Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6806 vienumi
Vēl viena galotņpersonvārdu atveides lietuviski īpatnībaīpatnība lietuviešu valodā – nelokāmo galotnfināli -o nelatviskas cilmes personvārdos aizstāj lietuviešu valodas galotne -as: Gvido – Gvidas; Stavro – Stavras.
6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Savukārt uzvārdi, kuri veidodarināti no īpašības vārdiem ar noteikto galotni -ais, -ā, piemēram., Čaklais, Čaklā, lietuviski atbilstoši atveides noteikumiem rakstāmi ar izskaņu -ajis, -aja: Čaklajis, Čaklaja (Girdenis 1996, 8). ŠeitTomēr gan jāsaka, ka jaunākās atveides tendences ir atteikties no izskaņas, kas ļautu saskatīt noteikto galotni, saglabājot tikai nenoteikto galotni.
2.2. Saīsinājuma izveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Daudz grūtību sagādā uzvārdu izskaņas -iņš (arī sieviešu dzimtes -iņa). Preses izdevumos precīzs atveidojums konstatējamcīzs atveidojums ir sastopams preses izdevumos, taču samērā reti: Maris Krastinis [Māris Krastiņš] ŠK 2006 03 04, Solvita Abuoltinia (Solvita Āboltiņa) Kl 2010 03 19, Lyga Zarinia (Līga Zariņa) ŠK 2006 02 04. Šīs uzvārdu izskaņas atveides norma īpaši uzsvērta arī lēmuma grozījumos (VLKK 2004, 169).
6.4. Vārdu secība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Ne mazāk problēmu sagādā izskaņafināles -ers atveide lietuviski.
7.3. Neiederīgs vārds;
Nereti kļūdaini tiek atveidojamts arī pašreizējā Latvijas prezidenta uzvārds – Andris Berzinis [Andris Bērziņš = Bėrzinis] ŠK 2012 03 23.
4.2. Darbības vārds; 6.5. Izteicēja izveide;
Lietuviešu valodā Latvijas vietvārdi parasti tiek atveidojamti divējādi: 1) tiek minētas lietuviešu formavietvārdu lietuviskais variants, ko lieto vietējie lietuvieši, un 2) transkribētas latviešu formas – ja lietuvisko formu nav vai arī tās; 2) ja lietuviskā vietvārda varianta nav, atveidojumi nav pietiekami pārbaudītas, iri vai maz izplatītasi, tad Latvijas vietvārdi tiek transkribēti lietuviski (Baluodė, Garšva 1985, 64). Tradicionālās formas Latvijas vietvārdu atveide iekļautas gan speciālās vietvārdu vārdnīcās (LTV 2002, 138–139; VKŽ 1994), gan latviešu un lietuviešu divvalodu vārdnīcu ģeogrāfisko nosaukumu pielikumos, kur atveidoti arī plašāk izplatītie Latvijas vietvārdi (LLV 1964, 842–860; 1995, 601–602; LLKŽ 1977, 731–758; 2003, 802–804).
4.2. Darbības vārds; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tie funkcionē arī presē, jo nosauc valsts dzīvei nozīmīgas lielākaās pilsētas un upes: Liepāja – Liepoja ŠK 2008 06 26, Bauska – Bauskė ŠK 2009 07 30, Daugavpils – Daugpilis KP 2009/3, 30, Daugava – Dauguva KP 2009/3 32.
4.3. Īpašības vārds;
Patskaņu un līdzskaņu atveides normas vietvārdos ir tādas pašas kā personvārdos, savukārt runājot par galotnēm jāņem vērā, ka vietvārdi bieži vien ir daudzskaitlinieki: vīriešu dzimtes galotne -i lietuviski atveidojamia ar -ai, bet sieviešu dzimtes -as, -es un -is – attiecīgi ar -os, -ės un -ys.
6.1. Saistāmība;
Kaut gan jāpiebilst, ka sieviešu dzimtes daudzskaitlinieki ar galotni -ys ir arī starp Lietuvas vietvārdiem, piemēram., Marcinkonys u. c. (tiesa gan, latviskojot tie kļūst par vienskaitļa sieviešu dzimtes nosaukumiem ar galotni -e – Marcinkone), tāpēc teorētiski nebūtu grūti pareizi lieto arī Cēsu vārdu.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Lietuvas presē reizēm sastopami izkropļoti Latvijas vietvārdi – tādu rašanās iemeslus var tikai minēt, taču tos atpazīst var tikai tie, kuri zina par reālo notikumu un pazīst Latviju.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Interesanti ir gadījumi, kad simboliskajos nosaukumos tiek lietoti vietvārdi – šeit tie vairs nav jālietuvisko, tos lieto oriģinālvalodas formveidolā. Šeit tikai būtu vērts padomāt par vārdu kārtsecību – loģiskāk izskatītos, ja nomenklatūras vārds (vārdi) būtu pirms nosaukuma.
7.3. Neiederīgs vārds;
Atšķirībā no citu valodu īpašvārdiem, latviešu īpašvārdus lietuviešu valodas praksē pieņemts lietuviskot, sen ir zināmi arī patskaņu, līdzskaņu un īpašvārdu galotņu atveides principi.
7.1. Liekvārdība;
Konstatējama kopīga tendence: – jo retāks vai mazāk zināms ir īpašvārds, jo lielāka iespēja kļūdīties, to atveidojot.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Turklāt droši vien vismaz 95 procentos no gadījumiem, kuros, šādus tekstus rakstot, tulkojot vai rediģējot, radīsies dilemma „kols vai domuzīme?”, pilnīgi pietiks ar vienu vienīgu kārtulu: pirms tāda paskaidrojuma, kas sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kuram tas seko, liekam domuzīmi; turpretim pirms paskaidrojuma, kas nav sintaktiski saistīts ar vārdu/vārdkopu, kam tas seko, liekam kolu.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Latviešu valodniecībā, aplūkojot kola un domuzīmes funkcijas, uz tik detalizētu aptvērumu nav arī mēģināts tiekties.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Laimdota Ceplīša, Jāņa Rozenberga un Jāņa Valdmaņa monogrāfijā „Latviešu valodas sintakse” (Ceplītis, Rozenbergs, Valdmanis 1989, 259–260) kola sakarā minēti paskaidrojums un konkretizējums (piebilstot: „nereti uzskaitījuma veidā”), bet domuzīmes sakarā – pamatojums, precizējums, un jēdziena izvērsums (piebilstot: „parasti uzskaitījuma veidā”).
5.2. Lieka pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
Subfrazālos paskaidrojumus ģgan vieni, gan otri, gan trešie parasti piesaista vienā un tajā pašā veidā – ar domuzīmi.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Kolam (tāpat kā, starp citu, arī iekavām) paskaidrojumu piesaiste ir vienīgā funkcija, turpretim domuzīmei tā ir viena no vairākām funkcijām, jo šī pieturzīme ir izmantojama arī citām vajadzībām: ar domuzīmi var aizstāt saitiņu vai teikumā iepriekš jau parādījušos vārdu/vārdkopu, norādīt savrupinājuma vai iestarpinājuma sākumu un beigas, iezīmēt tiešo runu, veidot emocionālus izcēlumus u.  tml. Kols saglabājies funkcionāli viennozīmīgs saglabājies tā šauri specifiskās semantikas dēļ.
1. Tehniskais noformējums; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība;
Tā kā kols nevar nebūt vērsts uz priekšu, uz sekojošo, tas nav izmantojams par izdalītājpieturzīmi: kolus nevar sapārot, lai tādā veidā norādītu, kur beidzas tāds frazāls paskaidrojums, kas neatrodas teikuma beigās.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Kur šie trīs momenti laimīgi apvienojas: 1) vispārcilvēcīgais satvars, kas visos laikmetos un visās tautās tāpatīgs, 2) spilgta mākslinieka personība, 3) laikmeta valoda – tur rodas lieli mākslas darbi. (Mauriņa 1934, 46) Mammucis dzied: „Zili stikli, zaļi ledi...” – un Billei ap sirdi tā, it kā istabā būtu iespīdējusi saule, kaut gan viņu dzīvoklī saules nekad nav. (Belševica 1995, 16) Protams, tagad viņa ir slima, tagad viņai nav jāmeklē, kur roku pielikt un kam palīdzēt, īpaši, ja tu, cilvēks, neko nemāki, nekam nederi, dzirdi vienīgi: „Nemaisies pa kājām!” – un pat vienu labu darbu dienā reti kad izdodas padarīt. (Belševica 1995, 195) Divas nedēļas viņa sabija pie tiem pēdējiem kungiem.
5.3. Pieturzīmes trūkums;