Ja uzvārdi ir savienoti ar y vai i, tad tos atveido ar i: Ortega i Gasset – Ortega i Gasets; Rubio y Ors – Rubio i Orss. Šajā rakstā veiktā analīze liecina, ka īpašvārdu atveide ir sarežģīts process, kurā speciālistam jābalansē starp fonētisko atveides principu, vārda oriģinālrakstību, labskanīgumu, pārmaiņu tendencēm valodā un atveides tradīciju.
7.1. Liekvārdība;
|
Tādēļ atbilstošākais veids, kā ne tikai spriest par valodas jautājumiem, bet arī nonākt pie kāda taustāma rezultāta, ir komisijas izveide, kurā tad uzaicināti noteikti speciālisti vai biedrībām un organizācijām lūgts deleģēt savus pārstāvjus dalībāai tajā. Un lLatviešu valodas vēsturē šādu komisiju bijis ne mazums, dažāmas no tām sekmīgi un ilgāku laiku darbojoties, betušās, citāmas tikai piesakotteikušas savas pretenzijas, bet neav spējotušas (tautas vēstures līkloču dēļ bieži vienkārši neav paspējotušas) nonākt pie kā paliekoša. Šī apkopojuma mērķis ir censties hronoloģiski pēc dibināšanas gada vai aptuvenā darbības sākuma kaut īsumā nosaukt visas komisijas, kādas savulaik tikušas izveidotraksturot visas savulaik izveidotās komisijas, mazāk pieskaroties to veikuma detalizētai analīzei, bet atstājot iespēju interesentiem iepazīties ar nozīmīgākajām publikācijām, ja tādas tapušas, kuras tieši aplūko paveikto vai, retākos gadījumos, atspoguļo darbības principus un pamatnostādnes.
6.1. Saistāmība;
6.2. Savrupinājumi;
6.3. Noliegums;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Kaut gan daļa šo komisiju minēta līdz šim lielākajā hronoloģiskajā valodniecības vēstures apkopojumā (Bankavs, Jansone 2010), tomēr arī tajā dažas komisijas nav pamanītas.
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Plašajā uzskaitījumā būs arī dažas komisijas būs arī tādas, kuras līdz šim tikpat kā nav minētas, un tas varētu mudināt pētniekus meklēt periodikā vai arhīvos plašāku informāciju par tām.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.2. Sekundāra: vārdu secība;
|
Definējot, kā izprast pašu jēdzienu komisija, lietderīgi salīdzināt vārda komisija skaidrojumu dažos enciklopēdiskos avotos un skaidrojošajās vārdnīcās. „Latviešu konversācijas vārdnīcā” minētas šādas komisijas pazīmes: (1) lielākas sapulces ievēlēta vai citādi izvirzīta kolēģija kāda jautājuma iepriekšējai izspriešanai; (2) izpildu iestādes parasti komisijās iekļauj speciālistus; (3) bieži tās veido atsevišķa jautājuma apspriešanai, un (4) parasti komisijas nepieņem patstāvīgus lēmumus, bet iesniedz priekšlikumus, kurus apstiprina iestāde, kas to sastādījusi (LKV, 9.).
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Līdzīga izpratne vērojama arī „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”: „Personu grupa, kas ir pilnvarota veikt kādu speciālu uzdevumu vai iepriekš izstrādāt kādu jautājumu.” (LLVV, 4.).) Senākais periods līdz 1918. gadam Par senāko komisiju, kam bija tālejoša loma latviešu valodas vēsturē, uzskatāma 1683. gada Vidzemes un Kurzemes mācītāju konference, kuras rezultātā notika pušu viedokļu saskaņošana par latviešu iespieddarbos lietojamo ortogrāfiju.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Pēc skolotāja P. Abula referāta par latviešu gramatikas terminiem Zinību komisijas sēdē 1901. gada 13. septembrī, un šī pārskata publicēšanas atsevišķā brošūrā (Abuls 1901), tika nolemts organizēt šī jautājuma apspriešanu. Īpašas sēdes notika 1902. gada 4. janvārī un 17. jūnijā (Pārskats 1902). 1904. gadā pēc AĀronu Matīsa priekšlikuma Rīgas Latviešu biedrībā tieka nodibināta Valodniecības nodaļa, kurā iecerēts „latviešu valodā jau sastopamos terminiskos nosaukumus cauri lūkot, labākos no šiem izredzēt un atklāti rakstniekiem ieteikt; apkarot mūsu rakstu valodā ieviesušās kļūdas un aizrādīt uz valodas pareizību; aplūkot sinonīmus, viņu vienādību un izšķirību u.t.t.” (Pārskats 1904).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
|
Pirmā pasaules kara gados sākusies nacionālā mobilizācija deva daudzveidīgus impulsus vismaz divu plašāka rakstura terminoloģijas komisiju izveidei. Kā pPirmoā jāmin Maskavas Kultūras biroja studentu sekcijua, kas 1916. gada pavasarī izveidoja zinātnes un zinātniskās terminoloģijas nodaļu (Jaunais Vārds 1916).
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Minētā komiteja tika izveidota 1920. gada rudenī, lai apvienotu latviešu zinātniekus un varbūtēji taptu par iedīgli Zinātņu akadēmijai.
9.1. Neuzmanības kļūda;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Endzelīns izklāstaījis visai plašā rakstā (Endzelīns 1920).
6.5. Izteicēja izveide;
|
Pēc diskusijām komisijā tieka sagatavoti „Noteikumi par latviešu ortogrāfiju”, kurus 1922. gada 18. jūlijā pieņemēma Ministru kabinets, precizējot gan konkrētu grafēmu lietojumu, pārejot uz latīņu burtiem, gan nosakottajos, pārejot uz latīņu burtiem, precizēts konkrētu grafēmu lietojums un norādīti noteikumu ieviešanas termiņusi (Paegle 2008a).
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
8. Tekstveide;
|
Saglabātie sēžu protokoli par laiku no 1933. līdz 1942. gadam (310.–544. protokols) daļāpar to, kas skar praktiskās valodniecības jautājumus, P. Kļaviņa apkopojumā 2001. gadā iznāca atsevišķā grāmatā (Atbildes 2001). Šie pProtokoli ļauj spriest, ka šīs sēdes pildīja gan ļoti nepieciešamo valodas kopšanas misiju (labojot presē regulāri sastopamās kļūdas un izteiksmes negludumus), gan arī atsevišķos gadījumos pavēra iespēju pēc nozaru speciālistu iniciatīvas pārrunāt arī terminoloģiska rakstura grūtības.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Diemžēl tākomisijas materiāli presē publicēti visai fragmentāri, tādēļ par tiem plašāk izteikties nav iespējams.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Institucionāla greizsirdība starp Maskavas un Ļeņingradas komisijām saglabājās visu to pastāvēšanas laiku līdz pat to darbības varmācīgai izbeigšanai 1937. gada beigās.
7.1. Liekvārdība;
|
Par galveno komisijas darba mērķi šai laikā tieka uzskatīta pareizrakstības vārdnīcas sagatavošana.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Auškāps 1939. gada 23. janvārī aicināja viņu piedalīties valodnieku speciālistu komisijas darbā, lai dosniegtu atsauksmes par Pareizrakstības komisijā lemto un sagatavotu praktisku pareizrakstības vārdnīcu (Paegle 2008b). Šai komisijā vēl ietilpa E.
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ar Ministru kabineta 1940. gada 29. jūlija lēmumu pēc Izglītības ministrijas Pareizrakstības komisijas (acīmredzot, pēc 1940. gada februārī atjauninātās komisijas) atzinieteikuma atcēla 1939. gada atzinumus patr latviešu pareizrakstību, un atjaunojot toa kārtību, kāda bija no 1922. līdz 1938. gadam (Brīvā Zeme 1940).
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Var noprast, ka komisijas sastāvs vismaz 1940. gada vasarā nemainījās, bet to ex officio vadīja izglītības ministrs, proti, tad jau Pauls. Lejiņš.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Pēc šiem nosacījumiem 1951. gadā Latvijas Valsts izdevniecībā tieka izdota jauna „Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca”.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Kaut gan komisija uzsāka aktīvu darbu jau tūlīt, tās nolikumu Ministru Padome ar lēmumu Nr. 224 apstiprināja tikai 1947. gada 31. martā. Šī kKomisija uzskatāma par visilgāk pastāvošo koleģiālo institūciju latviešu valodas vēsturē, jo tā pastāv joprojām kā Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, kuras statuss nostiprināts Valsts valodas likuma 22. pantā un kura darbojas saskaņā ar 2000. gada 28. novembra Ministru kabineta sēdē apstiprināto nolikumu (Ministru kabineta 2000. gada 28. novembra noteikumi Nr. 405). 1953. gadā tiek ka izveidota „komisija ortogrāfijas jautājumu nokārtošanai” – tā šī institūcija nosaukta laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1956. gada 13. oktobrī.
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|