Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3809 vienumi
Mūsdienu valodā mazāk runā par terminu metaforizāciju, bet vairāk aktualizējams jaunu, neterminoloģisku nozīmju (arī citu pārnesto nozīmju, ne tikai metaforu) rašanās jautājums.
7.2. Mazvārdība;
Lai atklātu determinoloģizācijašos komplicētos procesus valodas praksē, bez leksikogrāfiskā materiāla izmantoti valodas piemēri no plašsaziņas līdzekļiem pēdējo desmit gadu laikā: periodikas izdevumiem (Diena, Ir, Neatkarīgā u. c.), raidošajiem medijiem (lsm.lv, skaties.lv u. c.) un interneta vietnēm (delfi.lv, tvnet.lv, la.lv, jauns.lv u. c.), jo tajos šīs valodas pārmaiņas atklājas visspilgtāk.
6.1. Saistāmība; 7.3. Neiederīgs vārds;
LLVV vārdam drāma ir skaidrotas četras nozīmes: pirmās trīs saistītas ar literatūru, teātri un skatuves uzvedumiem, tātad – terminoloģiju, bet ceturtā nozīme norādīta šādi – ‘ar satricinošiem pārdzīvojumiem saistīts notikums’ (LLVV II 1973, 386). Šis skaidrojums attiecināts arī uz īpašības vārdu dramatisks un apstākļa vārdu dramatiski, bet darbības vārdā dramatizēt aprakstīta tikai viena nozīme – ‘pārstrādāt (parasti epikas daiļdarbu), izveidojot lugu’ (LLVV II 1973, 387), tātad vārdāam dramatizēt norādīta tikai saistība ar terminu drāma.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Līdzīgu ainu var redzēt arī 1987. gada vārdnīcā (LVV 1987, 192–193), bet LVV (2006) darbības vārdā dramatizēt jau parādās arī ar literatūras procesu nesasistītas darbības skaidrojums, otrā nozīme – ‘pārspīlēt (grūtu situāciju, nepatīkamu notikumu)’ (LVV 2006, 255).
9.1. Neuzmanības kļūda;
Savukārt MLVV vārds dramatizēt ar nozīmi ‘iztēlot (piemēram, situāciju, notikušo) nepamatoti dramatiski’ skaidrots kā vārda pamatnozīmes nianse, turklāt ar norādi uz sarunvalodu; jāpiebilst, ka iepriekšējās vārdnīcās šādas norādes nav bijis. Šajā gadījumā redzams, ka jauna atvasinātā (neterminoloģiskā) nozīme leksikogrāfijā sākotnēji parādās lietvārdā un īpašības vārdā (arī apstākļa vārdā), bet pēc tam turpina aktivizēties un pāriet arī uz darbības vārdu – pavisam piesardzīgi, to iezīmējot ar pārnesto nozīmi, ar sarunvalodas stilistiku, tātad ar ierobežotu lietojuma sfēru.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Iespējams, ka tas saistīts ar šī vārda determinoloģizēšanās procesā izveidojušos semantisko uzslāņojumu par kaut ko sliktu, kas valodas lietotāju apziņā ir nostabilizējies ne mazāk (varbūt pat stiprāk) kā terminoloģiskās leksikas vienība ar savu jēdzienisko saturu.
7.1. Liekvārdība;
Vārds leģenda LLVV netiek marķēts kā literatūrzinātnes termins, bet skaidrojums nepārprotamiā ietvertā norādae uz šo piederībufolkloru un literatūru nepārprotami saista šī vārda saturu ar terminoloģijaiu – ‘teiksmains, fantastisks nostāsts par kādu vietu, personu, vēsturisku notikumu (parasti folklorā); mūsdienu literatūrā – sacerējums, kam raksturīga izdoma, fantastika, heroika’ (LLVV IV 1980, 630).
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Terminoloģiskajā leksikā dažādu vārdšķiru modifikācijasvārda modifikācijas (jeb lietojums citā vārdšķirā) jēdzieniskajā ziņā ir savā starpā cieši saistītas, piemēram, leģendārs ir tāds, kas ar leģendu saistīts vai uz leģendu attiecināms, bet no tikko aplūkotā piemēra redzams, ka ārpus terminoloģiskās leksikas vārda nozīmes attīstās pēc citiem lingvistiskajiem likumiem.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jāpiemin vēl kāds pavisam svaigs piemērs, kurā vārds leģenda lietots gan metaforiskā, gan terminoloģiskā nozīmē, bet uzmanību piesaista tā paārlieku lielcīgais sablīvējums. 2019. gada augustā Rīgas svētku programmas informācijā un reklāmā vārds leģenda izmantots tik daudz reižu (apmēram 15), ka lietojums balansē uz bezgaumības robežas – „Kur mājo Rīgas stāsti un leģendas”, „Esmu Rīgas leģenda”, „Rīgas senās leģendas”, „Ienākam rīdzinieku gadsimtu leģendās”, „Jūgendstila leģendas 2000 soļos”, „Gabaliņš Latvijas.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Tātad no terminavārdam, kas nosauc jēdzienu, saistītu ar nozīmīgiem tautas notikumiem saistītu jēdzienu, ir izveidojusies pārnestā nozīme, kas izceļ ilgstošuma un varonības aspektu kādā notikumā.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Savukārt MLVV šķirklī epopeja šī samērā nesen leksikogrāfiski aprakstītā nozīme skaidrota šādi – ‘savā starpā saistītu notikumu virkne’ –, no visiem iepriekšminētajiem variantiem atmetot gan norādi par saistību ar varoņdarbiem, gan norādi par pārnesto nozīmi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Bezgaldaudzie vārdlietojuma piemēri, kā koku epopeja, rēķinu epopeja, banku epopeja, e-klases epopeja, krievu valodas epopeja, zīmīgo datumu epopeja, kukuļdošanas epopeja, vafeļu epopeja u. c., rosina domāt, ka jebkura problēmsituācija, par kuru plašsaziņas līdzekļos runāts vairāk nekā vienu reizi, ir tiesīga iegūt epopejas vārdu, dažkārt radot komisma (pat parodijas) pieskaņu.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Līdzās jaunu svešvārdu ienākšanai leksikā dominējošās kontaktvalodas ietekmē ļoti aktīvi notiek arī jau zināmu vārdu lietojums jaunā komunikatīvajāsaziņas situācijā, veidojoties jaunām nozīmju niansēm, pārnestajām nozīmēm, atvasinātajām nozīmēm, kas agrāk vai vēlāk atspoguļojas arī leksikogrāfijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Jaunās funkcionāli semantiskās iezīmes ne reti kā pirmās atspoguļo nevis vispārlietojamās leksikas skaidrojošās vārdnīcas, bet tieši svešvārdu vārdnīcas, jo tās jūutīgāk reaģē uz valodu kontaktu radītajām semantiskajām pārmaiņām.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Publicistikas valoda un morfostilistika.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Otrais, labotais un papildinātais izdevums.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Kaut gan „Latviešu valodas gramatika” ir zinātniska jeb akadēmiska tipa gramatika, būtu maldīgi domāt, ka tā paredzēta tikai akadēmiskās vides filologiem. Tā, pProtams, tā nav valodas prakses rokasgrāmata, kas sniedz konkrētus padomus komatu lietošanā vai vārdu pareizrakstībā, (to recenzijā labi akcentējusi Sanda Rapa (Rapa 2014, 56))dažādos valodas prakses jautājumos, taču gramatikas teorētiskums un akadēmiskais raksturs nekādā ziņā nav šķērslis tās izmantošanai ikdienā, un adresātu loks var būt visai plašs – studenti, skolotāji, žurnālisti, visi kultūras cilvēki, kuru darbs vai intereses ir saistītas ar latviešu valodas izpēti, lietojumu un arī ar valodas prakses jautājumiem. Arī gGramatikas apjoms – ar pielikumiem vairāk nekā tūkstoš lappušu – nekādā ziņā nedrīkstētu biedēt lasītāju, jo detalizēti izstrādātais un pārskatāmi strukturētais satura rādītājs bez grūtībām ļauj sameklēt kādu konkrētu tēmu vai jautājumu.
6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Turklāt labs palīgs gramatikas lietotājiem ir „Alfabētiskais jēdzienu rādītājs”, kurā apkopoti vairāki simti gramatikā lietotieo jēdzieniu un pievienotas lappušu norādes, kur tos atrast (LVG 2013, 984–1020). Šī raksta mērķis ir raksturot jaunās „Latviešu valodas gramatikas” morfoloģijas daļu, akcentējot šīs daļas satura saistību ar valodas praksi, kā arī sniegt ieskatu dažu problemātisku jautājumu un tēmu risinājumos, tādējādi preventīvi atbildot uz iespējamiem gramatikas lietotāju jautājumiem un kliedējot dažu labu neskaidrību, kas, iespējams, varētu rasties. „Latviešu valodas gramatika” ir izstrādāta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā, tās autori ir trīspadsmit valodnieki, dažādu augstskolu mācībspēki un zinātnisku institūciju pētnieki.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība;
Ir gaidāms, un tas ir gluži dabiski, ka jaunā gramatika tiks salīdzināta ar savu pusgadsimtu veco priekšteci, Rūdolfa Grabja redakcijā izstrādāto „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatiku” (MLLVG), un tiks vērtēta gan no teorētiskā un zinātniskā viedokļa, gan arī citos aspektos, un tas arī ir saprotams, jo pēckara latviešu valodnieku paaudzei MLLVG ir kļuvusi gandrīz vai par tādu kā kanonu.
7.2. Mazvārdība;
Tā kā gramatikas autori pārstāv dažādas lingvistiskās skolas un uzskatus, teorētiskās bāzes izmantojumā ir jūtamas atšķirības: dažādās morfoloģijas daļās un nodaļās ārzemju teoriju īpatsvars ir dažāds.
7.1. Liekvārdība;