Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 5105 vienumi
Otrā spārna – Mazās Lietuvas lietuviešu valodas – pozīcija ģermanizācijas dēļ stipri novājinājās 19. gs.adsimta otrajā pusē, īpaši pēc Vācijas apvienošanās, bet plašais lietuviešu areāls, galvenokārt pēc mēra epidēmijām, bija sācis sarukt jau agrāk.
2.2. Saīsinājuma izveide; 4.3. Īpašības vārds;
Drukas aizlieguma laikā Mazā Lietuva kļuva par aizliegto grāmatu drukāšanas centru un 40 gadus uzturēja lietuviešu tautas garu etniskajā Lietuvā. Bet pPatiesībā notika arī visai misšajā laikā tiska lieta – pa to laiku tika nodouzturēts ne tikai gars, bet arī pati dzīvība.
7.1. Liekvārdība; 8. Tekstveide; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Daži lietuviešu domātāji, starp citu, brīvprātīgās trimdas ceļus bija saplānojuši: 19. gadsimta otrajā pusē Andrjus Vištelis-Višteļausks (Andrius Vištelis-Višteliauskas) aicināja Lietuvu pārcelt uz Argentīnu (jau bija nopircis tajāur salu, bet tā applūda), 20. gs.savukārt 20. gadsimta 30. gados Kazis Pakšts (Kazys Pakštas) visai nopietni meklēja lietuviešiem piemērotāas teritorijas Madagaskarā, Kanādā, bet par vienu no labākajām vietām mērenā klimata dēļ bija atzinis Angolu.
2.2. Saīsinājuma izveide; 2.4. Īpašvārdu atveide; 6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība;
Pienāk brīdis, kad runātājs izvēlas vairs nerunāt senču valodā, tiesa, tas brīdis un momentsā nav sekunde, mēnesis vai gads – valodas nāve parasti ir mērāma paaudzēs.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
SociolingvistValodnieks Deivids Kristals (David Crystal), kurš savā grāmatā “„Valodas nāve” (Language Death) izsmeļoši paskaidroja dažādus valodu iznīkšanas aspektus un to glābšanai piedāvāja valodu ekoloģijas teoriju, ir ieminējies par to, ka valoda parasti netiek “„nogalināta”, bet tai„valodas pašnāvību” apzināti “izdara pašnavību” pats runātājs (Crystal 2005, 92–93).
1. Tehniskais noformējums; 2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Ir nācies saskarties ar dažiem reāliem gadījumiem, kad tika “„noķerts” lietuviešu valodas un lietuviešu identitātes nāves fakts.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Piemēram, 1994. gadā, vācot lietuviešu valodas materiālu Baltkrievijasā Pelesas apkaimē, Leļušu ciemā bija izdevies atrast pēdējo lietuvieti, vārdā Magdalena, kas jaunībā bija ieprecējusies no netālās Pavalakes. RKamēr runājotām ar veco sievieti, viņas mazbērns baltkrievu valodā, garām ejot visu laiku iejaucās un baltkrievu valodā diezgan agresīvi atgādināja: “„Bāba, ko tu te muldi savā nesaprotamajā valodā, izbeidz!” Pēc dažiem gadiem atkārtotā vizītē iekšā vairs netikām ielaisti, parunājām ārā. Šī teicēja bija vērtīga, jo netieši apliecināja, ka Pelesas lietuviešu sala kādreiz bijausi lielāka, līdz Otrajam pasaules karam tā bijausi pussala, jo saskarāārusies ar galveno areālu Lietuvā. 2002. gadā cita Pelesas teicēja jau pabrīdināja, ka tur doties nav vērts, tante nomirusi.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.2. Savrupinājumi; 6.4. Vārdu secība; 6.5. Izteicēja izveide; 6.6. Dalījums teikumos;
Taču vēl piebilda, ka pirms kara Leļuši bijuši vislietuviskākais ciems ne tikai Pelesas draudzē, bet arī varbūt visā Grodņas apgabalā: mājas vissakoptākās, saimniecības visbagātākās, jaunie vīrieši bijauši visdedzīgākie patrioti, paslepus no poļiem ierīkojuši pat “„Svētā Kazimira” biedrības lietuviešu lasītavu.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Ne viena vien apkaimes lietuviešu meitene sapņojusi uz tur ieni būt izprecinātaprecēties.
7.3. Neiederīgs vārds;
Ekspedīcijās uz Pelesas apkaimi Baltkrievijāē noskaidrojās arī pretējā tendence – lietuviešu valodu vislabāk bija saglabājuši tieši teicēji ar zemākāu prestižau un izglītības teicējiu.
6.1. Saistāmība; 10.2. Sekundāra: vārdu secība;
Turklāt daži cilvēki, kuri, kas dzīvoja apsūbējušās bijušajās dūmistabās, bez jebkādas izglītības, runāja pat ar neparasti arhaiskām fonētiskajām īpatnībām, ko pirms simt gadiem Eduards Volters raksturoja kā viduslaiku prūšu pārbēdzēju valodas substrāta pazīmes.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Vai šis pagātnes atgadījums ar Leļušu ciemuā nav stāsts par līdzīgiem notikumiem, kas no 17. līdz 20. gadsimtam risinājušies daudzās Viļņas apgabala apdzīvotajās vietās? Šķiet, pat šādu minikopienu gadījumā var saskatīt korelāciju starp sociālo hierarhiju un valodas noturību.
4.2. Darbības vārds; 6.1. Saistāmība;
Arī 20. gs.adsimtā pēc inerces vēl bija dzīvs uzskats, ka lietuvieši ir zemnieki.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Lietuviešu valodas aizvietojumsstāšana ar poļu/ vai baltkrievu valodu tajā laikā pat nebija īstāa identitātes maiņa – tikai stāvokļa uzlabojums.
4.3. Īpašības vārds; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Turklāt vairākus gadsimtus arī tautas koncepts bijis cits – valstiskais lietuviskums pirmām kārt,ām nozīmēja pilsonisku piederību Lietuvas Dižkunigaitijai un Abu Tautu Republikai.
3. Vārddarināšana; 5.2. Lieka pieturzīme;
Būt par “„lietuvieti” varēja ne tikai lietuvietis, bet, piemēram, arī baltkrievu augstmanis vai sīkais bajārs – kopumā lemttiesīgu Lietuvas Dižkunigaitijas bajāru izcelsmes lemttiesīgu LDK pilsoņu no visa iedzīvotāju skaita bija ap 10 %.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 6.4. Vārdu secība;
Paradoksāli un neticami, bet, sastatot Lietuvas poļu valodas izplatības karti un lietuviešu dialektu karti, noskaidrojas, ka tie ir vieni un tie paši areāli, uz kuru dialektālā pamata 16.–17. gadsimtā bija veidojušās divas vēlāk zaudētās lietuviešu rakstu valodas – centrālās Lietuvas žemaišu valoda ap KĶēdaiņiem un lietuviešu valoda ap Viļņu. Šim aspektam, šķiet, līdz šim neviens nav pievērsis uzmanību.
2.4. Īpašvārdu atveide; 7.2. Mazvārdība;
Vai var pieļaut domu, ka, piemēram, 1595. g.ada Mikaloja Daukšas (Mikalojus Daukša) katehisma vai 1605. gada anonīmā Jakuba Ledesmas (Jakub Ledesma) katehisma lasītāju pēcteči bija tie, kas ātrāk nekā citur ļāva slāvu valodai nomainīt lietuviešu valodu?
2.2. Saīsinājuma izveide; 2.4. Īpašvārdu atveide;
Tam vajagir nepieciešams vairāk pierādījumu, bet nevar atmest iespēju, ka tipisks polonizācijai pakļautais (precīzāk – izlēmis pakļauties) lietuvietis bija jau dažās paaudzēs vairāk izglītots nekā citos Lietuvas reģionos – lasītspējīgs, prata vismaz divas valodas, zināja vairāk par notikumiem, kas pārsniedz draudzes robežas, varbūt pat bija valsts patriots, līdzgribēja izjust kopības sajūtu ar mācītāju, vai bagātāku kaimiņu gribēja izjust kopības sajūtu.
5.2. Lieka pieturzīme; 6.4. Vārdu secība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
To īpaši vairoja spēja sarunāties poliski, kas bija kultūras valoda, vai tai tuvākā vienkāršā baltkrievu valodā.
7.1. Liekvārdība;