Bet varam pāršķirstīt daudzas lappuses, kamērlīdz atradīsim mums zināmu vai saprotamu dzimtās valodas vārdu.
7.3. Neiederīgs vārds;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Tur ir leksika no izloksnēm, senajiem tekstiem – daudz vārdu, kurus esam aizmirsuši. Bet iIzglītotam cilvēkam pietiek ar apmēram 10desmit tūkstošiem vārdu, savukārt ikdienā iztiekam ar 3trim tūkstošiem.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Tātad mēs pazīstam ap 2 % vārdu no “„Lietuviešu valodas vārdnīcas”, bet tas nenozīmē, ka lietuviešu valoda iznīkst.
1. Tehniskais noformējums;
|
Valodas sienas izjuktu tad, ja izšķīstu vārdus savienojošie valodas slāņi:tie valodas slāņi, kas vārdus savieno, – skaņas, galotnes, to izkārtojums.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kā raksta beigās secina GĢ. Subačus, lietuviešu valoda neatbilst nevienam no trijiem valodas iznīkšanas tipiem.
2.4. Īpašvārdu atveide;
|
Tā ir viena no dzīvīgākajām valodām gan Eiropā, gan pasaulē, tās izzušana nav paredzēta arī pēc simt gadiem, ja nu vienīgi iejauktos kāds forsmažors: pasaules karš, Tobas vulkāns vai Čiksulubas asteroīds.
7.2. Mazvārdība;
|
Patiesībā valodas sienas neizjuktu pat arī tad, ja izšķīstu skaņas, galotnes, un to izkārtojums – tas būtu jauns veidols, nevis nāve. Тaču tā noteikti iestātos tādaā gadījumā, ja mājas iedzīvotājiem (runātājiem) kļūtu neomulīgi un rastos vēlme vai nepieciešamība iekārtoties citā mājoklī, bet vecais būtu pamests – vairs pat nav vairs svarīgi, kādsā stāvokliī tas bijis aiziešanas brīdī.
2.3. Sākumburti;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
9.1. Neuzmanības kļūda;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Kāpēc, lai tā notiktu – valodas māja nedroša, pārāk šaura, neērta?
5.2. Lieka pieturzīme;
|
Runājot par nedrošību, jāpiemin vienkāds riska faktors, kuršas mūsdienās ir gandrīz nenovēršams un kļuvis par konstrukcijas nepilnību.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Pirmkārt, dialekti ir savdabīgie seno valodu turpinājumi, un izlokšņu īpatnību izzušana nozīmē arī šo turpinājumu beigas.
4.3. Īpašības vārds;
|
Daudzasu senāso baltu ciltisšu izmiršana beidz mirtas 21. gadsimtā. Ar bBioloģijas terminiemos runājot, augu daudzveidība ir zudusi.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Otrkārt, ja ievērosim topaturot prātā, ka atklājumi valodniecībā mēdz balstīties uz likumsakarībām dabas zinībās (A.piemēram, Augusta Šleihera izmantotais ģenealoģiskais valodu koks, pēc izotermu principa A.ugusta Bīlenšteina izgudrotais izoglosas jēdziens), var mēģināt šo situāciju izskaidrot ar īpatnībām dabā: “ – „ja tiek vienādoti dzīvo organismu dzīves apstākļi (zemes kultivēšana, nosusināšana, monokultūras), neatgriezeniski samazinās sugu skaits un populāciju ģenētiskā daudzveidība, t. i., samazinās ekosistēmas stabilitāte un rezistence pret dažu tās sugu nekontrolējamu ietekmi (kaitēkļi un slimības)” (sk. Letonika 2005).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
4.2. Darbības vārds;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Pretējā gadījumā vājākās sugas var vieglāk izstumt spēcīgākie (piemēram, invazīvie) augi. Līdzību vVar saskatīt arīlīdzību ar valodām: to valodu, kurai nav vairs nav strukturētu reģionālo paveidu, noteiktos kritiskajos brīžos vieglāk varētu nomainīt agresīvākāa un lielākāa valoda.
4.3. Īpašības vārds;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
|
Mazai valodai tas ir kā glābšanas riņķis vai iztrūkustošais ūdens necaurlaidīgais bloks “„Titānikam”.
3. Vārddarināšana;
4.2. Darbības vārds;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Lietuviešu valodai dažādos vēsturiskajos laikos ir bijušas pat piecas rakstu valodas, no tām 16. gs.adsimta beigās un 17. gs.adsimtā paralēli pastāvējušas un konkurējušas veselas trīs: 1) Prūsijas Hhercogistē – Mazās Lietuvas rakstu valoda, kurai sākotnēji bez rietumaukštaišu īpatnībām bija raksturīgs arī žemaišu dialekta piejaukums, taču apmēram no 17. gs.adsimta vidus par normu kļuvis dialekts, kas vistuvāk atbilst mūsdienu rietumaukštaišu Kauņas izloksnei; 2) Lietuvas Dižkunigaitijā – “„žemaišu” rakstu valoda, kas patiesībā balstīta nevis uz žemaišu, bet pašā Lietuvas centrā esošās rietumaukštaišu dialekta Šauļu izloksnes īpatnībām (nosaukums radies tāpēc, ka reģions atradās Žemaitijas kunigaitijas austrumos); 3) arī Lietuvas Dižkunigaitijā – “„lietuviešu” rakstu valoda, kas pārstāvēja Viļņas un tās apkārtnes lietuviešu valodu un atspoguļo austrumaukštaišu Viļņas izloksnes īpatnības.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
2.3. Sākumburti;
4.3. Īpašības vārds;
7.1. Liekvārdība;
|
Var uzskatīt, ka tajā laikā lietuviešu etniskais areāls abās valstīs piedzīvoja lielāku vai mazāku kultūras uzplaukumu, savus zelta laikus, kurus pat būtu iespējams sastatīt ar mūsdienu situāciju.
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
|
Taču Lietuvas Dižkunigaitijā grāmatu izdevniecībošana augstā līmenī noturējās vien apmēramtikai sešdesmit septiņdesmit gadu līdz 1655. gada katastrofai, kad daļu etniskās Lietuvas un grāmatu izdevniecībošanas centru Viļņu pirmoreiz uz sešiem gadiem okupēja Maskavas karaspēks, pilsēta tika izlaupīta, iedzīvotāji noslepkavoti, turklāt cilvēkus daudzviet bija iznīcinājis arī mēris. LDK “ž„Žemaišu” un Viļņas rakstu valodas varianti vairs netika kopti un arī neatguvās, lēnām noiznīka, tam sekoja lietuviskās apziņas lejupslīdes gadi, publiskajā sfērā ieviesās poļu valoda.
3. Vārddarināšana;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Savukārt Prūsijas lietuviešu valoda turpināja attīstījāties vienmērīgi.
4.2. Darbības vārds;
|
Taču ap laiku, kad noiznīka šīs divas rakstu valodas, LDKietuvas Dižkunigaitijā parādījās jauns – trešais – lokalizētais rakstu valodas variants, kas bija balstīts uz dialektu no paša Lietuvas ziemeļrietumu stūra –. 1759. gadā iznāca pirmā grāmatāa īstajā žemaišu valodā, kas atbilst ziemeļžemaišu Kretingas izloksnes īpatnībām. Šī valoda pārsvarā funkcionēja visu 19. gs.adsimtu līdz 20. gs.adsimta sākumam, ieskaitot vēsturnieka Simona Daukanta (Simonas Daukantas) un Žemaites (Žemaitė) darbības gadus, tā tiek kopta arī mūsdienās atsevišķu rakstnieku daiļradē tā tiek kopta arī mūsdienās.
2.2. Saīsinājuma izveide;
2.4. Īpašvārdu atveide;
3. Vārddarināšana;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
6.2. Savrupinājumi;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Bija garš laika posms, īpaši 19. gs.adsimta pirmajā pusē, kad vairums darbu tika radīti un publicēti galvenokārt žemaišu rakstu valodā (šo mūsdienām neparasto situāciju var iztēloties apmēram tā, it kā latviešu valodu ilgu laiku pārstāvētu latgaliešu rakstu valoda).
3. Vārddarināšana;
7.2. Mazvārdība;
|