Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3548 vienumi
Anna Stafecka ir pamanījusi interesantu kopsakarību starp pārrakstīšanu un lasītprasmi – tajos apvidos, kur tā bijusi izplatīta, drukas aizlieguma beigās lasītprasme bijusi gandrīz divreiz lielāka (76,5 % pret 39,2 %) (Jūrdžs 1999, 11; Stafecka 2003, 54).
1. Tehniskais noformējums;
Taču šiāds stāvoklis varēja būt jau arī pirms drukas aizlieguma – to var izskaidrot arī tāar to, ka ilgstošs un augošs pieprasījums veicina dažādākas piedāvājuma formas.
6.1. Saistāmība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jākonstatē, ka drukas aizliegums nevienvisā 40 gadu ilgajā laikposmā nav bijis viengabalains, bettieši pretēji – ar izteiktām lokālajām īpatnībām, nevienādi intensīvs – pakļauts iekšējās politikas straumēm, galu galā vājinājies un atcelts Krievijas iImpērijā pamodušos tautu spiedientautu atmodas spiediena rezultātā.
2.3. Sākumburti; 4.3. Īpašības vārds; 6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kāpēc vietējās varas rīkojumi, kuri pat nebija pienācīgi formulēti, bieži izteikti mutiski, retāk rakstiski, turklāt kas tā arī netika līdz galam imperatoru izsludināti kā likums, vispār tika plānoti un virzīti?
7.2. Mazvārdība;
Ko impērijas administrācija un tai palīdzējušie tā laikmeta filologi slavofili zināja par baltu tautām, un vai gadījumā (to rāda spiediens uz G. fon Manteifeli atteikties no nodoma izdot „lietuviešu” grāmatas) netika jaukti Vitebskas guberņas (Latgales vēsturiskajās robežās) latvieši ar lietuviešiem – ne tikai vienas katoļu konfesijas, bet arī līdzīgās valodas dēļ, ko varēja ietekmēt nepilnīga tā laikmeta baltu valodu izpēte šajā laikmetā? Šādi jautājumi ir radušies, pētot šo tēmu, taču atbildes, daudzas no kurām daudzas būtu negatīvas, iederētos plašākā publikācijā – tās atklātu visai paradoksālas 19. gs.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Paplašinoties un sasniedzot maksimālos apmērus, Krievijas iImpērija visu 19. gs. nespēja absorbēt anektēto nomaļu sabiedriskās iekārtas un valstiskuma paliekas.
2.3. Sākumburti;
Nikolaja I laikā no atmiņas bijtika mēģināts dzēst arī Lietuvas vārdu, to nomainot pret nosaukumiem Rietumu, Ziemeļrietumu guberņas, un, balstoties uz Osipa Senkovska un Nikolaja Ustrjalova darbiem, izplatīts priekštats par Lietuvas Lielkņazisti kā krievu valsti (Rietumu Krievzemi), kurā lietuvieši veidojuši minoritāti, līdz ar to viņi ir nolemti pārkrievošanai.
6.5. Izteicēja izveide;
Viņa ieceltajam liberālim Viļņas ģenerālgubernatoram Vladimiram Nazimovam 1862. gadā bija radusies ideja bijušagrākās Lietuvas teritorijā dibināt 1000 skolu, lai valdība varētu veicināt lietuviešu un baltkrievu nacionālo atmodu (tiesa, pret šo ideju iestājies iekšlietu ministrs P. Valujevs).
7.3. Neiederīgs vārds;
Zemnieki tika uzskatīti par lojālu un Krievijas valstij viegli pakļaujamu spēku, jo bija konstatēts, ka dumpī viņi glužīsti netika piedalījušies.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Iepazīstoties ar viņa darbiem (piemēram, Giļferding 1868, 363–385), jāatzīst, ka viņa zināšanas par tā laika lietuviešu un latviešu tautas uzbūvi, kultūras mantojumu, rakstniecību, pat valodniecības pētījumiem bijušas (un savā ziņā pat no mūsdienu viedokļa ir) modernas: viņš precīzi varēja raksturot lietuviešu un latviešu atšķirības, zināja arī baltkrievu un lietuviešu etnisko zemju robežas (kuras, starp citu, tikai nupat, 19. gs. 50. gados, atklāja Krievijas armijas Ģenerālštābа izlūkdienests (Komzolova 2005, 107–130) – t). Tas bija novatoriski, jo līdz tam nereti visus Žečpospolitas vai Lietuvas Lielkņazistes daļas iedzīvotājus – vai tie būtu baltiskas (lietuviešus, Latgales latviešus), vai slāviskas izcelsmes (baltkrievus) – mēdza uzskatīt par vienu kopumu, ko vienoja piederība vienai bijušās valsts daļai.
6.6. Dalījums teikumos; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Taču jau ar pirmajiem samērā pielaidīgā un demokrātiskāa Nikolaja II (1894–1917) valdīšanas gadiem (to sākumu iezīmē neliels atkusnis 1894. gadā) drukas aizlieguma nosacījumi kļuvuši maigāki un pēc 10 gadiem (1904) tie tika atcelti.
7.2. Mazvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Tā kā ne tikai profesionāliem žurnālistiem un citiem valodas meistariem, kurus ir uzskaitīminējis Jānis Rozenbergs (Rozenbergs 1995, 69–70), bet arī pārējiem sabiedrības locekļiem kā intervijasu sniedzējiem var būt iespēja runāt televīzijas vai radio ēterā, ir nepieciešams pievērst uzmanību sarunvalodas normai, lai aicinātu lasītājus pārdomāt, kurās runas situācijās kuras valodas normas darbojas.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;
Minētajā vārdnīcā ievietotais termins valodas norma ir skaidrots šādi: „Daudzfunkcionālajā tautas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, dabiski izveidojušās un tradicionāli nostiprinājušās valodas likumības, kas pastāv visos nacionālās valodas paveidos, piemēram., dialekta norma.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Taču minētajā leksikogrāfiskajā avotā ir ietverts termins lietojuma paradums ‘ūzusa’ nozīmē (VPSV 2007, 216).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Plašāk šis jautājums ir apskatīts raksta autores grāmatā „Ikdienas saziņa: vienkāršs teikums latviešu sarunvalodā” (Lauze 2004, 10–11).
7.2. Mazvārdība;
Buša atzinumā: „Izņēmuma gadījumos ir novērots, ka daži cilvēki neprot lietot ikdienas runu. Šo fenomenu var izskaidrot ar īpašām rakstura iezīmēm vai ar ilgstošu profesionālu paradumu lietot tikai kodificēto valodu (tas raksturīgs, piemēram., dažiem skolotājiem).” (Bušs 1984, 25–26) Var pievienoties sociolingvistes Mirjamas Meijerhofas (Miriam Meyerhoff) piedāvātajam šķīrumam, ka noteiktam valodas variantam runātāja apziņā var būt atklāts (angl.ļu overt) prestižs vai slēpts (angl.ļu covert) prestižs (Meyerhoff 2011, 41–42).
2.2. Saīsinājuma izveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Piemēram, pa radio reklamējot iespēju iegādāties transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) polisi bankā, vīrietis saka: Agrāk izdzirdot [automašīnas straujas bremzēšanas skaņa], pirmā doma bija – nu tā, nākamo mēnesi varēšu braukt ar sabiedrisko. (LR 1 2013. gada jūlijā) Mutvārdu izteikumā lietotais darbības vārds izdzirdēt ir pārejošs, tāpēc pilnai informācijas nodošanai to būtu nepieciešams papildināt ar lietvārdu akuzatīvā, kas izteiktu objekta nozīmi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Pasažiere (50–64) smaidot izsaka piezīmi: Tā jaciņa tāda naudīga gadījusies. (LL 2013) Lietvārda aktualizēšanai visvairāk tiek izmantots vietniekvārds tas, tā, taču šādu funkciju sarunvalodā var veikt arī citi norādāmie vietniekvārdi – šis, šī, tāds, tāda, šitas, šitā, šitāds, šitāda. P: piemēram, kafēejnīcā pusdienojot sieva (50–64) jautā vīram, kurš ēd tādus pašus salātus: Ne visai šie salāti? (LL 2006) Runas situācija lielveikala autostāvvietā.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 6.6. Dalījums teikumos; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Vīrietis (25–34), pieiedams pie autobusu kustības saraksta, paziņam saka: Cikos tad viņš te nāk? (LL 2013) Runas situācija kafēejnīcā.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Literārās valoda (standartvaloda) vēsturiskā, normatīvā un sociolingvistiskā skatījumā.
6.1. Saistāmība;