Svarīgi ir uzsvērt, ka no izloksnes lietojuma viedokļa pāreja no „tukšajām” uz „dzīvīgajām” zonām ir nevis pakāpeniska, bet krasa: dialektā runājošo teicēju „iztrūkums” ir jūtams jau pirmajos kilometros ārpus vēsturiskās Latgales, savukārt tās iekšienē latgaliski runājošie kompakti apdzīvo ciemus un viensētas līdz pašai robežai, kaut arī šeit jaunajā paaudzēe dažviet jau veidojas nedialektālāas salas.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Tātad, balstoties vien uz dzīvā dialekta klātbūtni vien, var senākā stāvoklī savdabīgi rekonstruēt gan pirms septiņdesmit gaduiem bijušo pagasta (izloksnes) kopību, gan kultūrvēsturisko novadu robežu, kas nevienā kartē vairs netiek parādīta kā mūsdienu reālija.
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Tepat, viena tagadējā pagasta robežās no Latgales Barkavas425 „pārceļvietojoties” uz senās Vidzemes puses izloksnēm (Saikavu424, Meirāniem421, Mētrienu429 un Lubānu417), konstatēts, ka no vairākiem desmitiem satikto cilvēku (intervēta tika daļa no viņiem – 36), bija tikai daži, kaem ir izteiktas atsevišķas sēlisko izlokšņu iezīmes.
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Secināts, ka šo divu izlokšņu mūsdienu stāvoklis ļauj pārklasificēt tās par nedziļajām izloksnēm vai par izloksnēm ar nedaudzām atsevišķām augšzemnieku dialekta iezīmēm. Šajā apvidū biežāk sastopamasi seno sēlisko izlokšņu paliekasrelikti (kas kopīgasi arī daudziem visvecākās un vidējās paaudzes teicējiem) ļauj pat izdarīt vēl drošāku secinājumu: tagadējo madoniešu valodu var saukt par savdabīgu, latviešu literārajai valodai stipri pietuvinātou Austrumvidzemes koinē, kas varētu būt nevis augšzemnieku, bet jau vidus dialekta paveids.
3. Vārddarināšana;
4. Formveidošana;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tomēr pētījums liecina, ka jaunākā reālā situācija kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem–astoņdesmitajiems. 60.–80. gadiem, kad tikausi savākta galvenā materiāla daļa atlantam, ir radikāli mainījusies, un puse augšzemnieku dialekta pašlaik ir it kā ieskalota, nogrimusi literārās valodas „jūrā”, kurā palikušas vien nelielas dialekta saliņas, bet paisumā krasts lielākoties atrodas pie senās Latgales rietumu robežas.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Ir skaidrs, ka izloksnes piederība kādai izlokšņu grupai, saskaņa ar lingvistiskajiem kritērijiem, dzīvotspēju nenodrošina, jā ta attiecīgā izloksne atrodas ārpus Latgales.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Piemēram, cik ļauj secināt trīs gadus ilgā novērošana, apmeklētāsjumi ļauj secināt arī citas Vidzemes latgaliskās un sēliskās izloksnes – Vecgulbene401, Jaungulbene410, Galgauska400, Lizums397, Dzelzava409, Aduliena408 un Tirza399 – ir līdzīgā iznīkšanas stāvoklī kā sēliskā Mētriena429, Saikava424, Meirāni421 un Lubāna417.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja nāktos atjaunot latviešu valodas dialektu klasifikāciju, visāas šīs teritorijas (ja paliks dialektā nerunājošas paaudzes vien) jau varētu iekļaut vidus dialektā ar nedaudzām augšzemnieku izloksnes pazīmēm.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Kāpēc robeža tik stingrrikta un lingvistiskā situācija ir pilnīgi atšķirīga? 5.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vienīgi tajās izlokšņu teritorijās, kurām ir savas kompaktas katoļu draudzes, daudz labāk, part vairākāms paaudzēm ilgāks ir saglabāts gan sēliskais (kā ir Līvānu436 gadījumā), gan latgaliskais augšzemnieku dialekta paveids – to veicināja un vēl arvien veicina Latgales Katoļu baznīcā kopš 18. gadsimta (skat. ETA; Kursīte, Stafecka 2003:, 23–28) lietotā un koptā latgaliešu rakstu valoda, kas dialekta runātājiem bija ikdienā sastopama, atzīta, prestiža, līdz 20. gadsimtas. 30. gadiem mācīta arī vietējās skolās, turpinājusi dzīvi latgaliešu rakstu valodā radītajā literatūrā un periodikā, aprakstīta gramatikās (sākot ar 20. gadsimtas. sākumu (skat. Skrinda 1908), beidzot ar mūsdienām (Nau 2011)).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Savukārt luterticīgo pārstāvju acīs – neatkarīgi no tā, pie kādais augšzemnieku izlokšņu grupais viņi pieder un kur dzīvo – Latgalē (kā Vīpes431 gadījumā) vai Vidzemē, –, prestižās valodas etalons ilgstoši varēja būt M.ārtiņa Lutera Bībeles tulkojumi, kuru pamatā vienmēr bijis vidus dialekta izloksnēm (latviešu literārajai valodai) tuvāks valodas paveids.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
|
Luterticīgajos apgabalos augšzemnieku dialekts vēl bija dzīvs un samērā stabils līdz laikam, kad pirms Otrā pasaules kara līdz ar skolu sistēmas attīstību un literārās valodas izplatības veicināšanu latviešu literārās valodas etalons kļuva visaptverošspārlietojama.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tajā brīdī jebkāds neliterārās valodas lietojuma pamats kā neprestižs tika pilnībā izsiszaudēts, strauji cjaur nākamajāmās paaudzēm izstumes runā zaudējot ikdienā lietoto izloksni – ar to var paskaidrot faktu, ka nekatolisko izlokšņu teritorijās ekspedīciju laikā tika atrasti vien daži augšzemnieku dialekta pratēji, kas dzimuši ne vēlāk kā 20. gadsimta divdesmitajoss. 20. (izņēmuma gadījumā – trīsdesmitajos30.) gados.
8. Tekstveide;
|
Precizitātes labad jāpiemin, ka pastāv vēl arī „t. s. pelēkaās zonas”, kurās pēc administratīvi teritoriālajām reformām kādā brīdī bija radies konfesionālais un nacionālais sajaukums – tādā gadījumā, iespējams, izloksne arī izzūd daudz agrāk.
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
|
Kā piemēru var minēt to pašu Vīpi431, kas kā pagasts izveidota 20. gadsimtas. 20. gados, sajaucot katolisku senā Līvānu pagasta ziemeļrietumu malu ap Ļovāniem ar luteriskā Ungura pagasta dienvidu daļu starp Mežāri un Vīpi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Pēc vietējās vēstures zinātāju vārdiem, šajā apvidū ir bijuši ciemi ar dažādu ticību un tautību pārstāvjiem: katoliskie Ļovāni, Leišupi, Auzāni, luterticīgo apdzīvotie Ūdri, Kļaviņi, Slīpie, Mežamuiža, Galvāni, Daugavas Ķiķaukas, Ezerķiķaukas, jauktie Rudzāti, Masāni, vecticībnieku Podvinka, Urbāni, Landzāni, Bisenieki, Cucuļi, jauktās Poļakas.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Reālās sekas daļēji jūtamas jau tagad: p. Piemēram, senās Latgales pierobežas Stalīdzānu ciemā 2011. gadā neizdevās atrast nevienu vietējo latgaliskās izloksnes pārstāvi, te jau pārsvarā dzīvo jauz literāroajā valodu pārgā runājuošie vietējie vai sēliskajā pusē dzimuši cilvēki. 6.
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Var secināt, kad augšzemnieku dialekta izdzīvošanai mūsdienās lielākas izredzes ir tad, kad sakrīt vairāki viens no otra izrietošiesavstarpēji saistīti vēsturiskie apstākļi: izloksnei jāatrodas Latgalēes teritorijā, tai jābūt katoliskai, konfesijas ziņā nejauktviendabīgai.
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nebijav pazīstams arī jēdziens „runāt sēliski”.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Lietoti dažādi varianti: „kā senos laikos“”, „po prostu”, madoniešu, saikaviešu, tirzmaliešu, lizumiešu u. c. valoda.
1. Tehniskais noformējums;
|