Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Turklāt labs palīgs gramatikas lietotājiem ir „Alfabētiskais jēdzienu rādītājs”, kurā apkopoti vairāki simti gramatikā lietotieo jēdzieniu un pievienotas lappušu norādes, kur tos atrast (LVG 2013, 984–1020). Šī raksta mērķis ir raksturot jaunās „Latviešu valodas gramatikas” morfoloģijas daļu, akcentējot šīs daļas satura saistību ar valodas praksi, kā arī sniegt ieskatu dažu problemātisku jautājumu un tēmu risinājumos, tādējādi preventīvi atbildot uz iespējamiem gramatikas lietotāju jautājumiem un kliedējot dažu labu neskaidrību, kas, iespējams, varētu rasties. „Latviešu valodas gramatika” ir izstrādāta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā, tās autori ir trīspadsmit valodnieki, dažādu augstskolu mācībspēki un zinātnisku institūciju pētnieki.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība;
Ir gaidāms, un tas ir gluži dabiski, ka jaunā gramatika tiks salīdzināta ar savu pusgadsimtu veco priekšteci, Rūdolfa Grabja redakcijā izstrādāto „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatiku” (MLLVG), un tiks vērtēta gan no teorētiskā un zinātniskā viedokļa, gan arī citos aspektos, un tas arī ir saprotams, jo pēckara latviešu valodnieku paaudzei MLLVG ir kļuvusi gandrīz vai par tādu kā kanonu.
7.2. Mazvārdība;
Tā kā gramatikas autori pārstāv dažādas lingvistiskās skolas un uzskatus, teorētiskās bāzes izmantojumā ir jūtamas atšķirības: dažādās morfoloģijas daļās un nodaļās ārzemju teoriju īpatsvars ir dažāds.
7.1. Liekvārdība;
Terminu izvēlē bija svarīgi divi galvenie principi: no vienas puses, jānodrošina sasaiste ar MLLVG un citām līdzšinējām latviešu valodas gramatikām, lietojot sabiedrībā aprobētus un pazīstamus lingvistiskos terminus, no otras puses, izmantojot citu valodu teorētiskos pētījumus un modernas valodniecības atziņas, gramatikas atsevišķās nodaļās ir izmantoti līdz šim latviešu valodniecībā maz lietoti un maz pazīstami termini, piem.ēram, dažās nodaļās par darbības vārdu (LVG 2013, 498–502; 511– 514).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 7.1. Liekvārdība;
Jāatzīst, ka morfoloģijas parādību aprakstā pilnīga norobežošanās no valodas vēstures tomēr nav bijusi iespējama, bet balstīšanās uz vēstures faktiem dažādās nodaļās ir dažādatšķirīgā pakāpē atkarībā no apskatāmā jautājuma un arī no nodaļas autoru viedokļa un zinātniskās pārliecības.
7.3. Neiederīgs vārds;
Arī darbības vārdu laika formu un konjugāciju aprakstos var saskatīt vēsturisku pieeju (LVG 2013, 472– 473; 545– 548).
1. Tehniskais noformējums;
Autoru kā radošu personību noteiktas atšķirības izpaužas arī morfoloģijas daļu tekstveidē: atšķiras autoru stils, teorijas izklāsta paņēmieni, apraksta veids u.  tml. Kā vērtēt šādu dažādību?
1. Tehniskais noformējums;
Ir pieņemts, ka gramatikā var atrast atbildes uz visiem problēmjautājumiem un norādes, ko valodas lietotāji „drīkst” un ko „nedrīkst”, kas ir „pareizs” un kas „nepareizs”. Šajā ziņā jaunās gramatikas morfoloģijas daļa, iespējams, var sagādāt vilšanos, jo daudzos problēmgadījumos nav dots viens noteikts risinājums vai viena atbilde. Šāda pieeja jau noteikta gramatikas koncepcijā, akcentējot, ka zinātniskās gramatikas prioritāte nav normatīvais aspekts: „Kopumā jaunajai latviešu valodas zinātniskajai gramatikai ir nosacīti normatīvs raksturs, proti, normu noteikšana nav šīs gramatikas pašmērķis vai galvenais uzdevums. [..] gramatikā tiek iezīmētas normu pārmaiņas vai to attīstības tendences.” (Koncepcija 2008, 14–15) Valodas normatīvajāu sakarā morfoloģijas daļā daudzu tēmu aprakstosizklāstā ir atspoguļota reālā situācija pašreizējā latviešu valodas funkcionēšanas periodā – gramatisko formu svārstības un gramatisko variantu lietošanas iespējas.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jaunās gramatikas teorijā šīs parādības ir analizētas, un pamatoti pieļauta iespēja atsevišķos gadījumos lietot formas kā ar noteiktajām, tā ar nenoteiktajām galotnēm, īpaši locījumos, kuros ir tā saucamās garās jeb paplašinātās noteiktās galotnes, jo teksti ar šādām īpašības vārdu vai divdabju vārdformām mēdz būt smagnēji un stilistiski neveikli (LVG 2013, 397–402).
4.3. Īpašības vārds;
Daudzi līdz šim tā saucamie īstie vienskaitlinieki arvien biežāk tiek lietoti arī daudzskaitlī (piem.ēram, riski, naudas, rīcības, izglītības, pieredzes, politikas u.  c.), un otrādi – ierasto daudzskaitlinieku vietā ieviešas šo vārdu vienskaitļa formas (piem.ēram, vecāks ‘tēvs vai māte’, debate, baža).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Valodas kultūras aspektā šīs formas var vērtēt dažādi, bet ar tām ir jārēķināskritiski, bet ikdienas saziņā tās funkcionē, un gramatikā Ttās nav ignorētas.
2.3. Sākumburti; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tradicionālo robežu zudums starp vienskaitlinieku un daudzskaitlinieku grupām uzskatāmi liecina, ka gramatisko formu sistēma nav nemainīga, un šo mainīgumu ietekmē dažādi faktori: vārdu nozīmju maiņa, valodas lietotāju loģika un valodas izjūta, analoģijas princips, kā arī dažādi ekstralingvistiski faktori (LVG 2013, 337–343).
7.2. Mazvārdība; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
Gramatisko formu svārstības atspoguļotas arī lietvārdu dzimtes un deklināciju aprakstos. (LVG 2013, 336; 360–361). Šajā sakarāTādējādi gribas pieminēt vairākus gadu desmitus garās debates par lietvārda sāls dzimti.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kaut par normu tika noteikta vīriešu dzimte jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, valodas praksē šis lietvārds joprojām funkcionē arī sieviešu dzimtē (piem.ēram, smalka sāls, vārāmā sāls).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Jaunā gramatika, ņemot vērā ilgstošā periodā izveidojušos situāciju, pieļauj šī lietvārda dzimtes izvēles brīvību (LVG 2013, 336–337). VRaksturojot vietniekvārdu sakarā, interesanti pieminēt trešās personas vietniekvārdu viņš, viņa līdz šim tradicionālās normas prasību attiecināt tos tikai uz dzīvām būtnēm.
6.2. Savrupinājumi; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tā, piemēram, atgriezenisko darbības vārdu semantisko grupu aprakstā analizētas tādas atgriezenisko darbības vārdu konstrukcijas, kā, piem.ēram, diski pārdodas, māja ceļas, vārdi uzrakstījās, mums gulējās labi u.  c., uzsverot, ka literārajā valodā tās nav vēlamas (LVG 2013, 514–515).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Lietvārdu deklināciju aprakstā norādīts uz tādu valodas praksē izplatītu, bet nevēlamu parādību kā deklināciju jaukšana lietvārdiem ar -eris/-ers, piem.ēram, dispečers – dispečeris, dizainers – dizaineris, spīkers – spīkeris (LVG 2013, 360–361).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Darbības vārda izteiksmju aprakstā ir akcentēta izteiksmju loma tādu semantisku kategoriju kā modalitāte un evidencialitāte izteikšanā (LVG 2013, 498–502).
1. Tehniskais noformējums;
Un, tTātad, 1998. gadā iedzīvotāju reģistrā bija iekļauti 69600 Jāņi (skaitļi izmantotajā publikācijā noapaļoti līdz simtiem), vairāk nekā trīsreiz (!) apsteidzot 20. gadsimta otru populārāko latviešu vīriešu vārdu Andris (21700); savukārt nesalīdzināmi mazāka ir sastopamības biežuma starpība starp otro un trešo populārāko vārdu (trešais ir Juris – 19400).
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Jāpiemin vēl būtu arī ceturtais populārākais – Edgars (14800), šī vārda iecienītība vairāk saistās ar 20. gs. pēdējo ceturksni (Edgars bijis otrais populārākais – protams, aiz Jāņa – 20. gs. 80. gados (Štrodahs 1999b), trešais populārākais 1998. gadā dzimušajiem (Eņģele 1999), nav zaudējis savu prestižu arī 21. gs.).
5.3. Pieturzīmes trūkums;