Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Proti, plašsaziņas līdzekļi nelabprāt aizskar tematus, kas varētu draudēt ar pamatotas un arī nepamatotas ideoloģiskās orientācijas piedēvēšanu, piemēram, komunists, buržujs vai terorists. (Herman &, Chomsky 2008) Visas šīs noslieces izpaužas izteiksmes līdzekļu izvēlē, proti, valodas lietojumā, kas savukārt tālāk ietekmē ziņu lasītāju uzskatus.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Te paverrodas jautājums nevis par subjekta spējām spriest objektīvi, bet gan par paša subjekta nosacītību nozīmju horizonjau pastāvošās jēgas kopsakara kontekstā.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Var piekrist filoszofa Slavoja Žižeka (Slavoj Zizek) nostājai, ka nošķīrums starp relatīvismu un absolūtismu ir vismaz problemātisks.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 7.2. Mazvārdība;
ASV “„melīgākā prezidenta” preses dienesta pārstāves Keliannas Konvejas (Kellyanne Elizabeth Conway) frāze “„alternatīvie fakti” nav nekas jauns.
1. Tehniskais noformējums;
Par cinisku inovāciju te var runāt tikai ļoti šaurā nozīmē, ja ar “„alternatīvajiem faktiem” saprastu klajus saizdomājumus. (Zizek 2018). Problēma ir krietni dziļāka un hermeneitikas skatījumā arī acīmredzama – fakti nav neatkarīgi no vērotāja.
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Kā to ir parādījusi filoszofiskā hermeneitika, ikviens fakts vai dotums apziņā iekļaujas noteiktā horizonjēdzienu kontekstā.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Latvijā tas ir spilgti redzams katru gadu divas reizes – 16. martā un 9. maijā –, kad saduras nevis vēsturiskie fakti, bet gan šo faktu interpretētāji, kuru iecirtīgums nav risināms, atsaucoties uz objektivitāti.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Latvijas situācijā, runājot par latviešu, krievu un angļu valodu, nav iespējams neviens no šiem hipotētiskajiem nosacījumiem. Šoreiz nerunāsim par otras valsts valodas ieviešanas tehniskajiem, administratīvajiem un finansiālajiem aspektiem, jo runa nav par naudu, bet vārda tiešā nozīmeē par tautas dzīvību.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība;
Gluži otrādi, atsvabinoties no nozīmju horizonta (konteksta), kas iegrožoja nozīmju interpretācijasu, ziņa kļūst par patvaļīguas interpretācijuas upuri.
6.1. Saistāmība;
Ikviena no šīm atbildēm savā ziņā ir pareiza, jo sengrieķu cilmes vārds gramatika mūsdienās patiešām tiek lietots šajās trīs nozīmēs.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Tā radās nepieciešamība noteikt pareizas tekstu izlasīšanas un saprašanas likumības, respektīvi., izveidot sava veida likumu kopsavilkumu jeb gramatiku. (Babickienė, Venckutė 2013, 26) Balstoties uz informāciju, kuru sniedz rakstītā vēsture, var apgalvot, ka gramatiku izveide kā Rietumos, tā arī Austrumos sākusies aptuveni pirmās tūkstošgades nogalē p. m. ē.
2.2. Saīsinājuma izveide; 3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība; 8. Tekstveide;
Austrumos gramatikas zinātnes pirmsākumi meklējami Indijā, bet Rietumos – Senajā Grieķijā un nedaudz vēlāk arī Senajā Romā –, taču a. Apstākļi, kādos tika uzrakstītas pirmās senindiešu valodas (sanskrita), sengrieķu un latīņu valodas gramatikas, bija atšķirīgi, turklāt Austrumos un Rietumos tās tika radītas pilnīgi neatkarīgi, jo senajos laikos Eiropa neko nezināja par to, kas notiek Indijā, respektīvi., tolaik starp tām nebija un arī nevarēja būt nekādas ideju apmaiņas.
6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība;
Tās autors Pānini (Pāṇini) savu gramatiku nosauca par „Astoņgrāmatu“” (Aṣṭādhyāyī), jo to veidoja astoņas nodaļas, kurās pēc tā dēvētā ķēdes principa tika izklāstīti gramatikas likumi, kurias savstarpēji bija savienoti tā, kalai no katra iepriekšējā likuma izrietētu nākamais.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.8. Palīgteikuma tips;
Kopumā „Astoņgrāmatu“” veido 3976 īsi, viegli iegaumējami gramatikas likumi vārsmās, kur izklāstīts, kā pareizi izrunājami senindiešu valodas patskaņi un līdzskaņi, kā tie mainās morfēmu un vārdu savienojumos, kā tiek darināti atvasināti vārdi, kā tiek veidotas lokāmo vārdu formas un kā sarindkārtot vārdus gramatiski pareizos teikumos.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tajā pašā laikā to var dēvēt arī par normatīvās gramatikas prototipu: īsos likumos precīzi tiek noteiktas skaņu artikulācijas īpašības, vārddarināšanas, vārdu locīšanas, kā arī vārdu un to lokāmo vārdformu lietošanas normas.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Indijā praktiskā nepieciešamība skaidrot grūti saprotamas seno reliģisko tekstu vietas un, kā arī mērķis saglabāt tīru gan pašu tekstu, gan tekstu komentāru valodu bija cieši saistīts ar teoloģisko filozofiju: valoda ir Dieva dota dāvana, ar kuras palīdzību varētu vērsties pie Dieva un tikt saprastiem.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
Vēršanās pie Dieva, lūgsna, rituālā upurēšana ir svēts akts, līdz ar to arī šī akta valoda ir svēta;: kanoniski reliģiskā teksta valoda, ar kuras palīdzību vēršas pie Dieva, nedrīkst tikt mainīta vai sagrozīta.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Cenšoties noskaidrot, vai realitātē eksistējošu lietu un parādību nosaukumi ir dabiski motivēti, t. i., vai nosaukumi precīzi atspoguļo lietas, vai tieši otrādi – lietas un to nosaukumus saista nevis tiešs, bet gan nosacīts, konvencionāls sakars –, grieķu filozofi (Heraklīts, Demokrīts, Platons u. c.) patiesībā ielika teorētiskās valodniecības pamatus, uz kuriem balstījās arī grieķu valodas gramatika.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Pārņemuši no grieķiem jau gatavu gramatikas modeli un to radoši izmantodami, romieši izveidoja latīņu valodas gramatiku, kura vēlāk tapkļuva par etalonu citām Eiropas valodu gramatikām.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Pēc Varrona darba „De lingua Latina“” (no tā līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas daļas) parauga tika sarakstīts ne mazumas dažāda apjoma un atšķirīgas precizitātes latīņu valodas gramatikuas, bet svarīgākās no tām bija mūsu ēras 4. gs. sarakstītā Elija Donāta (Aelius Donatus) gramatika un nedaudz vēlāk, 5.–6. gs. mijā, tapusī Prisciāna (Priscianus) „Institutiones grammaticae“”.
1. Tehniskais noformējums; 2.4. Īpašvārdu atveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;