Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6677 vienumi
Tiesa, kādreizējais Viļņas mācību apgabala inspektors un aizlieguma atbalstītājs Ivans Korņilovs norādīminējis vēl (neticami un nepamatoti) lielāku daudzumskaitu: Viļņā vien 1854.–1865. gadā esot nodrukāti 180 latviešu izdevumi (citāts no Brežgo 1944, 163).
7.3. Neiederīgs vārds;
Varētu šķist, ka drukas aizlieguma laikā būtu gaidāms pārrāvums vai vismaz straujš samazinājums, taču tas nebija simtiem reižutik ievērojams kā Lietuvā – salīdzinājumā ar gadsimta pirmo pusi, iznācis vien divreiz mazāk grāmatu: Valērijas Seiles drukas aizlieguma laikā iznākušo latgalisko izdevumu sarakstā (Seiļ 1944b, 172–175);, ieskaitot atļauto un aizliegto G. fon Manteifeļa „Inflantuziemies łajkagromota aba kalenderu..” un citas grāmatas, kas oficiāli vai arī pusoficiāli iespiestas, ir iekļautas 35 vienības.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kā atzinis Boļeslavs Brežgo (1944, 162), ir zināmi 22 latgaliešu izdevumi, kas nodrukāti Krievijas robežās, ieskaitot arī Ziemeļrietumu apgabalu, kur bijis spēkā īpašs aizliegums. Šie ciparskaitļi absolūtā izteiksmē ir trīs reizes lielāki nekā visā periodā atļauto (daudzos gadījumos – drīz vien pēc tam arī aizliegto) lietuviešu izdevumu skaits Krievijas impērijā – 22 pret 7 (neskaitot zinātnieku vajadzībām veltītus izdevumus), relatīvā izteiksmē, salīdzinot ar iepriekšējā periodā izdotajām grāmatās, šī starpība daudzkāršojausies!
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
To apjomu bez speciāla pētījuma noteikt ir gluži neiespējamsi, taču Vītauta Merķa (Vytautas Merkys) grāmatā (1994) minētie latviešu grāmatu konfiskācijas fakti rāda, ka to izplatīšana bijusi ievērojama. Ņemot vērā arī grāmatu pārrakstītāju darbību, var piesardzīgi apgalvot, ka Latgalē kopējā situācija, salīdzinot ar kaimiņzemi, raksturojama šādi – lielāks oficiāli pieejamo izdevēju skaits, iespējas tikt pie nelegāli iespiestajām un kontrabandas ceļā piegādātajām grāmatām, intensīvāka tekstu apmaiņa ne tikai drukātajā, bet arī pārrakstītajā formā. Šādu pavairošanas veidu, starp citu, varējis veicināt ne vien drukāto grāmatu trūkums vai dārdzība, bet arī īpaši liels pieprasījums dažos apvidos, kur izsenis bijusi stiprpēcīga lasīšanas tradīcija.
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Anna Stafecka ir pamanījusi interesantu kopsakarību starp pārrakstīšanu un lasītprasmi – tajos apvidos, kur tā bijusi izplatīta, drukas aizlieguma beigās lasītprasme bijusi gandrīz divreiz lielāka (76,5 % pret 39,2 %) (Jūrdžs 1999, 11; Stafecka 2003, 54).
1. Tehniskais noformējums;
Taču šiāds stāvoklis varēja būt jau arī pirms drukas aizlieguma – to var izskaidrot arī tāar to, ka ilgstošs un augošs pieprasījums veicina dažādākas piedāvājuma formas.
6.1. Saistāmība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Turklāt Latvijā, kā arī Lietuvā, 1864.–1880. gadā (ar papildu metienu 1884. g.) četras kirilicā drukātās Latgalei domātās grāmatas, kuras pat nebija latgaliskas (ābece, dažus gadus gājiznākušais kalendārs, krievu valodas mācību grāmata un no katoļu liturģijas viedokļa izkropļota lūgšanu grāmata; par izdevumu tapšanas gaitu sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Jākonstatē, ka drukas aizliegums nevienvisā 40 gadu ilgajā laikposmā nav bijis viengabalains, bettieši pretēji – ar izteiktām lokālajām īpatnībām, nevienādi intensīvs – pakļauts iekšējās politikas straumēm, galu galā vājinājies un atcelts Krievijas iImpērijā pamodušos tautu spiedientautu atmodas spiediena rezultātā.
2.3. Sākumburti; 4.3. Īpašības vārds; 6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kāpēc vietējās varas rīkojumi, kuri pat nebija pienācīgi formulēti, bieži izteikti mutiski, retāk rakstiski, turklāt kas tā arī netika līdz galam imperatoru izsludināti kā likums, vispār tika plānoti un virzīti?
7.2. Mazvārdība;
Ko impērijas administrācija un tai palīdzējušie tā laikmeta filologi slavofili zināja par baltu tautām, un vai gadījumā (to rāda spiediens uz G. fon Manteifeli atteikties no nodoma izdot „lietuviešu” grāmatas) netika jaukti Vitebskas guberņas (Latgales vēsturiskajās robežās) latvieši ar lietuviešiem – ne tikai vienas katoļu konfesijas, bet arī līdzīgās valodas dēļ, ko varēja ietekmēt nepilnīga tā laikmeta baltu valodu izpēte šajā laikmetā? Šādi jautājumi ir radušies, pētot šo tēmu, taču atbildes, daudzas no kurām daudzas būtu negatīvas, iederētos plašākā publikācijā – tās atklātu visai paradoksālas 19. gs.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Paplašinoties un sasniedzot maksimālos apmērus, Krievijas iImpērija visu 19. gs. nespēja absorbēt anektēto nomaļu sabiedriskās iekārtas un valstiskuma paliekas.
2.3. Sākumburti;
Aleksandravičius, Kulakauskas 1996, 53–95): piemēram, Katrīna II (1762–1796) to iekļaušanu impērijā uzskatīja par atgūto Kijevas Krievzemes mantojumu, Pāvela I īsā valdīšanas laikā (1796–1801) bija radusies ideja par Polijas–Lietuvas atjaunošanu, samērā liberāls bijis arī Rrietumu ideju pārņemtais Aleksandrs I (1801–1825).
2.3. Sākumburti;
Nikolaja I laikā no atmiņas bijtika mēģināts dzēst arī Lietuvas vārdu, to nomainot pret nosaukumiem Rietumu, Ziemeļrietumu guberņas, un, balstoties uz Osipa Senkovska un Nikolaja Ustrjalova darbiem, izplatīts priekštats par Lietuvas Lielkņazisti kā krievu valsti (Rietumu Krievzemi), kurā lietuvieši veidojuši minoritāti, līdz ar to viņi ir nolemti pārkrievošanai.
6.5. Izteicēja izveide;
Zīmīgi ir tas, ka nākamais Krievijas valdnieks Aleksandrs II (1855–1881) sākotnēji bijais pretstats savam tēvam un noskaņots ļoti demokrātiski: atcēla dzimtbūšanu (1861), amnestēja politiskos oponentus.
6.5. Izteicēja izveide;
Viņa ieceltajam liberālim Viļņas ģenerālgubernatoram Vladimiram Nazimovam 1862. gadā bija radusies ideja bijušagrākās Lietuvas teritorijā dibināt 1000 skolu, lai valdība varētu veicināt lietuviešu un baltkrievu nacionālo atmodu (tiesa, pret šo ideju iestājies iekšlietu ministrs P. Valujevs).
7.3. Neiederīgs vārds;
Taču visu, arī valsts politiku attiecībā pret, kas saistīta ar minoritātēm, kardināli mainīja 1863. gada poļu un lietuviešu sacelšanās. Šajā laikā, piedaloties jaunieceltajam ģenerālgubernatoram M. Muravjovam, arī izlemts veikt būtisku gadsimtiem ilgušās Polijas un Lietuvas ūnijas atdalīšanas operāciju, nostumjot otrajā plānā pārpoļojušos Lietuvas muižniekus otrajā plānā un veicinot lietuviešu zemnieku nacionālo atmodu.
6.6. Dalījums teikumos; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zemnieki tika uzskatīti par lojālu un Krievijas valstij viegli pakļaujamu spēku, jo bija konstatēts, ka dumpī viņi glužīsti netika piedalījušies.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Iepazīstoties ar viņa darbiem (piemēram, Giļferding 1868, 363–385), jāatzīst, ka viņa zināšanas par tā laika lietuviešu un latviešu tautas uzbūvi, kultūras mantojumu, rakstniecību, pat valodniecības pētījumiem bijušas (un savā ziņā pat no mūsdienu viedokļa ir) modernas: viņš precīzi varēja raksturot lietuviešu un latviešu atšķirības, zināja arī baltkrievu un lietuviešu etnisko zemju robežas (kuras, starp citu, tikai nupat, 19. gs. 50. gados, atklāja Krievijas armijas Ģenerālštābа izlūkdienests (Komzolova 2005, 107–130) – t). Tas bija novatoriski, jo līdz tam nereti visus Žečpospolitas vai Lietuvas Lielkņazistes daļas iedzīvotājus – vai tie būtu baltiskas (lietuviešus, Latgales latviešus), vai slāviskas izcelsmes (baltkrievus) – mēdza uzskatīt par vienu kopumu, ko vienoja piederība vienai bijušās valsts daļai.
6.6. Dalījums teikumos; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Tātad tā laikmeta filoloģijas pētījumu līmenis it kā būtu ļāvis meklēt precīzāku, izsmalcinātāku argumentāciju pāriešanai uz krievu valodas alfabētu, bet stabilitātes labad tas vienkārši vairs nav bijis vajadzīgnepieciešams.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Taču jau ar pirmajiem samērā pielaidīgā un demokrātiskāa Nikolaja II (1894–1917) valdīšanas gadiem (to sākumu iezīmē neliels atkusnis 1894. gadā) drukas aizlieguma nosacījumi kļuvuši maigāki un pēc 10 gadiem (1904) tie tika atcelti.
7.2. Mazvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;