Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4305 vienumi
Iztulkotais tiesību akts vai dokuments tiek nosūtīts attiecīgajai iestādei kopā ar terminu saskaņošanas tabulas veidlapu, un tikai pēc tam, kad paret tulkojumu vairs nav nekādu iebildumu, tas tiek saskaņots un publicēts VVC vai Likumi.lv tīmekļa vietnē Likumi.lv.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 6.1. Saistāmība; 6.4. Vārdu secība;
Skaidrības labad šajā sadaļā tiks aplūkota tulkojumua kvalitātes kontrole tulkojumiem no angļu valodas latviešu valodā, bet process ir līdzīgs arī citiem tulkošanas virzieniem.
6.1. Saistāmība;
IzvVērtējot tulkojumu, tiek aizpildīta tulkojuma vērtējuma veidlapa (1. tabula. Tulkojuma vērtējuma tabula), kurā tiek skatīti un vērtēti šādi aspekti: tulkojuma atbilstība oriģinālam – jēga nav sagrozīta, un angļu valodas teksts ir izprasts (reizēm latviešu valodas teksts ir saprotams, bet neatbilst angļu valodas tekstam); tulkojuma saprotamība – izteiksme ir pietiekami skaidra, un tulkojums ir loģisks un saprotams, arī neizmantojot oriģināltekstu; valodas normu ievērošana – tulkojumā ir ievērotas pareizrakstības, stilistikas, interpunkcijas u. c. valodas normas; terminoloģijas izstrāde – aizpildītas visas terminu tabulas veidlapas ailes, tabulā redzama tulkotāja sadarbība ar terminologu, termina izvēle ir skaidri saprotama un pamatota ar autoritatīviem avotiem (ja tādi ir); tulkojuma tehniskā atbilstība formas prasībām – nav paviršības vai formatējuma u. c. kļūdu; citi aspekti – jebkas cits, kas jānorāda, lai tulkojumu varētu uzlabot.
1. Tehniskais noformējums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Savukārt, ja pieļautās kļūdas ir būtiskas vai to ir daudz, tulkotājam tiek lūgts tulkojumu uzlabot, līdz novērstas visas norādītās kļūdas, trūkumi un nepilnības. TULKOJUMA VĒRTĒJUMS Tulkotājs Terminologs Redaktors Tulkojuma iekšējais numurs Apjoms Vērtētājs Vērtētais segments Pirmais vērtējums [ ] Atkārtots vērtējums [ ] 1.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;
Katrs tulkošanas un rediģēšanas dalībnieks ierakstus terminu tabulā, tostarp ierakstus komentāru ailē, veic, izmantojot noteiktu fonburtu krāsu: tulkotājs visus ierakstus veic tumši zaļā krāsā, terminologs ierakstus veic– melnā krāsā, bet redaktors – sarkanā krāsā.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Terminu saskaņošanas tabulā var norādīt terminus, atsevišķus teikumus vai vietas tekstā, kuru atveide būtu jāpārskata vai jāprecizē, ja eksperti to uzskata par būtisku un nepieciešamu.
7.1. Liekvārdība;
No daudzajām pēdējo divdesmit gadu drukas aizliegumam veltītajām zinātniskajām monogrāfijām, kolektīvajiem pētījumiem, rakstu krājumiem Lietuvā (piemēram, Merkys 1994; Vėbra 1996; Aleksandravičius, Kulakauskas 1996; RDM 2004; IPLP 2005; Subačius 2011) un Latvijā (RK 1944; Jūrdžs 1999; Latgale 2003) var secināt, ka tēma ir atspoguļota ļoti dziļi un plaši, šķiet, par to gandrīz vai neiespējamsi pateikt kaut ko jaunu.
3. Vārddarināšana; 4.3. Īpašības vārds; 7.2. Mazvārdība;
Ievērojot to, ka Viļņas ģenerālgubernatoram (attiecīgi arī Viļņas Cenzūras komitejai) bija pakļauta arī Vitebskas guberņa (1851. gadā bija šeit bija iecelts speciālais cenzors (Zagornov 1997, 17)), drukas aizlieguma sākumu 1864. gada vidū formāli un, kā rāda vēlākie 1871. gada notikumi, pilnīgi pamatoti iespējams attiecināt arī uz Latgali.
7.1. Liekvārdība;
No minētā rīkojuma teksta var saprast, ka tas tieši attiecināts uz sešām Ziemeļrietumu apgabala guberņām: Viļņas, Kauņas, Grodņas, Vitebskas, Minskas, un Mogiļevas, taču 75 eksemplāri izsūtīti visiem Krievijas Eiropas daļas gubernatoriem.
7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuviešu historiogrāfijā ir bijušas diskusijas, vai šis dokuments bija spēkā tikai minētajā apgabalā, visā Krievijas iImpērijā vai tās Eiropas daļā (vispārpieņemtais viedoklis ir pēdējais: Merkys 1994, 7; Vėbra 1996, 32, 34).
2.3. Sākumburti;
Tas jau sākotnēji bija spēkā arī ārpus Ziemeļrietumu apgabala (piemēram, Polijas Karalistē), bet, šķiet, uz to uzreiz nereaģēja varas iestādes trijās Baltijas guberņās, un tas ļāva Gustavam fon Manteifelim līdz pat 1870. gadam ārpus Ziemeļrietumu apgabala robežām izdot grāmatas latgaliešu rakstu valodā, no kurām īpaši pieminams pirmais regulārais izdevums „Inflantuziemies łajkagromota aba kalenders.. [..uz 1862 –..1871 godu]”. 1871. gada janvārī Vitebskas guberņas tirgotājiem „lietuviešu” grāmatas sāka konfiscēt, saistībaā ar to arestēja Tērbatas izdevēju Heinriku Lākmani (Laakmann), un galu galā arī pats Manteifelis bija spiests parakstīt un caur Vitebskas gubernatoru Frīdrihu Voldemāru fon Lizanderu (Friedrich Woldemar von Lysander) uz Sanktpēterburgu nosūtīt solījumu, ka vairs nekad nerakstīs nevienu „leitisku grāmatu poliskiem burtiem”.
6.1. Saistāmība;
Piemēram, apzinoties vai neapzinoties M. Apeļs savā grāmatā „Latgalīšu literaturas vēsture” (1935, 26) norāda, ka 1871. g.adā nāca Muravjova rīkojums, ar kuru tika aizliegts drukāt grāmatas latgaliešiem latīņu burtiem.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Taču tā bijusi tikai nokavēti adresātuadresātu nokavēti sasniegusī Muravjova pavēle – pats ģenerālgubernators bija miris jau 1866. gadā!
6.4. Vārdu secība;
Ja līdz šim tās tika atņemtas, tad ar 1870. gada beigās pieņemto rīkojumu bija atļauts ievest un turēt lūgšanu grāmatas tikai personīgiskām vajadzībām.
3. Vārddarināšana;
Viens no veidiem, kā oficiāli apiet rīkojumus, bijusi– pāriešana uz citiem šriftiem.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuviešu inteliģence, izmantojot pretrunas varas lēmumos, un argumentējot, kaus par aizliegumsa attiecināmsšanu tikai uz latīņu-poļu burtiem, panāca, laika no 1876.– gada līdz 1879. gadāam Sanktpēterburgā, Jelgavā un Viļņā vairākos desmitos tūkstošu eksemplāru tiktu oficiāli nodrukātas četras grāmatas un kalendārs (divi no šiem izdevumiem nebija reliģiskā satura).
8. Tekstveide;
Arī 1880. gadā ar īpašu cara piekrišanu Zinātņu akadēmija saņēma izglītības ministra atļauju tīrikai zinātniskiem nolūkiem un ierobežotam lasītāju lokam drukāt darbus, kas veidoti pēc A. Šleihera modificētās latīņu ortogrāfijas (tā nebija zaudējusi spēku līdz aizlieguma beigām,: tika izdoti dziesmu krājumi, vārdnīcas daļa, daiļliteratūras fragmenti un hrestomātija).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Interesants fakts, kas saistīts ar pirmo drukāto lietuviešu–-latviešu leksikogrāfijas darbu, – tieši tajā pašā gadā Rīgā un Sanktpēterburgā sāka izplatīt Tilzītē (Vācija) izdoto Mīkola Miežiņa (Mykolas Miežinis) „Leišu-latviešu-poļu-krievu vārdnīcu”.
1. Tehniskais noformējums;
Sarakste starp izdevumu recenzējošām vietējās varas iestādēm ieilga, tika konstatēts, ka pārdošanu fiziski apturēt nav iespējams, un, tā kā saturisku iebildumu nebija, izņēmuma kārtā tika atļauts izplatīt šo darbu (Vėbra, 1996, 201–202). Šis gadījums vairoja lietuviešu cerību, ka drukas aizliegums tiks atcelts. Šāda rīcība un lēmumu nekonsekvence diezgan agri sāka raisīt pat augstāko cara administrācijas pārstāvju neticību aizlieguma panākumiem, piemēram, jau 1877. gadā Kauņas gubernators Pjotrs Baziļevskis atskaitē paziņoja, ka „grāfa Muravjova mēģinājums ieviest krievu burtus lietuviešu valodā ir nenav izdevies”, un ierosināja atļaut iespiest grāmatas ar latīņu burtiem (Vėbra, 1996, 18).
1. Tehniskais noformējums; 6.5. Izteicēja izveide;
Viņuprāt, galvenais neveiksmes iemesls – katoļu garīdzniecība (tā slepus aizliegusi lietot izdevumus ar krievu burtiem un organizējusi to drukāšanu ārpus Lietuvas), retāk pieminēta vietējā muižniecība vai lietuviešu tautiskās savdabības aizstāvji (Vėbra, 1996, 23).
1. Tehniskais noformējums;