Jāatzīmēuzsver, ka prezidenta institūcija nepastāvēja laika periodā no Ppadomju okupācijas 1940. gadā līdz 1993. gadam, kad par Latvijas vValsts prezidentu jau neatkarīgā valstī tika ievēlēts Guntis Ulmanis. 2019. gadā Egils Levits kļuva par desmito Latvijas Valsts prezidentu.
2.3. Sākumburti;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Prezidentu runu mērķis dažādās situācijās var būt uzslavēt valsts iedzīvotāju un/vai politiķu labos darbus, atgādināt par notikumiem valsts vēsturē, kas kalpojuši kāpar mācība,u vai kas kalpo kā spēcīgi identitāti veidojoši elementi,veidojuši identitāti. Bieži dzirdamas uz nākotni tendēvērstas runas, kas atsevišķos gadījumos var saturēietvert manipulācijas, pārliecināšanas un argumentācijas elementus, ja prezidents, piemēram, vēlas pārliecināt tautu par valstij svarīgu kopējīgu lēmumu pieņemšanu.
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Politiskais diskurss, retorika, jeb rētorika un prezidentu runas Jēdziens “retorika” ir tikpat izplūdis kā jēdzieni diskurss, ideoloģija, vai identitāte, un mūsdienās arī tieši tikpat populārs – īpaši ar nozīmi “‘runas, runāšana, izteikumu saturiskais un stilistiskais raksturojums”’ (Rūmniece, Rotkale 2020, 10).
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Aristotelim “rēretorika” ir “„runas māksla” vai “„māksla pārliecināt” klausītāju ar loģiskiem argumentiem (Aristotle 1959).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
|
Ja divi pirmie retorikas lietojuma veidi var tikir uzskatītāmi par skaidri definētiem, tad divi pēdējie pelnījuši plašāku skaidrojumu, norādot, ka retorika nav diskurss un nav valoda, un arī diskurss nav valoda per se.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Diskurss ir kādai konkrētai sabiedrības daļai vai vienotai grupai piederošaraksturīgs valodas lietojuma kopums konkrētā kontekstā un situācijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Diskurss veido sociālo realitāti, piemēram, politiskais diskurss Latvijas valsts neatkarības laikā veidojis spēcīgu kolektīvo atmiņu un piederības sajūtu “„zemei, kurā dzīvojuši mūsu tēvi, un kuru izcīnījuši un atguvuši mūsu tēvu tēvi, un kuru mums ir pienākums sargāt un attīstīt” (president.lv), t. Taču arī sociālā realitāte veido diskursu, jo sabiedrībai aktuālas tēmas un problēmas ieņem vadošgalveno vietu varas diskursosā, kā, piemēram, politiskajā vai mediju diskursā.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Visbeidzot, retorika ir diskursa daļa, kas pieder kādam konkrētam cilvēkam vai cilvēku grupai, kuru ieņemamais amats saistīts ar varas pozīciju un kuru galvenais mērķis ir uzrunāt un tieši vai netieši ietekmēt lielu cilvēku skaitu. Šeit visbiežāk tiek runāts par politisko vai prezidentu retoriku, kas sevī ietver runas, debates, oficiālās un publiskās diskusijas un paziņojumus, taču uzsvars visbiežāk tiek likts uz runām kā retorikas galveno sastāvdaļu.
7.1. Liekvārdība;
|
Džons Vilsons (John Wilson 2015) uzskata, ka prezidentu valodas lietojums nevar tikt klasificēts kategorijā politiskais diskurss un pat ne kategorijā politiskā retorika, jo pēc savas būtības tās mērķis nav argumentācija vai pārliecināšana, bet drīzāk dialogs ar tautu (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
|
Var piekrist šim pētnieka secinājumam, pieminotņemot vērā, ka tradicionāli prezidenta funkcijas ir reprezentatīvas un nav tiešā veidā saistītas ar kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, kā tas ir, piemēram, politiskoajām partijām, kuru mērķis ir panākt sev tīkamu tautas balsojumu.
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Tomēr arī prezidentu diskursā jāvērtē konteksts, proti, attiecīgās runas laiks vēsturiskā aspektā, vieta, mērķa auditorija un viņutās vēlmes, prezidenta piederība vai nepiederība pie kādais konkrētais politiskaiās partijais vai ideoloģijais, kā arī paša prezidenta personība. Attiecīgi, tTā kā prezidents pēc būtības ir politiska persona jeb politiķis, prezidentu runas pieder pie politiskamā diskursam. Vērtējot toNosakot, vai prezidenta runā irsaskatāma manipulācija, argumentācija, pārliecināšana, vai arī tas ir vienkārši dialogs ar tautu, jāvērtē arī attiecīgo runu konteksts un to ietekmējošie faktorifaktori, kas to ietekmē.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Padomu runa tipiski uzrunā klausītājus un netieši aicina tos vai nu kaut ko darīt, vai arī kaut ko nedarīt, “„pierunāt vai atrunāt”.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tiesu runa vai nu kādu apsūdz, vai aizstāv.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Savukārt, parādes runa vai nu slavē, vai nopeļ kādus cilvēkus vai notikumus, uzsverot skaisto vai apkaunojošo un koncentrējoties uz tagadni (Aristotle 1959).
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tāpat jāuzsver, ka prezidenta runu mērķis nav tiešā veidā kādu apsūdzēt, aizstāvēt vai attaisnot (izņemot gadījumus, kad tiek pildīta ieslodzīto attaisnošanas funkcijaattaisnoti ieslodzītie), pārliecināt vai argumentēt kādas politiskas darbības lietderīgumu vai nelietderīgumu, bet drīzāk uzrunāt tautu dialoga veidā, iedvesmot, rosināt uz labām domām un darbiem, veidot un atspoguļot nacionālo identitāti un kopības sajūtu tautā.
7.1. Liekvārdība;
|
Lai gan Aristoteļa uztverē “rēretorika” jeb runas māksla nav manipulēšana ar klausītāju jūtām (Rūmniece, Rotkale 2020, 12) un kādu apslēptu paņēmienu kopums pārliecināšanai, viņš atzīst, ka, lai argumenti būtu pārliecinoši, tiem ir jābūt saistītiem ar klausītāja vērtībām un jāizraisa jūtas (ibid., lai tie būtu pārliecinoši (Aristotelis 2020, 12).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.4. Vārdu secība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tēns Vvan Deiks (Teun Adrianus van Dijk) norāda, ka kritiskā diskursa studiju virzienskatījumā manipulācija ir viens no domāšanas ietekmēšanas paņēmieniem līdzīgi kā pārliecināšana vai informēšana (Teun Adrianus Van Dijk 2006, 560).
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tāpat manipulācija vienmēr sevī ietver varas izmantošanu ar nolūku pārliecināt klausītāju, likt domāt vai rīkoties vien runātājam izdevīgā veidā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Jāatzīmē, ka manipulācija bieži vien saskatāma tikai no analīzesvērtētāja skatpunkta, un pats runātājs var neapzināties sava diskursa manipulatīvo efektu.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču manipulācija būtu arī skatāma arī kā pārliecināšanas forma.
6.4. Vārdu secība;
|