Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6677 vienumi
Arābu valodu (ieskaitot tās daudzos dialektus) uzskata par piekto visvairāk izplatītāko pasaulē, jo to kā dzimto runā vairāk nekā 300 miljoni cilvēku plašā teritorijā, kas iekļauj visus Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, kā arī vairākas valstis Centrālajā Āāfrikā un Austrumāfrikā.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 3. Vārddarināšana; 4.3. Īpašības vārds;
Lielākajā daļā Tuvo Austrumu valstu, tai skaitā Persijas līča valstīs (AAEpvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā, Omānā, Bahreinā, Kuveitā), Ēģiptē, kā arī Libānā, Jordānijā, Sīrijā, Palestīnas teritorijās un Jemenā arābu valoda ir vienīgā oficiālā (valsts) valoda, kuru lieto absolūtais vairākums iedzīvotāju.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Savukārt Ziemeļāfrikā arābu valoda ir vienīgā valsts valoda Lībijā, Mauritānijā un Tunisijā, bet Alžīrijā un Marokā otrā valsts valoda ir berberu. Āfrikas valstīs bieži vien ir divas vai pat trīs oficiālaās valodas: piemēram, līdztekus arābu valodai, Somālijā otrā valoda ir somāliešu, Sudānā – angļu, Čadā un Džibuti,jā – franču, bet Komoru salās – franču un komoriešu.
2.4. Īpašvārdu atveide; 4.3. Īpašības vārds; 5.2. Lieka pieturzīme; 7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Arābu rakstībā 21 burtam ir četras grafiskās formas ‒ vārda sākumā, vidū, beigās un rakstot burtu atsevišķi, sešiem burtiem ir tikai divas formas, bet vienam burtam ‒ sešas (sk. 1. tabulu “Arābu valodas skaņu pieraksts un transliterācija”).
1. Tehniskais noformējums;
Latviešu valodā, ja nepieciešama precīza arābu valodas skaņu atveide, kā, piemēram, zinātniskos rakstos un pētījumos, lietojama zinātniskā transliterācija, arī dēvēta arī par zinātnisko transkripciju, kurā lietoti tikai latīņu alfabēta burti ar dažādām diakritiskajām zīmēm un divi speciāli simboli, arī aizvietoti ar kreisajām vai labajām vienpēdiņām, kā arī ar apostrofu ( – arābu rakstu zīmju hamza un ʿain atveidei)(ʾ vai ’) un ʿain (ʿ vai ‘) atveidei (labās vienpēdiņas vietā bieži lieto arī apostrofu) – , tāpēc tā, domājams, būtu saprotama arī plašākam lasītāju lokam.
6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Arābu valodas skaņu pieraksts ar arābu alfabēta, starptautiskā fonētiskā alfabēta (SFA,; angļu val. – IPA), Latvijā pieņemtās zinātniskās transliterācijas, kā arī dažādiem uz angļu, franču un krievu valodas bāzes izveidotās transliterācijas variantiem norādīts 1. tabulā. “Arābu valodas skaņu pieraksts un to atveides varianti”(sk. zemāk). 1.tabula. Arābu valodas skaņu pieraksts un to atveides variantizinātniskajā transliterācijā, tāpat kā fonētiskajā transkripcijā lielos sākumburtus nelieto. Tos nelieto arī arābu rakstībā, proti, lielo sākumburtu tajā nav un gan īpašvārdos, gan teikuma sākumā pirmais burts ir „mazais burts”.
8. Tekstveide;
Dokumentos, kuri nāk no arābu valstīm, parādās arī berberu vai kurdu izcelsmes personvārdi, kas nākuši caur arābu valodu kā starpniekvalodu, un arī to rakstība starpniekvalodās nav konsekventa minēto iemeslu dēļ.
6.2. Savrupinājumi; 6.6. Dalījums teikumos;
Arābu personvārdus latvisko atveidojumui vēlams atveidot, kā pamatu lietojot to rakstību un izrunu arābu literārajā arābu valodā, transliterējot vārdu saskaņā ar 1. tabulas “Arābu valodas skaņu pieraksts un transliterācija”no tā pilnās rakstības (ar visām diakritiskajām zīmēm) saskaņā ar 1. tabulas sadaļā “„Vienkāršotā transliterācija” norādīto arābu un latviešu valodas skaņu atbilstību, tad piemeklējot atbilstīgās latviešu valodas skaņas, un ievērojot zemāk apkopotos norādījumus par arābu valodas skaņu un personvārdu komponentu atveidi.
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Pieļaujams latviski atveidot arābu personvārdus, lietojot to rakstību starpniekvalodā, ja arābu rakstība nav dota, kā arī lietot tradicionālus, izplatītus, jau ierastus pazīstamu personību vārdu latviskos atveidojumus, kuri veidoti uz starpniekvalodu rakstības pamata, piemēram, Hosams Abu Meri.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jāņem vērā, ka bieži vien rodas grūtības, cenšoties atpazīt arābu īpašvārda latīņalfabētiskajai transliterācijai atbilstošongļu, franču vai latviešu valodā atveidotā arābu īpašvārda oriģinālrakstībformu, ja vien tas nav precīzi pierakstīts zinātniskajā transliterācijā vai SFA transkripcijā.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Viens no izplatītākajiem variantiem ir tā saucamais trīsdaļīgais vārds: vārds, tēvvārds, uzvārds, piemēram, Hasans Muhammads Zabads, kurš sniedz informāciju, ka personas vārds ir Hasans, tēva vārds ir Muhammads, bet uzvārds ir Zabads. Ļoti retos gadījumos sastopami dubulti vārdi, piemēram, Muhammads Bākirs, un tādēļ neskaidrību gadījumā vēlams precizēt informāciju, pēc iespējas pajautājot personai pašai. Ēģiptē izplatītais četrdaļīgais vārds sastāv no vārda, tēvvārda, vectēva vārda un (visbiežāk) vecvectēva vārda, piemēram: Hasans Ahmads Muhammads Hasans norāda uz to, ka cilvēku sauc par Muhammadu, viņa tēvu – par Ahmadu, vectēvu – par Muhammadu, bet vecvectēvu – par Hasanu.
7.1. Liekvārdība;
Vecvectēva vārda vietā var tikt norādīts viņa pievārds, iesauka, pseidonīms, epitets vai goda tituls, kā arī attieksmes vārds, kas vēsta par ģimenes izcelsmi, reliģisko piederību vai dzīves vietu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Ieteicams dokumentos pirmo komponentiu reģistrēt kā vārdu, bet pēdējo – kā uzvārdu, otro un trešo vārdu reģistrējot kā tēvvārdu un vectēva vārdu, ja nepieciešams. LPersijas līča valstīs ir izplatīts variants, kurā šādi raduraksti satur vārdus ibn vai bin (‘dēls’), kā arī bint (‘meita’).
4.1. Lietvārds; 7.2. Mazvārdība;
Piemēram, vārds Faisals bin Saads bin Abdurrahmāns Āl Saūds norāda, ka personas vārds ir Faisals, viņa tēvu sauc Saads, vectēvu sauc Abdurrahmāns, un ka viņš pieder pie Saūdu dinastijas.
5.2. Lieka pieturzīme;
Līdzīgā kārtā, AAEpvienoto Arābu Emirātu dibinātāja vārds, atveidots angļu valodā kā Zayed bin Sultan Al Nahyan, latviskojams no arābu oriģinālrakstības kā Zāids bin Sultāns Āl Nahaijāns, kur pēdējāais komponentes norāda uz dinastijas nosaukumu.
2.2. Saīsinājuma izveide; 4.1. Lietvārds; 5.2. Lieka pieturzīme; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Arābu personvārdu gramatiskā dzimte un locīšana Latviešu valodā atveidotie arābu personvārdi lokāmi pēc atbilstošās latviešu valodas deklinācijas paradigmas, izņemot tos vārdus, kuri beidzas ar galotnēm -i, -ī, -o, -u, -ū, un ir uzskatāmi par nelokāmiem.
5.2. Lieka pieturzīme;
Latviskajā atveidojumā arābu vīriešu personvārdi pieder pie 1. deklinācijas, ar nominatīva galotni -s: Muhammads, Ahmads, Hasans, izņemot tos personvārdus, kam oriģinālā ir galotne ـة (izrunā kā a), un tie pieder pie 4. deklinācijas, ar nominatīva galotni -a un datīva galotni -am: Usāma, datīvs: Usāmam.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme;
Ja arābu personvārds, kas ienācis caur starpniekvalodu, beidzas ar -i vai -u, oriģinālformā tas, visdrīzāk tas, ir garais patskanis oriģinālvalodā un tātad vārds ir nelokāms.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Trīsdaļīgā un četrdaļīgā vārda latviskojumāeidē gramatisko galotni saskaņā ar personas dzimti, uz ko šis vārds attiecas, saņematbilstoši attiecīgās personas dzimumam pievieno gan vārdsam, gan tēva vārdsam, gan vectēva vārdsam, uzvārdsam utt., un visas personvārda sastāvdaļas tiek locītas atbilstīgi to piederībai latviešu valodas deklinācijām, izņemot nelokāmos vārdus: piemēram: Ahmads Kāsims Zabads, datīvs: Ahmadam Kāsimam Zabadam; Fātima Kāsima Zabada, datīvs: Fātimai Kāsimai Zabadai; Alī Hasans Hādžo, datīvs: Alī Hasanam Hādžo.
7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Visos gadījumos latviskotajā variantā līdzskaņa dubultojums saglabājams, ja tas atrodams vārda oriģinālformā, jo arābu valodā līdzskaņa dubultojums, atvasinot vārdu ar iekšējo fleksiju, ir ekvivalents vārda atvasināšanai ar priedēkļa pievienošanu indoeiropiešu valodās, un, taso nesaglabājot, tiek būtiski mainīta vārda nozīmi (sk. “Grozījumi Ministru kabineta 2004. gada 2. marta noteikumos Nr. 114” (27.02.2018), 11.5.2)e un skanējums.
3. Vārddarināšana; 6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 8. Tekstveide; 10.1. Sekundāra: saistāmība;