Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3548 vienumi
Terminu saskaņošanas tabulā var norādīt terminus, atsevišķus teikumus vai vietas tekstā, kuru atveide būtu jāpārskata vai jāprecizē, ja eksperti to uzskata par būtisku un nepieciešamu.
7.1. Liekvārdība;
No daudzajām pēdējo divdesmit gadu drukas aizliegumam veltītajām zinātniskajām monogrāfijām, kolektīvajiem pētījumiem, rakstu krājumiem Lietuvā (piemēram, Merkys 1994; Vėbra 1996; Aleksandravičius, Kulakauskas 1996; RDM 2004; IPLP 2005; Subačius 2011) un Latvijā (RK 1944; Jūrdžs 1999; Latgale 2003) var secināt, ka tēma ir atspoguļota ļoti dziļi un plaši, šķiet, par to gandrīz vai neiespējamsi pateikt kaut ko jaunu.
3. Vārddarināšana; 4.3. Īpašības vārds; 7.2. Mazvārdība;
Ievērojot to, ka Viļņas ģenerālgubernatoram (attiecīgi arī Viļņas Cenzūras komitejai) bija pakļauta arī Vitebskas guberņa (1851. gadā bija šeit bija iecelts speciālais cenzors (Zagornov 1997, 17)), drukas aizlieguma sākumu 1864. gada vidū formāli un, kā rāda vēlākie 1871. gada notikumi, pilnīgi pamatoti iespējams attiecināt arī uz Latgali.
7.1. Liekvārdība;
No minētā rīkojuma teksta var saprast, ka tas tieši attiecināts uz sešām Ziemeļrietumu apgabala guberņām: Viļņas, Kauņas, Grodņas, Vitebskas, Minskas, un Mogiļevas, taču 75 eksemplāri izsūtīti visiem Krievijas Eiropas daļas gubernatoriem.
7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuviešu historiogrāfijā ir bijušas diskusijas, vai šis dokuments bija spēkā tikai minētajā apgabalā, visā Krievijas iImpērijā vai tās Eiropas daļā (vispārpieņemtais viedoklis ir pēdējais: Merkys 1994, 7; Vėbra 1996, 32, 34).
2.3. Sākumburti;
Tas jau sākotnēji bija spēkā arī ārpus Ziemeļrietumu apgabala (piemēram, Polijas Karalistē), bet, šķiet, uz to uzreiz nereaģēja varas iestādes trijās Baltijas guberņās, un tas ļāva Gustavam fon Manteifelim līdz pat 1870. gadam ārpus Ziemeļrietumu apgabala robežām izdot grāmatas latgaliešu rakstu valodā, no kurām īpaši pieminams pirmais regulārais izdevums „Inflantuziemies łajkagromota aba kalenders.. [..uz 1862 –..1871 godu]”. 1871. gada janvārī Vitebskas guberņas tirgotājiem „lietuviešu” grāmatas sāka konfiscēt, saistībaā ar to arestēja Tērbatas izdevēju Heinriku Lākmani (Laakmann), un galu galā arī pats Manteifelis bija spiests parakstīt un caur Vitebskas gubernatoru Frīdrihu Voldemāru fon Lizanderu (Friedrich Woldemar von Lysander) uz Sanktpēterburgu nosūtīt solījumu, ka vairs nekad nerakstīs nevienu „leitisku grāmatu poliskiem burtiem”.
6.1. Saistāmība;
Piemēram, apzinoties vai neapzinoties M. Apeļs savā grāmatā „Latgalīšu literaturas vēsture” (1935, 26) norāda, ka 1871. g.adā nāca Muravjova rīkojums, ar kuru tika aizliegts drukāt grāmatas latgaliešiem latīņu burtiem.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Taču tā bijusi tikai nokavēti adresātuadresātu nokavēti sasniegusī Muravjova pavēle – pats ģenerālgubernators bija miris jau 1866. gadā!
6.4. Vārdu secība;
Ja līdz šim tās tika atņemtas, tad ar 1870. gada beigās pieņemto rīkojumu bija atļauts ievest un turēt lūgšanu grāmatas tikai personīgiskām vajadzībām.
3. Vārddarināšana;
Interesants fakts, kas saistīts ar pirmo drukāto lietuviešu–-latviešu leksikogrāfijas darbu, – tieši tajā pašā gadā Rīgā un Sanktpēterburgā sāka izplatīt Tilzītē (Vācija) izdoto Mīkola Miežiņa (Mykolas Miežinis) „Leišu-latviešu-poļu-krievu vārdnīcu”.
1. Tehniskais noformējums;
Sarakste starp izdevumu recenzējošām vietējās varas iestādēm ieilga, tika konstatēts, ka pārdošanu fiziski apturēt nav iespējams, un, tā kā saturisku iebildumu nebija, izņēmuma kārtā tika atļauts izplatīt šo darbu (Vėbra, 1996, 201–202). Šis gadījums vairoja lietuviešu cerību, ka drukas aizliegums tiks atcelts. Šāda rīcība un lēmumu nekonsekvence diezgan agri sāka raisīt pat augstāko cara administrācijas pārstāvju neticību aizlieguma panākumiem, piemēram, jau 1877. gadā Kauņas gubernators Pjotrs Baziļevskis atskaitē paziņoja, ka „grāfa Muravjova mēģinājums ieviest krievu burtus lietuviešu valodā ir nenav izdevies”, un ierosināja atļaut iespiest grāmatas ar latīņu burtiem (Vėbra, 1996, 18).
1. Tehniskais noformējums; 6.5. Izteicēja izveide;
Viņuprāt, galvenais neveiksmes iemesls – katoļu garīdzniecība (tā slepus aizliegusi lietot izdevumus ar krievu burtiem un organizējusi to drukāšanu ārpus Lietuvas), retāk pieminēta vietējā muižniecība vai lietuviešu tautiskās savdabības aizstāvji (Vėbra, 1996, 23).
1. Tehniskais noformējums;
Mazā Lietuva ir kultūrvēsturiskais novads ārpus senajām Lietuvas etniskajām zemēm – senprūšu zemju austrumu daļa, ko, sākot ar 14. gs. beigām, intensīvi kolonizēja migranti no Lietuvas.
6.1. Saistāmība;
Tiesa, pēc tam divu gadsimtu laikā līdz 19. gs. lietuviešu kompaktais areāls samazinājies (galvenokārt mēra epidēmiju, jaunu vācu kolonizācijas viļņu un iekšējas pārvācošanas dēļ).
1. Tehniskais noformējums;
Taču izsenis, jau kopš 16. gs. vidus, bija jūtams Mazās (Vācijas) Lietuvas kultūras tradīciju pārākums pār Dižlietuvas (vēsturiski etniskās) tradīcijām –: Austrumprūsijā grāmatu izdevniecība sākusies 50 gadu agrāk, izdevumu bija daudz vairāk, kultūras dzīve – intensīvāka, izglītība – augstākā līmenī. Šis pārākums saglabājās līdz 19. gs. 80.–90. gadiem – brīdim, kad, rodoties pirmajām zemnieku inteliģentu paaudzēm, pašā Dižlietuvā strauji sākās lietuviešu tautas atmoda, savukārt tikko (1871. gadā) apvienotajā Vācijā ļoti agresīvas kļuva vāciskās asimilācijas tendences.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Var tēlaini teikt, ka mūsdienu Lietuvā pārgājisa ir pārmantojusi Mazās Lietuvas garsu un dvēselei, un tā būs taisnpatiesība – pat lietuviešu literārā valoda (kopvaloda) ir tuvāka tieši tam dialektam, kurā runājuši Mazās Lietuvas lietuvieši, un rakstu valodai, kuru gadsimtiem kopuši šī kultūrvēsturiskā reģiona pārstāvji.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Arvien intensīvāk darbojās ļoti specifiskās un, šķiet, ienesīgaās nodarbes pārstāvji – grāmatu kontrabandisti jeb grāmatnesēji (liet. knygnešiai), no kuriem, kā rāda sodīšanas statistika (3090 aizturēšanas gadījumu un 2854 sodītās personas);, īsto grāmatu piegādātāju ir bijis 26,9 %, grāmatu izplatītāju – 27,8 %, grāmatu glabātāju – 26,9 % (Merkys 1994, 9). Šie cilvēki bija galvenokārt zemnieki no dažādiem Lietuvas reģioniem, bet īpaši pieminams ir Lietuvas pierobežā netālu no Skaistkalnes dzīvojušais Jurģis Bielinis, kurš piegādājis arī latviešu izdevumus (par viņa darbību sk.
1. Tehniskais noformējums; 4.3. Īpašības vārds; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.2. Mazvārdība; 10. Sekundāra kļūda;
Turpretī kirilicā drukātās „lietuviešu” grāmatas 40 gadu posmā bijušas tikai 55 (ar variantiem – 63) (Merkys 1994, 9) vai 54 (Stasiukaitienė 2006, 32), kopējā tirāža sasniegusi vien 165 tūkst.ošus eksemplāru (Vėbra 1996, 242).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Grūti izvērtēt ar statistisku precizitāti, bet uz Latgalei domāto grāmatu izdošanu drukas aizliegums atstājis – kun tas varētu būt no pirmā acu uzmetiena pārsteidzoši – relatīvi pat vēl mazāku ietekmi.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
To apjomu bez speciāla pētījuma noteikt ir gluži neiespējamsi, taču Vītauta Merķa (Vytautas Merkys) grāmatā (1994) minētie latviešu grāmatu konfiskācijas fakti rāda, ka to izplatīšana bijusi ievērojama. Ņemot vērā arī grāmatu pārrakstītāju darbību, var piesardzīgi apgalvot, ka Latgalē kopējā situācija, salīdzinot ar kaimiņzemi, raksturojama šādi – lielāks oficiāli pieejamo izdevēju skaits, iespējas tikt pie nelegāli iespiestajām un kontrabandas ceļā piegādātajām grāmatām, intensīvāka tekstu apmaiņa ne tikai drukātajā, bet arī pārrakstītajā formā. Šādu pavairošanas veidu, starp citu, varējis veicināt ne vien drukāto grāmatu trūkums vai dārdzība, bet arī īpaši liels pieprasījums dažos apvidos, kur izsenis bijusi stiprpēcīga lasīšanas tradīcija.
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;