Pareizi salikt latviešu pēdiņas šajā fontā vispār nav iespējams.
7.2. Mazvārdība;
|
Atliek cerēt, ka arī tas ar laiku tiks labots, kā ticis labots fonts „Trebuchet MS“ ar līdzīgu kļūdu. 12. attēls.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Tomēr, kā jau redzējām, A. Blinkenai konkrētas rakstu zīmes forma ne vienmēr ir svarīga, un grāmatas jaunajā izdevumā vērojamais pēdiņu formas sajaukums ir zīmīgs pats par sevi.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
|
VP-6 2011, 178). Atbilde irēts izvairīgai, lai neteiktu — notikusi „atrakstīšanās“, bet ieteikums „atsaukties uz klasiskām vērtībām un lietot pēdiņas pēc A. Blinkenas ieteikuma“ (turpat) — izklausās pēc zobošanās, lai neteiktu „stiprāk“.
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Arī 1996. g.ada izveidotais Tulkošanas un terminoloģijas centrs pret šādiem „tehniskiem sīkumiem“ (un, tāpat kā konsultanti, — gan jau bez kāda „slikta“ nolūka, bet „klausot“ nepareizajam instalējumam programmatūrā vai autoritatīvajiem A. Blinkenas grāmatas norādījumaiem) sīko rakstu zīmju jautājumus „risina“ līdzīgizturas līdzīgi un par pēdiņām raksta, piemēram, šādi: „Iespiestā tekstā lieto galvenokārt apaļās pēdiņas (“ ”); tās liek tekstam no abām pusēm un augšā“ (Rokasgrāmata 2006, 68).
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Jāuzsver, ka A. Auziņš novietoja vienpēdiņas līdzīgi kā divpēdiņas (‚‘), bet A. Blinkena apgalvonorāda, ka „atšķirībā no parastajām pēdiņām vienpēdiņas kā nosaukuma priekšā, tā aiz šī nosaukuma raksta rindas augšā (’ ’)“ (Blinkena 1969, 379) (jaunajā izdevumā atvērējpēdiņa ir labota: ‘..’ (Blinkena 2009, 406)).
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Cik pamatota bijausi atteikšanās no A. Auziņa piedāvātās pēdiņu variēšanas, tāpat atvērējvienpēdiņas formas, varētu pētīt un apspriest atsevišķi.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Par „sīkajām“ rakstu zīmēm tik tiešām derētu padomāt „sīkāk“ (ilgāk un piekasīgāk), veidojot izvērstus, pamatotus un latviešu tradīcijās balstītus to lietošanas aprakstus, līdzīgus atrodamajiem citās valodās, sal. krievu klasisko rokasgrāmatu (Мильчин 2009) vai amerikāņu Čikāgas „Stila rokasgrāmatu“ (http://www.chicagomanualofstyle.org/home.htmlvade mecum (Manual 2010).
4.1. Lietvārds;
6.5. Izteicēja izveide;
8. Tekstveide;
|
Tā kā valoda ir dzīvs, vienmēr attīstībā esošs organisms, pat vairāk – tieši attīstība, valodas evolūcija ir tā, kas liecina par valodas dzīvīgumu un tās lietotāju radošo potenciālu (Kotelova 2015, 181), jaunu valodas vienību, tostarp jaunvārdu, ienākšana un rašanās valodā neapšaubāmi vērtējama pozitīvi.
1. Tehniskais noformējums;
|
Kā lai vērtējam pēdējo gadu jaunienācējus – pašu veidotos, bet, galvenokārt, aizgūtos? Konkrētā rRaksta mērķis ir, pirmkārt, noskaidrot, kuras leksikas vienības ir un kuras nav uzskatāmas par jaunvārdiem, un, otrkārt, aplūkot jautājumu par to, kuri jaunvārdi būtu, bet kuri tomēr nebūtu iekļaujami vispārlietojamā valodas skaidrojošā vārdnīcā un kāpēc.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Daļa jaunvārdu vispār nekļūst par valodas leksiskās sistēmas sastāvdaļu [..].” (VPSV 2007, 174) Šī definīcija ļauj domāt, ka jaunvārdi ir visi valodā ienākušie jaunie pašcilmes vārdi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Nenoliedzami, jaunvārdu, īpaši aizguvumu, vidū ir daudz jaunu, iepriekš nedzirdētu vārdu, kuri apzīmē iepriekš nepazītus jēdzienus (piem.ēram, aioli, banot, boho, brančs, čeči, čokeris, enčilada, feiks, influenceris, mēme), taču tā ir tikai daļa no jaunajiem vārdiem, ar kuriem sastopamies ikdienā – jaunie aizguvumi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Jāteic, ka starpno autores šobrīd fiksētajiem jaunajiem vārdiem lielākā daļa ir vārdi, kuri iepriekš minētās autoru grupas noteikto hronoloģisko pārejas kritēriju jau ir izturējuši, bet pavisam maz ir tādu, kuri vēl atrodas uz okazionālisma un jaunvārda robežas (ausīši, ērmritenis, pašiņmiets, pūčošana, stulbings, zorbings, grozāmgrābslis).
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vēl mazāk ir vārdu, kurus varētu ieskaitīt potenciālismu kategorijā (iespējams, par tādiem varētu uzlūkot vārdus kā vebinārs, tverkot, hakatons, halālgaļa, vegdesa), taču jāteic, ka šāds iedalījums būtu visai subjektīvs.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Lietošanas biežums interneta vidē (kurā galvenokārt tiek meklēti un atrasti autores apkopotie jaunvārdi) ne vienmēr ir pietiekami objektīvs faktors, lai varētu izdarīt pārliecinošus secinājumus, turklāt valodas attīstība tik acumirklīgas informācijas apmaiņas laikmetā, kādā mēs dzīvojam, ir pietiekami dinamiska, lai vārds nemaz nevarētu uz ilgu laiku aizkavēties kādā starpfāzē (par kādu pēc definīcijas varētu uzlūkot potenciālismus), bet pietiekamvisai ātri vai nu pazūd no aprites, vai arī nostiprinās ikvdienas lietojumā. Ņemot vērā plašo informācijas pieejamības līmeni, ikviens jauns vārds (ja vien tas nav specifisks kādas nozares termins) drīz vien kļūst pieejams visplašākajai sabiedrībai – vienas dienas pēcpusdienā Latviešu valodas ekspertu komisijā pieņemts jēdziena apzīmējums jau nākamajā dienā tiek apspriests interneta portālos un sociālajos tīklos, tāpēc par ierobežotu izplatību varam runāt patiešām tikai specifisku terminu vai arī vienīgi noteiktas sociālās grupas runātaāju lokam pazīstamu vārdu kontekstā.
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Jaunos aizguvumus jeb aizgūtos jaunvārdus A. Veisbergs iedala trijās grupās: aizguvumi no citām valodām, kauriem angļu valoda ir bijusi tikai starpniekvaloda (jaunākajā materiālā par šādiem jaunvārdiem varētu uzlūkot aizguvumus late, ņoki,no itāļu valodas late, japāņu ņoki un kendama, javiešu tempe, spāņu halapenjo, kendama u. tml.); patiesi angļu izcelsmes vārdi (jaunākajā materiālā, piem.ēram, breksits, čils, frīks, longbords, hoverbords, fidžetspineris, laiks (angļu like), šērot, vanzijs, hūdijs, pūperis), kas angļu valodā lielākajā daļā gadījumu ir vispārlietojamās valodas vārdi (izņemot čils (angļu chill nozīmes nianse, sarunvalodas vārds) un frīks (angļu freak nozīmes nianse, slenga vārds)), bet latviešu valodā – galvenokārt ir sarunvalodas un slenga vārdi; asimilēti, adaptēti, īsināti, galvenokārt sarunvalodas anglismi, kas, pēc A. Veisberga ieskata, uzskatāmi rāda latviešu valodas ievirzi (autora piemēri: fīča – angļu feature;, kompis – angļu computer;, niks – angļu nickname;, tīnis – angļu teenager). Visām trim kategorijām visbiežāk raksturīgas īsas formas. (Veisberga (Veisbergs 2007, 138). Šajā rakstā aplūkosim otrās grupas vārdus, jo tieši šajā grupā ietilpst lielākā daļa diskutablo jaunvārdu.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Diskutabli tie ir divu iemeslu dēļ – pirmkārt, ne visi no šiem jaunajiem aizguvumiem ir pazīstami valodas lietotāju lielākajai daļai (visās vecuma, interešu u. tml. grupās), otrkārt, lielākā daļa šo vārdu daļa ietilpst sarunvalodas vai slenga kategorijā.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
|
Ja aplūkojam to no valodas ekonomikas perspektīvas, šis process, bez šaubām, vērtējams pozitīvi, jo aizgūtie terminvārdi bieži vien ir īsi un kodolīgi. (Steffens 2007, 153) Ir jēdzieni, kurus aizguvējvalodā grūti precīzi atveidot, atveidotie vai attiecīgo jēdzienu aizstāšanai izveidotie dzimtās valodas terminvārdi ne vienmēr pietiekami adekvāti atspoguļo aizgūto jēdzienu, turklāt svarīga loma ir arī interneta komponentam, piem.ēram, atpūtas telpa nav gluži tas pats, kas chill-out istaba. (Steffens, turpat) 2007, 153). Kā gan rīkoties mūsdienu skaidrojošās vārdnīcas veidotājiem? Šobrīd apkopotajā “„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas” (MLVV) jaunvārdu materiālā aizguvumi veido lielāko jaunās leksikas daļu.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Leksikogrāfi atzīst neoloģijusmus par svarīgu vārdu krājuma papildināšanas avotu (Herberg 2004, 334), jo jaunvārdu izpēte dod iespēju vienmēr sekot jaunākajām norisēm valodā un fiksēt noteiktas valodas attīstības tendences.
3. Vārddarināšana;
|
Ieguvēji no tā ir šodienas un rītdienas leksikogrāfi, ieskaitot tos, kuri sastāda divvalodu vārdnīcas. (Herberg, Kinne, Steffens 2004, 10). Bet kā rīkoties ar šiem vārdiem, kuri šķietami nedara valodu ne skaistāku, ne bagātāku, bet drīzāk piesārņo to un vairo stilistiski marķētās leksikas skaita pieaugumu?
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|