Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4247 vienumi
No tiem atvasināti citi vārdi, piem., – smagsvars, atomsvars, tīrsvars, īpatsvars, līdzsvars u. c.; no svari – decimālsvari, kontrolsvari u. c. Parasti skaitļa lietojumu šajos vārdos runātāji nejauc, tomēr daži izsakās šādi: Kapitālisms bankrotē, mainās spēku līdzsvari (nevis līdzsvars).
1. Tehniskais noformējums;
Man šķiet, ka tā ir normāla situācija [padomnieku maiņa] – mainās uzsvari darbībā. (Diena 2012. 06.19)., 06.2012.) Vārdu sviedri lieto tikai daudzskaitlī, jo tam nav vienskaitļa formas, tomēr izsakās arī šādi -– Vingro, lai dabū to sviedru laukā! (TV).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tur emocija vēl īsti nestrādā (labāk: nedarbojas). (KDi, 20.06.2013).) Katra emocija un intonācija trāpa desmitniekā. (KDi, 09.05.2013).) Un to smeldzošo sāpi it kā es pati varētu izdabūt no kreisās paribes laukā. (Manfelde 2012, 11). Vārdu ātrums parasti lieto vienskaitlī, piem., skaņas ātrums, kustības ātrums, bet tehnikā – mašīna ar četriem ātrumiem ir daudzskaitlis.
1. Tehniskais noformējums;
Kad latvietis saka: „dārzā ienākas zemene, vai mežā aug priede, tirgū var nopirkt kartupeli, avene aug mālainā zemē, ķiploks ir veselīgs”, te tomēr ir liels krievu valodas iespaids, kas lauž senu latviešu valodas tradīciju.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Kad angļu, krievu un citas valodas ir kļuvušas ikdienišķas, latviešu valoda no tām iespaidojas un pārveidojas – vārdu nozīme paplašinās krievu valodas iespaidā (zināt, mazulis u. c.), angļu valodas ietekmē paplašinās svešvārdu lietojums, piemēram., kults.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Norādāmie vietniekvārdi atkarībā no to lietojuma var norādīt uz kādu priekšmetu, aktualizēt kaut ko iepriekš pieminētu un piešķirt papildu ekspresiju gan mutvārdu, gan rakstītā tekstā.
7.1. Liekvārdība;
Līdz šim vietniekvārdi lingvistiskajā literatūrā galvenokārt skatīti no standartvalodas jeb literārās valodas normu viedokļa, vērtējot to lietojumu kategorijās vēlams/nevēlams, tomēr, kā min Andra Kalnača, rakstot par norādāmajiem vietniekvārdaiem noteiktā artikula nozīmē, vēlamu vai nevēlamu lietojumu ne vienmēr iespējams skaidri nodalīt (Kalnača 2011, 94).
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Sarunvalodā laika gaitā izveidojušās savas valodas līdzekļu lietojuma tradīcijas, kas nereti apskatāmas kā novirzes no literārās valodas normām un standartiem, turklāt sarunvalodas kontekstā šiem izteiksmes līdzekļiem ne vienmēr ir negatīvvar arī nepiemist negatīva konotācija vai pazemināta konotācijstila nokrāsa.
6.3. Noliegums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Runājot par personām, norādāmie vietniekvārdi ne vienmēr izsaka nievājumu pret apzīmēto personu, bet dažkārt ietekmē vienīgi paša izteikuma kopējo noskaņu un stilu, savukārt norādāmais vietniekvārds artikulam tuvinātānoteiktā artikula nozīmē var tekstā arī iederēties – viss atkarīgs no lietojuma konteksta un citiem valodas līdzekļiem, kas tekstā lietoti un viens otrcits citu papildina.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Raksta mērķis ir iepazīstināt ar sarunvalodisku norādāmo vietniekvārdu lietojumu dažādos galvenokārt rakstu valodas žanros, vienlaikus salīdzinājumam piedāvājot arī piemērus no mutiskavārdu teksta.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Valodas piemēros ir saglabāta oriģinālā otrtogrāfija un interpunkcija.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Latviešu valodniecības tradīcijā, sekojot Prāgas lingvistiskā pulciņa paraugam, tiek runāts galvenokārt par valodas funckcionālajiem stiliem, kuru gadījumāos valodas līdzekļu atlase saistīta ar noteiktu teksta funkciju (Kvašīte 2013, 175). ITradicionāli izšķir piecus latviešu valodas funkcionālos stilus: zinātnisko un populārzinātnisko stilu, lietišķo rakstu stilu, publicistikas stilu, (literārās) sarunvalodas stilu un daiļliteratūras stilu (Rozenbergs 1995, 82).
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Emocionāli ekspresīvoie stilui latviešu valodā ir kopumā seši: oficiālais stils, svinīgais stils, sirsnīgais stils, humoristiskais stils, ironiskais stils un satīriskais stils (Rozenbergs 1995, 106).
6.1. Saistāmība;
Morfoloģiski paņēmieni, kā norādāmo vietniekvārdu šis, tas, šāds, tādas izmantojums gan substantīva, gan adjektīva nozīmē, palīdz pastiprināt tekstā paustā tiešo un netiešo ekspresiju līdztekus dažādu leksikas līmeslāņu (piemēram, slengaismu, poētismu u. tml.) izmantojumam.
3. Vārddarināšana; 5.2. Lieka pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds; 9.1. Neuzmanības kļūda;
No tiem jo īpaši vietniekvārdam šis mēdz piemīist teksta emocionālās ekspresijas pastiprinājuma nozīmetāja funkcija.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10. Sekundāra kļūda;
Galvenā atšķirība starp sarunvalodu un sarunvalodas stilu tātad slēpjas tajā, ka sarunvaloda ir spontāna ikdienas runas un rakstu forma, savukārt sarunvalodas stils – apzināts sarunvalodas līdzekļu lietojums teksta ekspresijas radīšanai. Ar sarunvalodas rakstu formu šeit domāti tādi tekstu žanri, kuros dominē sarunvalodai raksturīgu valodas elementu lietojums, kā interneta komentāri un sarakste īsziņās vai citās privātās saziņas vietnēs. Sarunvalodas izmantojums rakstu valodā gan vēl jāpētī, lai noskaidrotu, piemēram, to, kā nošķirt valodas kļūdas no sarunvalodai raksturīgām pazīmēm. Šajā rakstā uzmanība pievērsta tieši sarunvalodas pazīmēm un līdzekļiem, kuru izmantojums tomēr ne vienmēr padara visu tekstu par sarunvalodas stilam piederīgu.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Sarunvalodas normas jēdzienu autore aplūkojusi rakstā “„Sarunvalodas stila jēdziens: kopīgais un atšķirīgais latviešu un somu valodā” (Mežale 2017, 127–131).
1. Tehniskais noformējums;
Kā raksta D. Nītiņa: “, „pragmatiskā funkcija ir valodas konkrētais, individuālais izmantojums, ko nosaka runātāja vai rakstītāja nolūki, viņa garastāvoklis, nepieciešamība spēlēt kādu lomu, vēlēšanās kaut ko panākt vai izteikt savu attieksmi.” (Nītiņa [2001]b, 2014b, 334). Pragmatikā vislielākā uzmanība tiek pievērsta valodas lietojumam un tā likumsakarībām.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai arī pamatā to izmanto mutisku saziņas situāciju analīzē, to var izmantot arī rakstītu tekstu pētniecībā, jo “„arī rakstiskie teksti ir valodas darbības rezultāts.
1. Tehniskais noformējums;
Konteksta aspektā liela nozīme ir referencei jeb „valodas vienības attiecināšanai uz noteiktu reāliju konkrētā tekstā” (VPSV 2007, 323) un teksta saistījumam, uz ko var palūkoties gan no pragmatikas viedokļa (vai izmantotais valodas līdzeklis palīdz autoram padarīt tekstu skaidrāku un sasniegt savus mērķus), kā arīgan no stilistikas skatpunkta (vai izmantotais valodas līdzeklis iederas teksta kopējā stilā).
7.2. Mazvārdība; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;