Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4305 vienumi
Pieminams, ka vārda Daniels lietojuma biežums audzis ļoti strauji, salīdzinot ar 20. gs. otro pusi; piemētam., 1980. gadā latviešu ģimenēs šis vārds nav dots ne reizi (salīdzinājumam: Jānis – 911 reizes, Roberts – 62, Artūrs – 120 (Siliņš 1987; arī turpmāk 1980. gada dati no šī avota)).
2.2. Saīsinājuma izveide;
No vīriešu vārdiem, kas pirmajā septītniekā parādījušies sporādiski, vēl jāmin Kristaps (2003,. un 2008. gadā), Adrians (4. vieta 2009. gadā; vīriešu vārdiem netipiski visai augsta vieta rangā tikai vienu gadu) un Ričards (5. vieta 2010. gadā).
5.2. Lieka pieturzīme;
Atkal neiztiksim bez globālām vai vismaz starptautiskām paralēlēm: apmēram tai pašā laikā Laura ir vispopulārākais vārds arī Somijā un samērā populārs vēl vairākās citās valstīs.. 2005. gadā par līderi starp latviešu meiteņu vārdiem kļūst Marta, 2006. un 2007. – Evelīna, 2008. – vēlreiz Laura, 2009.–2011. – Alise (ja vien starp Alisēm nav iekļautas arī Alisas (Алиса) – vārds, kas jaunākajā laikposmā kļuvis itin populārs Krievijā un līdz ar to varētu būt lietots arī Latvijas krievu ģimaenēs).
9.1. Neuzmanības kļūda;
Interesants visbiežāk latviešu meitenēm doto vārdu pirmais piecnieks ir, piemēram., 2003. gadā: Laura, Samanta, Katrīna, Evelīna, Alise – trīs dažādu gadu līderes, kā arī viens mūsdienīgi anglofons (Samanta) un viens senisks, retromodes balstīts (Katrīna).
2.2. Saīsinājuma izveide;
SDažas piezīmes par populārāko latvisko personvārdu dinamiku pēdējā pusgadsimta laikā.
9.1. Neuzmanības kļūda;
Pēc viņa domām, viss valodas mehānisms balstās uz pretstatījuma attiecībām un fonētiskām un jēdzieniskām atšķirībām, kas no tā izriet.
7.2. Mazvārdība; 8. Tekstveide;
Arī analizējot zīmes vērtību, de Sosīrs iziet nobalstās uz vienību pretstatījumau un lieto terminus nozīme (signification) un signāls (signal).
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Spriedums ir divu vienību [(angļu entities]y) salīdzinājums.
1. Tehniskais noformējums;
Daniels Čandlers (Daniel Chandler) atzīmēnorāda, ka zīmes nozīme tiek traktēta gan kā divu līmeņu vai pakāpju vienība, gan arī kā trīs dimensiju vienība.
7.3. Neiederīgs vārds;
Trīs dimensiju iedalījumā pirmāo (denotatīvāo) pakāpei vai līmenis tiek interpretēts kā primāri reprezentacionālstīvu un relatīvi pašpietiekamsu.
3. Vārddarināšana; 6.5. Izteicēja izveide; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Zīmes nozīmes trešā (mitoloģiskā un ideoloģiskā) pakāpe atspoguļo galvenos kultūras ziņā variablus konceptus, kas veido uzskatus par pasauli – tādus kā vīrišķoais, sievišķoais, brīvībua, individuālismus, objektīvoais, angliskumu,s utt. (Chandler 2003,145). 20. gadsimta 90. gados un 21. gadsimta sākumā dažādās valodās rakstītajā literatūrā termini denotācija un konotācija ir visbiežāk lietotie termini, lai apzīmētu vārda leksiskajā nozīmē ietvertās informācijas dažādos aspektus.
5.2. Lieka pieturzīme; 7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Jāatzīmē, ka dažreiz valodniecības teorijā lieto arī terminu denotatīvais komponents, interpretējot to kā nozīmes pamatkomponentu. PTā, piemēram, šī termina definīcija „Valodas pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” dotašī termina definīcija ir šādia: „Vārda leksiskās nozīmes daļa – jēdzieniskais saturs bez stilistiskiem, emocionāliem u. c. nozīmes uzslāņojumiem.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība; 6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība;
Nozīmes pamatkomponents piemīt visiem patstāvīgiem vārdiem. Ddaļai sinonīmisku vārdu nozīmes papildmatkomponents ir vienāds, piemēram, gulēt, dusēt un čučēt – ‘būt aizmigušam’ .” (VPSV 2007, 264). Angliski rakstītajā valodniecības teorijā denotāciju, sekojot amerikāņu valodnieka Lenarda Blūmfīlda (Leonard Bloomfield) paraugam, joprojām palaikam interpretē kā lingvistiskās formas centrālgalveno nozīmi. Piemēram,: „[..] denotācija [..] ir „lingvistiskās formas centrālā nozīme, ko uzskata kā lietu kopumu, uz kurām tā, iespējams, var attiekties’’.” ( Trask 2004, 69). Konotācija ir papildinformācija par doto referentu.
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Pēc Džefrija Līča (Geoffrey Leech) domām, „konotatīvā nozīme ir komunikatīva vērtība, kas izteicienam piemīt, pateicoties tam, uz ko tas attiecas un kas ir virs un pāri tā tīri konceptuālajam saturam” (Leech 1974, 14). Šāda konotācijas izpratne tiek piedāvāta arī „Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā”, kur termins konotācija skaidrots kā valodas vienības jēdzieniskā satura uzslāņojums: „Valodas vienības (vārda, vārdformas, frazeoloģisma, teikuma) jēdzieniskā satura uzslāņojums: stilistiskā nokrāsa, emocionālais saturs, pozitīvs vai negatīvs vērtējums, tēlainība, asociatīvās sēmas.
1. Tehniskais noformējums; 4.3. Īpašības vārds;
Piemēram, vārds mīkstpēdiņš izsaka nievājošu emocionālo attieksmi, tas ir tēlains un lietojams sarunvalodā.” (VPSV 2007, 189). Atsevišķos sinonīmu rindas sinonīmus ir sarežģīti aprakstīt, balstoties uz to denotāciju aprakstu. S, jo sinonīmu nozīmes nianses atklājas konotāciju atšķirībās (Crystal 1997, 170).
1. Tehniskais noformējums; 6.6. Dalījums teikumos;
Konotācijas rodas, pateicoties sabiedrības vai noteiktas ļaužu grupas, vai arī indivīda personiskpersonas individuālo uzskatu dēļ.
7.3. Neiederīgs vārds;
PiemēramTā, salīdzinot vārdus zirgs un kleperis, vai arī politiķis un politikānis, redzams, kā otrajā opozīcijas loceklī skaidri izpaužas runātāja nievīgā attieksme pret apzīmējamo objektu. Piemēram, politiķis un politikānis. Šo vārdu denotācija ir ‘cilvēks, kas nodarbojas ar politiku; politisks darbinieks’.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Jāatzīmē, ka negatīvs vai gluži otrādi, pozitīvs vērtējums ir klātesošs veselām leksiskām grupām (šeit jāminpiemēram, vulgārismi un deminutīviem, deminutīviem, poētismiem). Poētismiem – „dzejiskiem vārdiem vai izteicieniem” (VPSV 2007, 303) – piemīt liriska, svinīga nokrāsa, un tos raksturo pozitīvi emocionāls pacēlums (Laua 1969, 87).
5.2. Lieka pieturzīme; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Intensitātes konotācijas piemitībaklātbūtni vārda semantikā pvarādās, analizēj konstatēt, salīdzinot jēdzieniskos sinonīmus, kuru semantiskās atšķirības nav kvalitatīvas, bet kvantitatīvas.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Laika gaitā, mainoties vārda leksiskajai nozīmei, izpārmaiņas var attiekties uz abām leksiskās nozīmes dimensijām – gan denotāciju, gan konotāciju.
7.3. Neiederīgs vārds;