ārpus Lietuvas), retāk pieminēta vietējā muižniecība vai lietuviešu tautiskās savdabības aizstāvji (Vėbra, 1996, 23).
1. Tehniskais noformējums;
Tomēr galvenais iemesls, kuršas drukas aizliegumu Lietuvā padarīja pēc būtības neīstenojamu, bija Mazās Lietuvas klātbūtne un zemākā lietuviešu tautas slāņa – zemnieku – pašapziņas pieaugums.
7.3. Neiederīgs vārds;
Mazā Lietuva ir kultūrvēsturiskais novads ārpus senajām Lietuvas etniskajām zemēm – senprūšu zemju austrumu daļa, ko, sākot ar 14. gs. beigām, intensīvi kolonizēja migranti no Lietuvas.
6.1. Saistāmība;