Visā garajā viduslaiku periodā eiropieši latīņu valodu lietoja ne tikai kā tā laika lingua franca, bet arī uztvēra kāuzskatīja to par valodas etalonu, uzskatīdami to par klasisko valodu, kas normēta pēc loģikas principiem un ir vispiemērotākā reliģijai un zinātnei.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Laika posms no Rrenesanses līdz 18. gs. beigām Renesanses laikmetā latīņu valodas pārākums attiecībā pretpār nacionālajām valodām mazinājās, nostiprinājās nacionālo valodu loma Eiropas tautu sabiedriskajā un kultūras dzīvē nostiprinājās nacionālo valodu loma, kā arī ievērojami paplašinājās to lietojuma sfēra.
2.3. Sākumburti;
6.4. Vārdu secība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Zinātkārākos acu skatus pievilināja pasaules valodu daudzveidība, tika sastādītas pirmās vairākvalodu vārdnīcas, kuras var uzskatīt par pirmajām pasaules valodu rokasgrāmatām jeb enciklopēdijām, savdabīgiem valodu katalogiem.
3. Vārddarināšana;
|
Viss iepriekš minētais mudināja veidot etnisknacionālo valodu gramatikas, kuras tolaik pārsvarā tika rakstītas latīniski vai – ņemot vērā tajās runājošo tautu dzīves apstākļus – kādā citā sabiedriski politiskā un kultūras dzīvē dominējošā valodā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja kāda no gramatiskajām parādībām sakritbija vērojama divās vai vairākās valodās, šīs gramatikas autori to parasti vispārināja kā universālu parādību. (Babickienė, Venckutė 2013, 27) Tādējādi Porojālas gramatiku var uzskatīt par vienu no pirmajiem mēģinājumiem izskaidrot cilvēku valodas universālās īpašības, balstoties uz dažādās konkrētās valodās novēroto gramatisko parādību kopību.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Skaidrākas aprises ieguva arī vispārīgā (teorētiskā) valodniecība, kas līdz tam nebija nodalīšķirta no loģikas.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nonākot pie atziņas, ka pārliecinošākie valodu radniecības apstiprinājuma rezultāti tiek iegūti, nosakot salīdzināmajāso valodās esošou gramatisko morfēmu un vārdu sakņu identiskumu, tika izveidota īpaša valodas vienību salīdzināšanas tehnika, tā dēvētā vēsturiski salīdzinošā metode.
7.1. Liekvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Gan indoeiropiešu, gan citu (piem.ēram, urāliešu, altajiešu u. c.) valodu saimju vēsturiski salīdzināmieo valodu ģenētisko sakaru pētījumi radīja jaunu vēsturiski salīdzināmās gramatikas tipu.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
6.1. Saistāmība;
|
Vēsturiski salīdzināmajā gramatikā īpaša uzmanība tika pievērsta diahroniskam valodas parādību skaidrojumam, respektīvi., to vēsturiskajai attīstībai. Šādu vienas valodas vai valodu grupas gramatiku visbiežāk veidoja divas daļas – morfoloģija jeb formu mācība un sintakse jeb teikumu mācība.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Tajās tika aprakstīta (19. gs. gramatikās gan vēl diezgan izolēti) pētāmo valodu skaņu, vārddarināšanas un vārdformu morfēmumorfēmu, vārdformu, kā arī vārddarināšanas izcelsme un to vēsturiskā mainība.
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Tādēļ 19. gs. dominējaošā vēsturiski salīdzināmā gramatika, aizēnojota tā laika sinhroniskās gramatikas, kuras bija nepieciešamas „šeit un tagad“ pastāvošās” funkcionējošo valodasu izzināšanai.
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Vēloties iepazīt valodas iekšējās sistēmas uzbūvi, kļuva svarīgi no izolēta (atomistiska) jaungramatiķu ieviesta atsevišķu valodas parādību apraksta pāriet pie parādību attiecību kopuma jeb valodas struktūras izpētes.
7.2. Mazvārdība;
|
Sistēmiskā valodas skatījuma nostiprināšanai teorētisko pamatu devušas šveiciešu valodnieka Ferdinanda de Sosīra (Ferdinand de Saussure) idejas, kuras izraisīja ne mazumus auglīgu diskusiju. 20. gs. pirmajās desmitgadēs diezgan ātri izplatījās un tādā vai citā ziņvisumā tika atzītas šādas viņa tēzes: valoda ir semiotiskas (zīmju) dabas sistēma; svarīgi ir nošķirt valodas sistēmu (langue) no individuāla runas akta (parole), kurā šī sistēma tiek realizēta; valodas sistēmas elementi savstarpēji ir saistīti lineārās („horizontālās“, sintagmātiskāssintagmātiskās („horizontālās”) un paradigmātiskās („vertikālās“”) attiecībās; valodas sinhronija ir sistēmas „miera” stāvoklis, bet diahronija – sistēmas pāreja no viena pastāvēšanas līmeņa citā, tādēļ vienmēr vajadzētu skaidri izšķirvēlēties, vai valodas sistēma tiek pētīta un aprakstīta sinhroniski vai diahroniski.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Uz šīm atziņām balstījās visasun tās attīstīja 20. gs. pirmajā pusē Eiropā radušās klasiskā strukturālisma skolas – Prāgas lingvistiskais pulciņš, un Kopenhāgenas lingvistiskās skolas pārstāvji (glosemātiķi) un a. Amerikāņu strukturālistius, dēvētius arī par deskriptīvistiem jeb distribucionistiem., tieši un uzskatāmi nav ietekmējušas Sosīra idejas; viņi savu valodas struktūras pētīšanas metodiku ir radījuši visai patstāvīgi. Amerikāņu strukturālisma savdabīgās iezīmes noteica nepieciešamība aprakstīt izmirstošās Amerikas indiāņu valodas, kurām nebija ne rakstības, ne gramatiku, ne vārdnīcu un kuru gramatiskā struktūra ievērojami atšķīrās no fleksīvā tipa indoeiropiešu valodām. (Babickienė, Venckutė 2013, 35) Ikviena no šīm minētajām skolām ir radījusi savdabīgas valodas teorijas un nostiprinājusi daudzus tādus valodniecības jēdzienus, bez kuriem šobrīd būtu grūti iedomāties mūsdienu gramatiku un vispārīgo valodniecību kopumā (piem.ēram, fonēma, opozīcija, neitralizācija, distribūcija, funkcija utt. c.).
8. Tekstveide;
|
Strukturālisti piedāvāja vairākas jaunas valodas struktūras izpētes metodes, kā arī, varētu teikt, atkal ierādīja piemērotu vietu 19. gs.sinhroniskajai gramatikai, kas vēsturiski salīdzināmās gramatikas dēļ 19. gs. nedaudz malābija nobīdītajai s malā. Sinhroniskajai gramatikai. Fie pētījumi, kas nodrošināja fonoloģiskāso un gramatiskāso (morfoloģiskāso un sintaktiskāso) valodas struktūras izpratni nodrošinošie sinhroniskie pētījumi, kļuva pat populārāki par diahroniskajiem, tomēr jāpiebilst, ka arī tie bija krietni mainījušies: tagad, pētot diahroniskā aspektā pētot vienas vai vairāku radniecīgu valodu fonoloģisko un gramatisko uzbūvi, neaprobežojās tikai ar atsevišķu tās elementu mainības aprakstu, bet tika meklēti visas sistēmas maiņas iekšējie nosacījumi un iemesli.
8. Tekstveide;
|
Klasiskā strukturālisma skolu uzmanība bija pievērsta ar neapbruņotu aci nepamanāmas valodas sistēmas (langue) modelēšanai, citiem vārdiem sakot, pētnieki centās izprast, kāda sistēma slēpjas aiz runas aktiem, kuros tā materiāli ir iemiesojusies. Šim mērķim viņi izmantoja pašu izveidotās metodes: opozīciju, distribūciju, tiešo komponentu, glosemātiskās (loģiski algebriskās), distribūciju, tiešo komponentu u. c. metodes, kuras diezgan bieživisumā izrādījās ganapietiekami universālas.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Piemēram, uz Prāgas skolas piedāvāto opozīciju metodi, kuru sākotnēji veiksmīgi pielāgoja fonoloģiskās sistēmas pētījumiem, vēlāk balstījās morfoloģijā un daļēji arī sintaksē (čehu valodnieks Vilems Matēzijsiuss (Vileém Mathesius), radot teikuma aktuālā dalījuma teoriju, balstījās uz opozīcijas jēdzienu).
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Ja kādam reiz rastos šāds jautājums, iespējams, uz to atbildēt vajadzētu, ņemot vērā raksta sākumā minētās trīs vārda gramatika nozīmes: „‘gramatiskā (morfoloģiskā un sintaktiskā) valodas sistēma“’, „‘valodniecības nozare, kas pētī gramatisko sistēmu“’, „‘grāmata, kurā aprakstīta gramatiskā sistēma“’.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
|
Paturot prātā pirmo vārdavārda pirmo nozīmi, var apgalvot, ka gramatika ir obligāts jebkuras valodas struktūras pamats.
6.4. Vārdu secība;
|
Ikvienas valodas gramatika ar tai raksturīgajiem gramatisko kategoriju izteiksmešanas veidiem un līdzekļiem ir unikāla, lai gan tajā ir citām valodām līdzīgas īpašības, kuras izriet vai nu no līdzīgas cilvēku domāšanas kopīguma, vai arī – ja valodas ir radniecīgas – tās var būt mantotas no viena un tā paša pirmavota.
3. Vārddarināšana;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|