Tātad, balstoties vien uz dzīvā dialekta klātbūtni vien, var senākā stāvoklī savdabīgi rekonstruēt gan pirms septiņdesmit gaduiem bijušo pagasta (izloksnes) kopību, gan kultūrvēsturisko novadu robežu, kas nevienā kartē vairs netiek parādīta kā mūsdienu reālija.
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Tepat, viena tagadējā pagasta robežās no Latgales Barkavas425 „pārceļvietojoties” uz senās Vidzemes puses izloksnēm (Saikavu424, Meirāniem421, Mētrienu429 un Lubānu417), konstatēts, ka no vairākiem desmitiem satikto cilvēku (intervēta tika daļa no viņiem – 36), bija tikai daži, kaem ir izteiktas atsevišķas sēlisko izlokšņu iezīmes.
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Arī Meirānu421 un Lubānas417 izloksnē, kas pēc dialektu klasifikācijas pieder dziļo izlokšņu grupai, pat visvecāko teicēju valodā netikaav ticis konstatēts neviens gadījums, kad valodā parādītos uo>ū vai ie>ī tipa monoftongizācija.
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Secināts, ka šo divu izlokšņu mūsdienu stāvoklis ļauj pārklasificēt tās par nedziļajām izloksnēm vai par izloksnēm ar nedaudzām atsevišķām augšzemnieku dialekta iezīmēm. Šajā apvidū biežāk sastopamasi seno sēlisko izlokšņu paliekasrelikti (kas kopīgasi arī daudziem visvecākās un vidējās paaudzes teicējiem) ļauj pat izdarīt vēl drošāku secinājumu: tagadējo madoniešu valodu var saukt par savdabīgu, latviešu literārajai valodai stipri pietuvinātou Austrumvidzemes koinē, kas varētu būt nevis augšzemnieku, bet jau vidus dialekta paveids.
3. Vārddarināšana;
4.3. Īpašības vārds;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Viena no nedaudzajām fonētiskajām īpatnībām, kas kopš seniem laikiem, šķiet, vēl palikusi neskarta un šīs puses izloksnēm ļauj kontrastēt ar latgaliskajām izloksnēm (pirmgalvenokārt tāpēc, ka paši runātāji to tik viegli neapamana un nevar apzināti to mainīt vai izskaust) ir zilbes intonācija.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
4.4. Cita vārdšķira;
|
Tomēr pētījums liecina, ka jaunākā reālā situācija kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem–astoņdesmitajiems. 60.–80. gadiem, kad tikausi savākta galvenā materiāla daļa atlantam, ir radikāli mainījusies, un puse augšzemnieku dialekta pašlaik ir it kā ieskalota, nogrimusi literārās valodas „jūrā”, kurā palikušas vien nelielas dialekta saliņas, bet paisumā krasts lielākoties atrodas pie senās Latgales rietumu robežas.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Vai tiešām dialektālā nenoturība ir raksturīga vairāk sēliskajām izloksnēm, bet izteiktākāa dzīvotspēja piemīt vienīgi latgaliskajām izloksnēm, un tāšīs parādības cēlonņi slēpjas pašā izlokšņu grupu lingvistiskajā uzbūvēstruktūrā?
4.1. Lietvārds;
4.3. Īpašības vārds;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vai pietiek ar to, ka izloksne piedertilpst Latgaleis teritorijā?
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Ir skaidrs, ka izloksnes piederība kādai izlokšņu grupai, saskaņa ar lingvistiskajiem kritērijiem, dzīvotspēju nenodrošina, jā ta attiecīgā izloksne atrodas ārpus Latgales.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Piemēram, cik ļauj secināt trīs gadus ilgā novērošana, apmeklētāsjumi ļauj secināt arī citas Vidzemes latgaliskās un sēliskās izloksnes – Vecgulbene401, Jaungulbene410, Galgauska400, Lizums397, Dzelzava409, Aduliena408 un Tirza399 – ir līdzīgā iznīkšanas stāvoklī kā sēliskā Mētriena429, Saikava424, Meirāni421 un Lubāna417.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja nāktos atjaunot latviešu valodas dialektu klasifikāciju, visāas šīs teritorijas (ja paliks dialektā nerunājošas paaudzes vien) jau varētu iekļaut vidus dialektā ar nedaudzām augšzemnieku izloksnes pazīmēm.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Taču izrādās, ka dzīvību vēl negarantē arī pats fakts, ka izloksne atrodas senajā Latgales novadā.
7.1. Liekvārdība;
|
Tā lielākoties ir noticis ar sēlisko Medņu430 un Vīpes431 izloksni, kas gandrīz visur iznīkausi ne tikai no daudzu vietējuo cilvēku lūpāmmutēs, bet arī no atmiņaās (tikai paši visvecākie cilvēki atceras, ka „šeit manā jaunībā savādāk kādreiz runājuši”).
4.3. Īpašības vārds;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Līvānu436 izloksne ir unikāla ar to, ka tā šodien ir faktiskigandrīz vienīgā dzīvā sēliskā izloksne, kur katrā ciemā var atrast augšzemnieku dialektā runājošos dažu paaudžu cilvēkus ar viņiem raksturīgu kāpjošo zilbes intonāciju.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kāpēc robeža tik stingrrikta un lingvistiskā situācija ir pilnīgi atšķirīga? 5.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vienīgi tajās izlokšņu teritorijās, kurām ir savas kompaktas katoļu draudzes, daudz labāk, part vairākāms paaudzēm ilgāks ir saglabāts gan sēliskais (kā ir Līvānu436 gadījumā), gan latgaliskais augšzemnieku dialekta paveids – to veicināja un vēl arvien veicina Latgales Katoļu baznīcā kopš 18. gadsimta (skat. ETA; Kursīte, Stafecka 2003:, 23–28) lietotā un koptā latgaliešu rakstu valoda, kas dialekta runātājiem bija ikdienā sastopama, atzīta, prestiža, līdz 20. gadsimtas. 30. gadiem mācīta arī vietējās skolās, turpinājusi dzīvi latgaliešu rakstu valodā radītajā literatūrā un periodikā, aprakstīta gramatikās (sākot ar 20. gadsimtas. sākumu (skat. Skrinda 1908), beidzot ar mūsdienām (Nau 2011)).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Savukārt luterticīgo pārstāvju acīs – neatkarīgi no tā, pie kādais augšzemnieku izlokšņu grupais viņi pieder un kur dzīvo – Latgalē (kā Vīpes431 gadījumā) vai Vidzemē, –, prestižās valodas etalons ilgstoši varēja būt M.ārtiņa Lutera Bībeles tulkojumi, kuru pamatā vienmēr bijis vidus dialekta izloksnēm (latviešu literārajai valodai) tuvāks valodas paveids.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
|
Luterticīgajos apgabalos augšzemnieku dialekts vēl bija dzīvs un samērā stabils līdz laikam, kad pirms Otrā pasaules kara līdz ar skolu sistēmas attīstību un literārās valodas izplatības veicināšanu latviešu literārās valodas etalons kļuva visaptverošspārlietojama.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tajā brīdī jebkāds neliterārās valodas lietojuma pamats kā neprestižs tika pilnībā izsiszaudēts, strauji cjaur nākamajāmās paaudzēm izstumes runā zaudējot ikdienā lietoto izloksni – ar to var paskaidrot faktu, ka nekatolisko izlokšņu teritorijās ekspedīciju laikā tika atrasti vien daži augšzemnieku dialekta pratēji, kas dzimuši ne vēlāk kā 20. gadsimta divdesmitajoss. 20. (izņēmuma gadījumā – trīsdesmitajos30.) gados.
8. Tekstveide;
|
Tā ir pēdējā paaudze, kas vēl ļāvausi valodniekiem sistemātiski aprakstīt gan sēliskās (skat., piem., Poiša 1985;, 1999; Indāne 1986;, Strautiņa 2007), gan latgaliskās (piem., Balode 2000;, 2008) augšzemnieku dialekta rietumu daļas īpatnības. Šī iemesla dēļ arī pāreja no dzīvā uz mirušā dialektadialekta uz tā mirušajām zonām ir tik strauja, viskā garumāī atbilst kristīgo konfesiju izplatības robežai un precīzi, izņemot vienu fragmentu rietumos, sakrīt ar senā Latgales novada robežu. Šajā areālā seno Latgali no sabiedriskajām institūcijām mūsdienās pārklāj vienīgi tradicionāli izplatītās katoliskās diecēzes un draudzes (skat., piem., Cakuls 1997; E-LKBD).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|