Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4239 vienumi
Tātad no terminavārdam, kas nosauc jēdzienu, saistītu ar nozīmīgiem tautas notikumiem saistītu jēdzienu, ir izveidojusies pārnestā nozīme, kas izceļ ilgstošuma un varonības aspektu kādā notikumā.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Savukārt MLVV šķirklī epopeja šī samērā nesen leksikogrāfiski aprakstītā nozīme skaidrota šādi – ‘savā starpā saistītu notikumu virkne’ –, no visiem iepriekšminētajiem variantiem atmetot gan norādi par saistību ar varoņdarbiem, gan norādi par pārnesto nozīmi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Aplūkojot vārda lietojumu mūsdienu plašsaziņas līdzekļu valodā, jāsecina, ka piemērotākais skaidrojums būtu šāds – ‘reālu, daudzu notikumu virkne, kas veido vienu kopumu’, turklāt šie notikumi galvenokārt ir praktiskas ievirzes, saistīti ar kādiem šķēršļiem, grūtībām (bet ne varoņdarbiem, kā tas sākotnēji ticis skaidrots), piemēram: nodokļu epopeja – nodokļu maksātājiem ilgais neskaidrību posms līdz valsts pamatnostādņu (2018.–2021. gadam) pieņemšanai (diena.lv 2017); Lužkova epopeja – notikumu virkne, kas sasistīta ar Maskavas bijušā mēra Jurija Lužkova iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā (tvnet.lv 2011b); lapsu epopeja – par vairākkārtēju lapsu sastapšanu Gulbenes pilsētā (dzirkstele.lv 2009); Zatlera dzīvokļa meklēšanas epopeja – gandrīz divus gadus ilgusī atbilstoša dzīvokļa meklēšana bijušajam prezidentam Valdim Zatleram (jauns.lv 2009).
7.1. Liekvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Bezgaldaudzie vārdlietojuma piemēri, kā koku epopeja, rēķinu epopeja, banku epopeja, e-klases epopeja, krievu valodas epopeja, zīmīgo datumu epopeja, kukuļdošanas epopeja, vafeļu epopeja u. c., rosina domāt, ka jebkura problēmsituācija, par kuru plašsaziņas līdzekļos runāts vairāk nekā vienu reizi, ir tiesīga iegūt epopejas vārdu, dažkārt radot komisma (pat parodijas) pieskaņu.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Turklāt šai otrajai nozīmei iznodalīta vēl papildnozīme jeb nozīmes nianse, kas veidojusies kā pārnestā nozīme, – ‘ieildzis, pretrunīgs (kādas sabiedrībai nozīmīgas problēmas) risinājums, piemēram, Nacionālās aviokompānijas sāga; sāga par vilcienu būves konkursu)’ (MLVV). Šai jaunajai vārda lietojuma specifikai ir visai grūti atrast kopīgus semantikas komponentus ar sākotnēji lietoto terminoloģisko jēdzienu, jo, liekot uzsvaru uz pārlieku ieilgušu procesu, kas saistīts ar dažādiem sarežģītiem notikumiem, iespējams, būtu jāizdalanošķir jauna atvasināta nozīme.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Līdzās jaunu svešvārdu ienākšanai leksikā dominējošās kontaktvalodas ietekmē ļoti aktīvi notiek arī jau zināmu vārdu lietojums jaunā komunikatīvajāsaziņas situācijā, veidojoties jaunām nozīmju niansēm, pārnestajām nozīmēm, atvasinātajām nozīmēm, kas agrāk vai vēlāk atspoguļojas arī leksikogrāfijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Jaunās funkcionāli semantiskās iezīmes ne reti kā pirmās atspoguļo nevis vispārlietojamās leksikas skaidrojošās vārdnīcas, bet tieši svešvārdu vārdnīcas, jo tās jūutīgāk reaģē uz valodu kontaktu radītajām semantiskajām pārmaiņām.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Publicistikas valoda un morfostilistika.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Otrais, labotais un papildinātais izdevums.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Filologu vidē tā bija gaidīta, jo kopš pirmā un latviešu valodniecībā vienīgā sinhroniskā tipa akadēmiskā izdevuma „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (MLLVG I–II 1959; 1962) ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Šajā laikā gramatikā, tāpat kā citās latviešu valodniecības nozarēs, daudz kas ir mainījies: ir veikti daudzi nozīmīgi pētījumi (sk., piem.ēram, Koncepcija 2008, 23–25), ir izaugusi jauna valodnieku paaudze ar savu skatījumu uz daudzām lingvistiskām parādībām, un, protams, ir notikušas pārmaiņas arī pašā latviešu valodas gramatiskajā sistēmā un dažādās struktūrās.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Kaut gan „Latviešu valodas gramatika” ir zinātniska jeb akadēmiska tipa gramatika, būtu maldīgi domāt, ka tā paredzēta tikai akadēmiskās vides filologiem. Tā, pProtams, tā nav valodas prakses rokasgrāmata, kas sniedz konkrētus padomus komatu lietošanā vai vārdu pareizrakstībā, (to recenzijā labi akcentējusi Sanda Rapa (Rapa 2014, 56))dažādos valodas prakses jautājumos, taču gramatikas teorētiskums un akadēmiskais raksturs nekādā ziņā nav šķērslis tās izmantošanai ikdienā, un adresātu loks var būt visai plašs – studenti, skolotāji, žurnālisti, visi kultūras cilvēki, kuru darbs vai intereses ir saistītas ar latviešu valodas izpēti, lietojumu un arī ar valodas prakses jautājumiem. Arī gGramatikas apjoms – ar pielikumiem vairāk nekā tūkstoš lappušu – nekādā ziņā nedrīkstētu biedēt lasītāju, jo detalizēti izstrādātais un pārskatāmi strukturētais satura rādītājs bez grūtībām ļauj sameklēt kādu konkrētu tēmu vai jautājumu.
6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Turklāt labs palīgs gramatikas lietotājiem ir „Alfabētiskais jēdzienu rādītājs”, kurā apkopoti vairāki simti gramatikā lietotieo jēdzieniu un pievienotas lappušu norādes, kur tos atrast (LVG 2013, 984–1020). Šī raksta mērķis ir raksturot jaunās „Latviešu valodas gramatikas” morfoloģijas daļu, akcentējot šīs daļas satura saistību ar valodas praksi, kā arī sniegt ieskatu dažu problemātisku jautājumu un tēmu risinājumos, tādējādi preventīvi atbildot uz iespējamiem gramatikas lietotāju jautājumiem un kliedējot dažu labu neskaidrību, kas, iespējams, varētu rasties. „Latviešu valodas gramatika” ir izstrādāta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā, tās autori ir trīspadsmit valodnieki, dažādu augstskolu mācībspēki un zinātnisku institūciju pētnieki.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība;
Ir gaidāms, un tas ir gluži dabiski, ka jaunā gramatika tiks salīdzināta ar savu pusgadsimtu veco priekšteci, Rūdolfa Grabja redakcijā izstrādāto „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatiku” (MLLVG), un tiks vērtēta gan no teorētiskā un zinātniskā viedokļa, gan arī citos aspektos, un tas arī ir saprotams, jo pēckara latviešu valodnieku paaudzei MLLVG ir kļuvusi gandrīz vai par tādu kā kanonu.
7.2. Mazvārdība;
Tā kā gramatikas autori pārstāv dažādas lingvistiskās skolas un uzskatus, teorētiskās bāzes izmantojumā ir jūtamas atšķirības: dažādās morfoloģijas daļās un nodaļās ārzemju teoriju īpatsvars ir dažāds.
7.1. Liekvārdība;
Jāatzīst, ka morfoloģijas parādību aprakstā pilnīga norobežošanās no valodas vēstures tomēr nav bijusi iespējama, bet balstīšanās uz vēstures faktiem dažādās nodaļās ir dažādatšķirīgā pakāpē atkarībā no apskatāmā jautājuma un arī no nodaļas autoru viedokļa un zinātniskās pārliecības.
7.3. Neiederīgs vārds;
Arī darbības vārdu laika formu un konjugāciju aprakstos var saskatīt vēsturisku pieeju (LVG 2013, 472– 473; 545– 548).
1. Tehniskais noformējums;
Autoru kā radošu personību noteiktas atšķirības izpaužas arī morfoloģijas daļu tekstveidē: atšķiras autoru stils, teorijas izklāsta paņēmieni, apraksta veids u.  tml. Kā vērtēt šādu dažādību?
1. Tehniskais noformējums;
Ir pieņemts, ka gramatikā var atrast atbildes uz visiem problēmjautājumiem un norādes, ko valodas lietotāji „drīkst” un ko „nedrīkst”, kas ir „pareizs” un kas „nepareizs”. Šajā ziņā jaunās gramatikas morfoloģijas daļa, iespējams, var sagādāt vilšanos, jo daudzos problēmgadījumos nav dots viens noteikts risinājums vai viena atbilde. Šāda pieeja jau noteikta gramatikas koncepcijā, akcentējot, ka zinātniskās gramatikas prioritāte nav normatīvais aspekts: „Kopumā jaunajai latviešu valodas zinātniskajai gramatikai ir nosacīti normatīvs raksturs, proti, normu noteikšana nav šīs gramatikas pašmērķis vai galvenais uzdevums. [..] gramatikā tiek iezīmētas normu pārmaiņas vai to attīstības tendences.” (Koncepcija 2008, 14–15) Valodas normatīvajāu sakarā morfoloģijas daļā daudzu tēmu aprakstosizklāstā ir atspoguļota reālā situācija pašreizējā latviešu valodas funkcionēšanas periodā – gramatisko formu svārstības un gramatisko variantu lietošanas iespējas.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jaunās gramatikas teorijā šīs parādības ir analizētas, un pamatoti pieļauta iespēja atsevišķos gadījumos lietot formas kā ar noteiktajām, tā ar nenoteiktajām galotnēm, īpaši locījumos, kuros ir tā saucamās garās jeb paplašinātās noteiktās galotnes, jo teksti ar šādām īpašības vārdu vai divdabju vārdformām mēdz būt smagnēji un stilistiski neveikli (LVG 2013, 397–402).
4.3. Īpašības vārds;
Daudzi līdz šim tā saucamie īstie vienskaitlinieki arvien biežāk tiek lietoti arī daudzskaitlī (piem.ēram, riski, naudas, rīcības, izglītības, pieredzes, politikas u.  c.), un otrādi – ierasto daudzskaitlinieku vietā ieviešas šo vārdu vienskaitļa formas (piem.ēram, vecāks ‘tēvs vai māte’, debate, baža).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;