Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 7458 vienumi
Valentīna Skujiņa ir uzsvērusi, ka komats šajā gadījumā ir pieļaujams lietvedībā, kur tas rāda rekvizītu – vietas un laika rekvizītu– uzskaitījumu, bet tas nebūtu attiecaināms uz cita veida tekstiem (Skujiņa 2003, 117).
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Ir kritiski jāizvērtē interneta mājaslapās pieejamie zinātniski pētniecisko darbu prezentāciju paraugi, kuros diemžēl jau titullapās ir ieviesušāvērojamas interpunkcijas kļūdas (sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Nobeigums PowerPoint prezentācijas veidotājam, kā liecina rakstā minētie nosacījumi, kas attiecas uz tekstutesktā un tā noformēšanu,ā vienlaikus ir jāņem vērā daudzu faktoru komplekss.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
No otras puses, ir estētiskie un ētiskie faktori – pārdomāt vizuālo noformējumu, izvēlēties atbilstošas krāsas, garantēt piemērota lieluma burtus un fontu, lai auditorijai informācija būtu saskatāma un uztverama.
7.2. Mazvārdība;
Raksta mērķis — aktualizēt latviešu grāmatrūpniecības tradīcijas dažu tipogrāfisko zīmju lietojumā, tām vairāk pievēršoties kā rakstu, nevis interpunkcijas zīmēm (kaut vairākas rakstu zīmes var izmantot polifunkcionāli).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Poligrāfijas jeb, kā šoreiz vairāk domāts, tipografikas, tradīcijas tāpat būtu uzskatāmas par vērtību, kas jāsaglabā un jākopj.
5.2. Lieka pieturzīme;
Tas pats notiek ar defisi, ja tā gadās pēc atstarpes (piemēram, rādot vārda sastāvdaļu): dators pārvērš pareizo -tāj-s par –tāj-s.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Patiesībā defise nav tikai uz pusi īsāka par domuzīmi (1969, 380) — ja vien šeit domāta pirmajā izdevumā lietotā īstā domuzīme, nevis pusgarā, uz kuru pāriets 2009. g.ada izdevumā. Šai o, — bet vēl vairāk īsa. Otrajā, pārstrādātajā, monogrāfijas izdevumā ieviestas alūzijas uz angļu terminiem: tiek apgalvots, ka domuzīme ir burta m platuma, bet defise — burta n platuma (2009, 379, 407).
2.2. Saīsinājuma izveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Tomēr arī te jāaizrāda uz vairākām kļūdām: vispirms, būtu jārunā par lielo, nevis mazo burtu platumu; otrkārt, grāmatā viscaur lietota (pusgarā) domuzīme, kas līdzinās N burta, nevis M burta platumam, treškārt, defise nekad nav bijusi N burta platuma (ar šo apgalvojumu autore sajauc defisi un pusgaro domuzīmi, lai arī grāmatā defise, izmantota, piemēram, vārdu pārnesumam, iespiesta pareizi — kā pavisam īsa horizontāla svītriņa — sk(sk. 10. attēlus).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Ne tikai A. Blinkenai, bet arī citiem autoriem gadās „nepamanīt“ rakstu zīmju grafiskā izskata maiņu, atkārtoti izdodot savus darbus.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Ir dīvaini, ka autoru rakstītie darbi, publicējot to jaunos izdevumus, nekļūstdarbu pārpublicējumi mūsdienās tehniskā noformējuma ziņā nekļūst kvalitatīvāki, bet bieži ir otrādi.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Pārlūkojot mūsdienu lingvistiskos izdevumus kopumā, ir redzams, ka jaunā tendence — pāreja uz pusgaro domuzīmi garās vietā — skārusi vai visas izdevniecības. Īsto, resp., garo domuzīmi samērā konsekventi paturējis laikam vairs tikai apgāds „Zinātne“. Īsto garo domuzīmi lLīdz aptuveni 90. gadu vidum to izmantoja arī apgāds „Zvaigzne ABC“ (agrāk — „Zvaigzne“), kaut datoru ēra ar latviski neiestādītām datorlietojuma programmām jau bija sākusies.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.2. Sekundāra: vārdu secība;
Lāces mācību grāmatā vidusskolai (1995) lietota latviešiem tradicionālā domuzīme (—), un tāda tā redzama arī starp skaitļiem (piem.ēram, „J.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Salīdzinot, piemēram, latviešu valodnieku monumentālās izstrādes —– „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika“ (I–II, 1959–1962) un „Latviešu valodas gramatika“ (2013) —–, secināms, ka domuzīmes lietojums korekts ir 1959. g.ada izdevumā.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Savukārt — kā rāda Latvijas zinātņu akadēmijas žurnāls „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis“ (šo rakstot, skatīts „LZA Vēstu“ 2010. g.ada 3./4. nr.) un atsevišķi apgāda „Zinātne“ izdevumi, arī mūdienās nav necik sarežģīti atrast tradicionālo latviešu garo domuzīmi. „Zvaigzne ABC“ klasisko garo latviešu domuzīmi (—) gan atrod (sk.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Jāteic arī, kaVērtējot kopumā, tā bez apdoma iegādātā „importa manta“, kas stipri nomākusi pašmāju ražojumu, — pusgarā domuzīme (–) — nav, laikam, pavisam atmetama: tā var būt noderīga, rādot intervālu starp skaitļiem (1–5; lietojama bez atstarpēm!). Šādi tiek praktizēts arvien biežāk, un, domājams, šis paņēmiens ir atbalstāms (tas ļautu arī diferencēt A. Blinkenas minētos „neērtos“ gadījumus, sal.: Rīt spīdēs saule un būs arī siltāks – 21–26 grādi (Blinkena 2009:, 386) un skaidrāku ..būs arī siltāks — 21–26 grādi).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Horizontālo svītru īsā apskata nobeigumā varbūt varētu pieminēt vēl to, ka iepriekšējo gadsimtu mijā vārda dalīšanai morfoloģiskās sastāvdaļās izmantota īstā, resp., (garā) domuzīme (sk. 8. attēlu). Šādi kādu laiku praktizēts Rīgas latviešu biedrības Zinību komisijas rakstos, bet pie tā atgriezties, saprotams, nevajadzētu.
7.2. Mazvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Gan stūrainās atvērējpēdiņas, gan stūrainās aizvērējpēdiņas atrodas vienādā augstumā — («..» vai »..«), un šeit vienīgā lietojuma īpatnība praksē ir tāda, ka kādu laiku poligrāfijā tika izmantotas pēdiņas ar vērsumu uz ār„knābi“ uz iekšpusi — (»..«), sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Pētījuma rezultātus autore ir ļāvusi izmantot šai rakstā, un viņas dati liecina, ka apaļās pēdiņas nepārprotami dominē līdz 1944. gadam, sk. 9. attēlu (skaitļi stabiņos rāda apskatīto attiecīgā perioda avotu skaitu). 9. attēls.
8. Tekstveide;
Stūraino un apaļo pēdiņu izmantojuma dinamika folkloristikas apcerējumos. Īpaši plašumā sStūrainās pēdiņas plašumā gājušas pēckara gados krievu poligrāfijas iespaidā, tāpēc nav brīnums, ka dažā valodnieku darbā šādas pēdiņatās vēlāk rādītas jau kā vienīgās, sk., piem.ēram, Ceplīte, Ceplītis 1991, 181 (tās nav mainītas arī otrajā, pārstrādātajā, grāmatas izdevumā: Ceplīte, Ceplītis 1997, 174).
2.2. Saīsinājuma izveide; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.4. Sekundāra: sākumburti;