Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Fīrekera studiju laiks – 17. gadsimtas. 30. gadi ir arī pirmās vācu poētikas autora Martina Opica (Martin Opitz) audzēkņa un sekotāja, dzejnieka Paula Fleminga (Paul Fleming) darbības laiks Baltijā. P. Flemings vairākus gadus uzturējies Tallinā, kur ne tikai mēģinājis dibināt ģimeni, bet arī atradis ieinteresētus sekotājus un izveidojis dzejnieku pulciņu. 1633. gadā viņš nepilnu mēnesi pavadījis Rīgā, tomēr nekādu sīkāku ziņu par tiešu viņa saskari ar Vidzemes latviešu daļas vai Kurzemes literātiem nav.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 2.4. Īpašvārdu atveide; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Taču pastāv iespēja, ka Fleminga idejiskā klātbūtne ir ietekmējusi pāreju uz ritmizētu, atskaņotu dzeju Baltijas vācu un tālāk arī vācu rakstītajā igauņu un latviešu dzejā.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Iespējams, arī K. Fīrekeram M. Opica teorētiskie raksti un P. Fleminga netiešā klātbūtne devusi vienu otru poētisku impulsu.
2.2. Saīsinājuma izveide; 7.2. Mazvārdība;
Dzejot, turklāt sillabotoniski, Fīrekers sāk Tērbatas uUniversitātes laikā, par to liecina pāris viņa dzejoļi, viens no tiem, tapis 1631. gadā vācu valodā, sacerēts aleksandriešos (Draviņš 1944, 125).
1. Tehniskais noformējums; 2.3. Sākumburti;
Domājams, lielāko daļu dzīves K. Fīrekers strādājis par mājskolotāju Kurzemē -– Pienavas muižā, dzīvojis arī Džūkstes pagastā.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Lielāko daļu dziesmu K. Fīrekers atdzejojis no reformācijas laikmeta un 17. gadsimtas. sākuma vācu dziesmu grāmatām, starp tām arī Mārtiņa Lutera (Martin Luther) sacerēto luterāņu baznīcas himnu „Ein fester Burg ist unser Gott” („Dievs Kungs ir mūsu stipraā pils”).
2.2. Saīsinājuma izveide; 2.4. Īpašvārdu atveide; 4.3. Īpašības vārds; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Iespējams, ka baroka laikmeta vācu pamattekstu krāšņā valoda mazināja Fīrekera atdzejotāja fantāziju, ko savukārt bija veicinājuši iepriekšējā perioda rāmie un vienkāršie teksti. Bet iIespējams, jaunāku dziesmu latviskošanai Fīrekeram pietrūka laika, kā jau norādījis viņa kolēģis un Kurzemes baznīcas galva Heinrihs Adolfijs (Heinrich Adolphi), mūža pēdējos gadus Fīrekeru vajājušas slimības, kas laupījušas spēju nopietni strādāt. Šajā rakstā pievērsīšos trim Fīrekera dzejas aspektiem: pirmkārt, mēģinot ārdīt kādu nostiprinājušos mītu, skaidrošu, kāpēc Fīrekera dzejā ir tik daudz deminutīvu; otrkārt, pievēršot uzmanību skaniskajiem efektiem, īpaši reduplikācijai, viņa atdzejojumos, norādīšu uz saikni starp Fīrekera latviešu valodas un kultūras studijām un viņa latviski rakstīto dzeju, un visbeidzot, treškārt, analizējot kādā viņa dziesmas tulkojumā izmantoto bagātīgo un krāšņo sinonīmiju, ielūkošos latviešu aforistiskās dzejas sākotnē.
2.4. Īpašvārdu atveide; 7.1. Liekvārdība;
Pirmās baznīcas dziesmu grāmatas latviešu valodā, kā zināms, saglabājušās no 16. gadsimtas. beigām.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Ar reliģiskām tēmām saistītas aliterācijas dziesmu un sprediķu tekstos lietotas arī turpmāk: Dieva dēls, krusta koks, velna viltība, skaidra sirds u. tml. Dažviet atrodamas arī šķietamas atskaņas, kas radušās tuvu stāvošu vienādformas vārdu vārda formu dēļ: Sweetäs denäs Dewe warde walköth / ta buus töw töuwam Dewam kalpoth (Psalmen 1615, 63b).
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Manuprāt, Kārlim Kārkliņam pētījumā par toniskās vārsmošanas sistēmas sākumiem latviešu dzejā nebūs taisnība apgalvojumā, ka latviešu baznīcas dziesmu pirmie 16. un 17. gadsimtas. (Manceļa) teksti „seko senās vācu dzejas toniskajai tradīcijai ar pārsvarā četriem akcentiem katrā vārsmā, turklāt akcentētās zilbes nereti ir saistītas ar aliterāciju” (Kārkliņš 1948, 12), jo uz Lutera laika vācu dzeju šis nosacījums par aliterācijas saikni ar akcentēto zilbi vairs nav attiecināms. Un dDiez vai 16. gadsimtas. vācu dzejnieki Baltijā atšķirībā no pārējās vācvalodīgās Eiropas daļas būs atkāpušies aizgājušo viduslaiku tradīcijās. Šajos tekstos aliterācijai visai bieži ir nejaušības raksturs.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Salīdzinot 16. gadsimta,s., M. Lutera un viņa laikabiedru oriģinālus un pirmos dziesmu latviskojumus līdz Fīrekeram, viegli pamanīt, ka tieši ritms ir tas, kas tulkojumus padara tik atšķirīgus no pamatteksta.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Arī Luža. Bērziņa rūpīgā Fīrekera dzejas formas analīze, iedziļinoties viņa jambu, trohaju u. c. pēdu lietojuma īpatnībās, nav nekas cits kā atbilstošo vācu oriģinālstrofu latvisko transformāciju analīze (Bērziņš 1928, 37–43).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 7.2. Mazvārdība;
Tieši šai ziņā K. Fīrekera pirmajiem tulkojumiem ir milzu nozīme – latviešiem dziesmu dziedāšana, izmantojot norādītās vācu melodijas, vairs nesagādā nekādas grūtības.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tas pamatoti norādīts arī 1685. gada Kurzemes dziesmu grāmatas ievadā: „krāšņa, ritmizēta dziesmu grāmata, kādas iepriekš latviešu valodā nekad nav bijis” (Adolphi 1685b). Šādā aspektā – salīdzinot oriģinālu ar Fīrekera atdzejojumu –, manuprāt, būtu risināms arī jautājums par deminutīvu lietojumu viņa tekstos.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Salīdzinājumam šis pats pants Fīrekera atdzejojumā: Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ, / Nāc, taisies mīkstu spilveniņ, In dusi manā sirdsniņā, / Ka tu man paliec prātiņā,. (Lettische Geistliche 1685, 12) Pirmajās divās rindās deminutīvs saglabāts, atbalsojot oriģinālu, nākošamajās divās -–deminutīvs piedalās atskaņas veidošanā –, jo nevienam no vārdiem pamatformā pilnīga atskaņojuma nebūtu : Jēzu – spilvenu – sirdi – prātu; t. Turklāt patskaņa i un mīkstinātā līdzskaņa ņ lietojums visu četru rindu gala zilbēs ļauj tuvoties oriģināla skaniski vienveidīgajam noslēgumam.
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Tātad deminutīva lietojums K. Fīrekera tekstos ne vienmēr nozīmē vēlmi būt latviskam, katrs piemērs vērtējams atsevišķi, vispirms to salīdzinot ar oriģinālu.
7.2. Mazvārdība;
Būtisks K. Fīrekera dzejas komponents ir skanīgums, kuru rada biežs aliterācijas un asonanses lietojums, tomēr līdzīgi, kā jau iepriekš minējuts, arī skaņu rotaļu avots mēdz būt vācu oriģināls.
2.2. Saīsinājuma izveide; 4.2. Darbības vārds; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Bez aliterācijas un asonanses Fīrekers lieto arī reduplikāciju jeb, t. i., vienādu saknesņu vārdu blakusvai vārda daļu atkārtojumu, un tās lietojums, kas raksturīgs latviešu valodai, latviešu frazeoloģismiem un jo īpaši tautasdziesmām, K. Fīrekera pantos liecina par ļoti labām latviešu valodas īpatnību zināšanām.
2.2. Saīsinājuma izveide; 3. Vārddarināšana; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Reduplikāciju savos sprediķos izmanto G. Mancelis, bet baznīcas dziesmās Fīrekers ir pirmais.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tuvināšanās latviešu garīgajai pasaulei saskan ar 17. gadsimtas. tulkošanas tradīciju Eiropā, kas atzīst brīvus, savam laikam un telpai pietuvinātus tulkojumus: ...„[..] un tātad, ja Vergīlijam ir jārunā angliski, tad tas nozīmē, ka viņam jābūt ne tikai angliskam, bet arī šā laika cilvēkam, raksta angļu dzejnieks Džons Denhams (Denham) 1656. gadā.” (Venuti 2003, 50) Kā precīzi norāda tulkošanas vēstures pētnieks Lorenss Venuti (Lawrence Venuti), jaunais gars, kas pievienojas ar šo tulkošanas metodi, nozīmē pielāgošanos vietējai tradīcijai, kurā svešais teksts tiek pārradīts atbilstoši vietējās kultūras īpatnībām (Venuti 2003, 49).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;