Daniels Čandlers (Daniel Chandler) atzīmēnorāda, ka zīmes nozīme tiek traktēta gan kā divu līmeņu vai pakāpju vienība, gan arī kā trīs dimensiju vienība.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Trīs dimensiju iedalījumā pirmāo (denotatīvāo) pakāpei vai līmenis tiek interpretēts kā primāri reprezentacionālstīvu un relatīvi pašpietiekamsu.
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Zīmes nozīmes trešā (mitoloģiskā un ideoloģiskā) pakāpe atspoguļo galvenos kultūras ziņā variablus konceptus, kas veido uzskatus par pasauli – tādus kā vīrišķoais, sievišķoais, brīvībua, individuālismus, objektīvoais, angliskumu,s utt. (Chandler 2003,145). 20. gadsimta 90. gados un 21. gadsimta sākumā dažādās valodās rakstītajā literatūrā termini denotācija un konotācija ir visbiežāk lietotie termini, lai apzīmētu vārda leksiskajā nozīmē ietvertās informācijas dažādos aspektus.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Jāatzīmē, ka dažreiz valodniecības teorijā lieto arī terminu denotatīvais komponents, interpretējot to kā nozīmes pamatkomponentu. PTā, piemēram, šī termina definīcija „Valodas pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” dotašī termina definīcija ir šādia: „Vārda leksiskās nozīmes daļa – jēdzieniskais saturs bez stilistiskiem, emocionāliem u. c. nozīmes uzslāņojumiem.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
|
Nozīmes pamatkomponents piemīt visiem patstāvīgiem vārdiem. Ddaļai sinonīmisku vārdu nozīmes papildmatkomponents ir vienāds, piemēram, gulēt, dusēt un čučēt – ‘būt aizmigušam’ .” (VPSV 2007, 264). Angliski rakstītajā valodniecības teorijā denotāciju, sekojot amerikāņu valodnieka Lenarda Blūmfīlda (Leonard Bloomfield) paraugam, joprojām palaikam interpretē kā lingvistiskās formas centrālgalveno nozīmi. Piemēram,: „[..] denotācija [..] ir „lingvistiskās formas centrālā nozīme, ko uzskata kā lietu kopumu, uz kurām tā, iespējams, var attiekties’’.” ( Trask 2004, 69). Konotācija ir papildinformācija par doto referentu.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Konotācija tiek interpretēta kā nozīmes perifērperifērs nozīmes aspekts, pateicotiekas rodas asociācijām, kou dēļ, ko noteikts vārds iegūst sava, to biežāi lietojuma dēļot noteiktās situācijās un kontekstos.
6.2. Savrupinājumi;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Pēc Džefrija Līča (Geoffrey Leech) domām, „konotatīvā nozīme ir komunikatīva vērtība, kas izteicienam piemīt, pateicoties tam, uz ko tas attiecas un kas ir virs un pāri tā tīri konceptuālajam saturam” (Leech 1974, 14). Šāda konotācijas izpratne tiek piedāvāta arī „Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā”, kur termins konotācija skaidrots kā valodas vienības jēdzieniskā satura uzslāņojums: „Valodas vienības (vārda, vārdformas, frazeoloģisma, teikuma) jēdzieniskā satura uzslāņojums: stilistiskā nokrāsa, emocionālais saturs, pozitīvs vai negatīvs vērtējums, tēlainība, asociatīvās sēmas.
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
|
Piemēram, vārds mīkstpēdiņš izsaka nievājošu emocionālo attieksmi, tas ir tēlains un lietojams sarunvalodā.” (VPSV 2007, 189). Atsevišķos sinonīmu rindas sinonīmus ir sarežģīti aprakstīt, balstoties uz to denotāciju aprakstu. S, jo sinonīmu nozīmes nianses atklājas konotāciju atšķirībās (Crystal 1997, 170).
1. Tehniskais noformējums;
6.6. Dalījums teikumos;
|
Konotācijas rodas, pateicoties sabiedrības vai noteiktas ļaužu grupas, vai arī indivīda personiskpersonas individuālo uzskatu dēļ.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
PiemēramTā, salīdzinot vārdus zirgs un kleperis, vai arī politiķis un politikānis, redzams, kā otrajā opozīcijas loceklī skaidri izpaužas runātāja nievīgā attieksme pret apzīmējamo objektu. Piemēram, politiķis un politikānis. Šo vārdu denotācija ir ‘cilvēks, kas nodarbojas ar politiku; politisks darbinieks’.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Jāatzīmē, ka negatīvs vai gluži otrādi, pozitīvs vērtējums ir klātesošs veselām leksiskām grupām (šeit jāminpiemēram, vulgārismi un deminutīviem, deminutīviem, poētismiem). Poētismiem – „dzejiskiem vārdiem vai izteicieniem” (VPSV 2007, 303) – piemīt liriska, svinīga nokrāsa, un tos raksturo pozitīvi emocionāls pacēlums (Laua 1969, 87).
5.2. Lieka pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Intensitātes konotācijas piemitībaklātbūtni vārda semantikā pvarādās, analizēj konstatēt, salīdzinot jēdzieniskos sinonīmus, kuru semantiskās atšķirības nav kvalitatīvas, bet kvantitatīvas.
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Laika gaitā, mainoties vārda leksiskajai nozīmei, izpārmaiņas var attiekties uz abām leksiskās nozīmes dimensijām – gan denotāciju, gan konotāciju.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Latviešu valodniecībā un valodniecībā vispār, aplūkojot vārdu vēsturiskās izpārmaiņas, galvenokārt tiek aprakstītas un analizētas vārda denotācijas izmaiņas.
3. Vārddarināšana;
|
Latviešu valodniecībā konotācijas izpārmaiņām vēsturiskā griezumā pieskārusies Ieva Zauberga, analizējot valodas dinamiku tulkojumos (Zauberga 1991) Konotācijas izmaiņas ietver konotācijas zudumu vai konotācijas veida maiņu. Neitrāli vārdi var iegūt konotāciju, vai arī vārda semantikā notiek noteiktas konotācijas pārveidošanās. Runājot par konotāciju, izmaiņas var būt, piemēram,. Konotācijas pārmaiņas ir šādas: 1) vārds iegūst vai zaudē kādu konotāciju, 2) mainās vārdam piemītošais konotācijas tips.
3. Vārddarināšana;
7.1. Liekvārdība;
8. Tekstveide;
|
Vārdus, kam tradicionāli ir pozitīva vērtējuma konotācija, var sākt lietot ktādos kontekstos, piemēram, kur tie iegūst ironiski nievīgu ekspresiju.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tradicionāli tiem piemīt emotivitātes un pozitīva vērtējuma konotācijaos lieto pozitīvā nozīmē.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Bet skaudīgie bāliņi aklo temīdu ar diženās galvas cērtošo zobenu pamazām vien aizvadījuši arī līdz turienei. (D 2010.12.07)., 12.07.2010.) Šeit teksta ironiskais skanējums panākts, gan ar vārdu izvēli, gan autoram variējot funkcionālos stilus, proti, sarunvalodas stila vārdus kontrastējot ar poētiskiem literārās valodas vārdiem. Piemēram, sSarunvalodas vārdi un frāzes – pabāzties, šņirkt, galvu nost, elpot ar pilnu krūti, šaut ’doties’- – rada disonansi ar daiļliteratūrā lietotajiem vārdiem – censonis, brīvestība, dižens. Sarunvalodas stilam kontrastējot ar tautas poētismam piemītošo pozitīvo emocionālo ekspresiju, tiek paspilgtināts paustās domas iedarbīgums.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
8. Tekstveide;
|
Vārdam sūroties piemīt intensitātes konotācija, to salīdzinot ar sinonīmiem – žēloties, gausties, sūdzēties. Pie tam,Turklāt arī izvēlēto situāciju salīdzinājums – lasītāja atmiņā atsauktie Raiņa trimdas gadu apstākļi pretstatā mūsdienu Latvijas baņķieru sirdēstiem -– palīdz paspilgtināt autora paustodarīt izteiksmīgāku autora domu.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tekstam krāsainību piešķir arī arhaiskā frāze divi pasaules, atvedinot lasītāja atmiņā Viļa Plūdoņa poēmubalādi „Salgales Mada loms”. Vēl piemērs: Vēl latvietim ir ļoti svarīgi, ko par viņiem domā citi.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|